Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

— Cik tad tu man piesoli? — Profesors zobojās.

— Es ne par naudu. Ja tev uz kādu zobs, uzspiedīšu tam tādu zī­mogu uz fizionomijas …

— Tie laiki, vecīt, kad visu izšķīra dūre, sen pagājuši. Tu esi noka­vējis vismaz par trīssimt gadiem.

— Ceļos jau es tavā priekšā nekritīšu, — Daumants noskaitās.

* * *

— Mūsējie rīko pārgājienu «Atvadas vasarai». Negribi nākt līdzi? — vecākais brālis Kristaps svētdienas rītā aicināja. — Būs ugunskurs, de­siņas, dziesmas.

—Ej ratā! — Daumants, grāmatās ieracies, atrūca.

— Zili brīnumi! Sīkais ķēries pie mācībām! — Brālis paraustīja ple­cus, paņēma mugursomu un aizgāja.

Pēc brokastīm vecāki un māsa ar mazuli posās uz ģimenes dārziņu.

— Daumants varētu palīdzēt uzrakt zemi, kamēr vēl pieturas jauks laiks, — tēvs ieminējās.

— Gan jau mēs paši kaut kā, pats redzi, ka bērns mācās, — māte viņu apsauca. — Mēs nu ejam, dēls, kotletes un kartupeļi ledusskapi, ja sagribas ēst, pats uzsildi.

Šķirstīdams biezos sējumus, Daumants kā detektīvs dzenāja pēdas ne­laimīgajiem sēra savienojumiem un rūpīgi izrakstīja visu, kas par tiem bija sacīts. Atklājās interesantas lietas.

Pirmdien Māra Cīrule uz sava galda atrada glīti iesietu mapi ar uz­rakstu «Sulfīdi»". Tajā bija desmit lappušu, ne rindiņu mazāk.

Ģeogrāfam Antonam Caunem, ar iesauku Kolumbs, bija stingra, bet taisnīga skolotāja slava. Piecnieku viņa priekšmetā saņēma tikai tie, kuri prata pastāstīt plašāk nekā mācību grāmatā. Astotajā «b» pirmais piec­nieku izpelnījās Imants par vairākus gadus rūpīgi vākto un sakārtoto Latvijas derīgo izrakteņu kolekciju. Imants ar to lepojās vairāk nekā sīkstulis ar naudu, ilgi svārstījās, līdz atnesa uz skolu.

— Pasaulē jālūkojas ar zinošu prātu un redzīgām acīm, — skolotājs Caune mēdza teikt. — Ja sēdi uz liela akmens, tev jāzina, kas tas ir un kā te nokļuvis; ejot pāri upītei, ir jābūt skaidrībā, no kurieņes tā tek un kurp tek.

Būdams sporta meistars kalnu tūrismā, viņš katru gadu piedalījās interesantās ekspedīcijās. Skolas ģeogrāfijas kabinets bija slavens visā pilsētā ar savām unikālajām minerālu kolekcijām, ar teicamiem maršrutu aprakstiem, plašo kartotēku, kurā glabājās ziņas par visiem kontinentiem un valstīm un kuru skolēni pastāvīgi papildināja. Ceļojumu apraksti sko­las bibliotēkā bija deficīts — uz tiem pierakstījās rindā. Skolēni aizrāvās ar fotografēšanu, ar krāsainiem diapozitīviem.

Vislielākais skolotāja Caunes nopelns bija tas, ka viņa audzēkņi pēc kartes un kompasa lieliski orientējās svešā apvidū, zināja noteikt debess puses pēc apsūnojušiem kokiem un akmeņiem, pēc mežā izcirstajām stigām. Skolas komandas regulāri piedalījās orientēšanās sacensībās un parasti ieņēma kādu no pirmajām vietām.

Nomaļajā piestātnē, kur vairums elektrisko vilcienu pat neapstājās, kādā oktobra rītā izbira liels bars smejošu un čalojošu skolēnu. Roku virs galvas izslējis un knipjus sizdams, Antons Caune ātri savāca savē­jos. Parasto treniņtērpu vidū tie atšķīrās ar vienādām salātu zaļām vel- veta vestēm un skolas emblēmu.

— Soļos, marš! — Caune nokomandēja un pirmais sāka iet pa labi iemītu taciņu pāri pļavai. Locīdamās kā milzīga čūska, viņam sekoja visa orientieristu saime.

Naktī bija uzkritusi salna. Pļavu klāja sidrabaina, pūkaina sarmas kārta, pārvērzdama smilgas, zirgskābenes, āboliņa pogaļas trauslos, kā no stikla darinātos mākslas darbos.

— Saderam, ka būs lietus, — Imants pukojās. — Tādēļ vien, ka es aizmirsu mājās plēvi.

— No skaidrām debesīm? — Ģirts zobojās. — Būs dieniņa uz goda.

Pēteris un Dace klusēdami soļoja aiz viņiem.

Dace bija pieredzes bagāta orientieriste, republikas skolēnu izlases komandas dalībniece. Pastaigas pa mežu viņai vienmēr sagādāja prieku. Bet šorīt meitene tikai ar mokām piecēlās no gultas. Galva bija smaga, deniņos sāpīgi pukstēja, pēc katra elpas vilciena krūtis iečerkstējās kā neeļļots pulkstenis. Tagad svaigā gaisā galva vairs nesāpēja, un Dacei kļuva priecīgāks prāts.

Mežmalā sākās parastā pirmssacensību rosība. Sanitārās kopas mei­tenes uzslēja telti un piestiprināja virs tās sarkanu krustu. Skolotājs Caune nostādīja visus ierindā un palūdza rajona izglītības nodaļas pār­stāvi, kādreiz slaveno alpīnisti Regīnu Salu, atklāt sacensības. Par laimi, viņa nebija no ilgrunātajām — pateica dažus vārdus par orientēšanās sporta nozīmību un novēlēja visiem sekmīgi veikt distanci.

Katram dalībniekam izsniedza numuru un maršruta karti. Sešu kilo­metru garo distanci, atzīmējot kartē kontrolpunktus, vajadzēja veikt, ilgākais, divās stundās.

— Kas ir, veči, saraujam vienā stundā! — Imants ierosināja. — Man ir līdzi desiņas, uzvārīsim tēju, pasēdēsim pie ugunskura.

— To var, — pārējie bija ar mieru.

Ik pēc piecpadsmit sakundēm kāds no dalībniekiem pazuda mežā. Drīz vien starta vietā palika vienīgi sanitāres un Regīna Sala, kurai pēc sacensībām bija jāpasniedz uzvarētājiem balvas.

— Meitenes, ja es pec pusotram stundām neesmu atpakaļ, pakliedziet, lūdzu, — viņa noteica un devās mežā sēnēs.

Daces kedas ātri vien samirka, un pār muguru sāka skriet nepatī­kami drebuļi. Pie kontroles punkta ar atzīmi «91» viņu gaidīja Pēteris.

— Vai tev nav kas dzerams? Rīkle galīgi sausa.

Pēteris piedāvāja skābās konfektes.

— Kas tev, slima esi, vai? — Viņš norūpējies pataustīja Daces pieri. — Acis tādas nogurušas un piere gluži karsta.

— Tas no skriešanas, — Dace izmelojās. — Iesim kopā, būs īsāks ceļš. !

Pārrāpušies pāri smilšainam, pusauga priedltēm biezi noaugušam pauguram, viņi nonāca slīkšņainā ielejā, pa kuru tecēja upīte. Pēdējās zeltainās bērzu lapas virpuļoja zemē kā mazi planieri, apšu kailajos za­ros salīgi drebinājās rasas pilieni. Varens ozols, rūsganajās lapās kā siltā kažokā ietinies, spoguļojās upes līcī.

— Tas ir ziemas ozols, — Dace teica. — Viņš lapas saglabā arī ziemā. Bargajā salā tās pasargā trauslos pumpurus. Pavasarī pēc pirmā siltā lietus lapas vienā naktī nobirst un koks ietinas plaukstošo pumpuru maigajā zaļumā gluži kā gaisīgā lakatā.

Ozola zarā, prasmīgi nomaskēts, atradās nākamais kontroles punkts.

Dace pirmā pamanīja krastmalā sagāztos apšu stumbrus. Šķita — kāds ar kaltu bija tos rūpīgi nosmailinājis kā lielus zīmuļus. Mazliet lejāk dzirdēja ūdens čalošanu. Bebri bija prasmīgi aizsprostojuši upīti ar apšu baļķiem un koku saknēm, starpas aizvijot ar sīkiem žagariem un noblīvējot ar zemi un dūņām. Ūdens putodams gāzās pāri divus met­rus augstajam aizsprostam.

Upītes līkumā, kur uz kartes bija parādīta pļava, tagad pletās bebru dīķis ar nelielu, apsēm apaugušu saliņu vidū.

Pēc dotā maršruta sacensību dalībniekiem vajadzēja šķērsot upi. Ta­ciņa, kas līkumoja gar piekrasti, noveda pie laipas. Pēc vairāku dienu lietavām upe bija izgājusi no krastiem. Iepriekšējā naktī piesala. Virs ūdens kā plānas stikla lauskas peldēja vižņi, atvarā griezdamies gre­dzenos.

Pēteris nepaguva ne attapties, kad Dace jau atradās uz laipas. Tālā­kais norisinājās kā paātrinātā kinofilmā. Upes vidū laipa sagriezās šķēr­sām, un Dace pazuda ūdenī. Pēteris metās viņu glābt. Krietnu gabalu lejāk abi izķepurojās pretējā krastā.