Zenta Ērgle: Starp mums, meitenēm, runājot

Ar šādiem uzskatiem bērns nepiedzimst, tie pārņemti no vecākiem, no- sliktiem draugiem un paziņām. Sanitas māte — pārdevēja puķu veikalā, tēvs — komisijas veikala direktors. Meitai — importa kurpes, importa drānas un importa domas. Ko darīt? Vai audzinātāja uzdevums ir pār­audzināt vecākus? Pēc gada Sanita pošas uz tirdzniecības tehnikumu, ja vien izturēs konkursu.

Skolotājs ierakstīja bloknotā — «Sanita» un pielika lielu jautājuma zīmi.

«Ja man būtu burvju vara, es panāktu, lai visi mani biedri iemīlētu mūziku tikpat stipri kā es. Mūzika ir brīnumvalsts, kurā drīkst ieiet tikai labi, jūtīgi, godīgi cilvēki. Visādiem karjeristiem, mēlnešiem, kauš]iem un citādiem draņķiem tur ieejai jābūt slēgtai. Man žēl, ka šo zemi atrod tik maz manu skolasbiedru. Bet varbūt viņi maldās, īsto ceļu meklē­dami? Ja man būtu burvju vara, es sagādātu mūsu skolai daudz mūzi­kas instrumentu — elektriskās ģitāras, sitamos, trompetes, saksofonus, kontrabasus, lai visi, kas vēlētos, varētu iemācīties spēlēt. Un tad mēs izveidotu savu klases ansambli. Es tam rakstītu mūziku, bet Pēteris dziesmu tekstus …»

Tas, protams, ir Juris, mūzikas piesātinātais zēns ar absolūto dzirdi. Jura tēvs ir slavens kora diriģents, māte — operas soliste. Zēns pa vakariem mācās mūzikas skolā klavieru spēli.

Skolotāja bloknotā parādījās otrs ieraksts: «Mūzikas instrumenti. Or­ķestris. Ieva Līce.»

Zaiga Zīle iztēlojusies divdesmit pirmā gadsimteņa skolu, kad visā pasaulē uzvarējis komunisms. Kā jau viņš paredzējis, te viss savā vietā — gan Marksa un Ļeņina citāti, gan Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa dzejoļi. 2ēl tikai, ka aiz šīm pareizajām rindām nejūt pašas rakstītājas domu. Vienīgi nobeigumā Zaiga ir atklāta. «Sajā nākotnes valstī vecāki un bērni dzīvos draudzīgi, uzticēsies cits citam. Vecāki neuzspiedīs savu gribu, ar varu nepavēlēs bērniem kļūt par teicamniekiem, nesodīs par katru zemāku atzīmi, nerakņāsies pa bērnu lietām un neraus no rokām grāmatas, kurās rakstīts par mīlestību. Mātes slepeni nenoklausīsies tele­fona sarunas, meitenes un zēni drīkstēs brīvi draudzēties, un neviens viņus tādēļ neapsaukās par brūti un brūtgānu.

Ja man būtu burvju vara, es vēlētos, lai šī nākotnes valsts sāktos jau rīt…»

Reinim Kadiķim nekad nebija iznācis laika aiziet pie Zaigas vecākiem uz māju. Tēvs, liela uzņēmuma galvenais grāmatvedis un skolas vecāku komitejas loceklis, kārtīgi ieradās uz visām sapulcēm. Jaunākais brālis Jānis, kluss, tāds kā iebaidīts zēns, mācījās ceturtajā klasē. Kādēļ Zaiga tā raksta? Vai par sevi? Skolotājs atcerējās, cik izmisusi bija meitene, kad viņai pagājušajā gadā latviešu valodā draudēja četrinieks, kā viņa lūdzās, lai atļauj atzīmi izlabot. Saņēmusi trijnieku angļu valodā, Zaiga reiz noģība.

Jā, te kaut kas nebija kārtībā.

Vislielāko pārsteigumu skolotājam sagādāja Baibas Baltiņas sacerē­jums — pasaka par mūsdienu Pelnrušķīti.

«Kādā ģimenē dzīvoja meitene. Viņa bija ļoti neglīta, vāja, tieva, ar sarkaniem matiem un raupjām, sastrādātām rokām, tādēļ mājās viņu sauca par Pelnrušķīti. No rītiem meitene cēlās agri jo agri, lai paspētu pagatavot brokastis mātei, ļaunajam patēvam un viņu īstajam dēlēnam — rupjam, izlutinātam zeņķim. Skolā meitenei bieži nāca miegs, jo mājās viņai bija tik daudz darāmā, ka nācās strādāt arī pa naktīm. Reiz skolā nolēma rīkot balli. Visas meitenes darināja jaunus tērpus, iegādājās vieglas deju kurpītes. Bet Pelnrušķītei bija tikai viena salāpīta kleitiņa un vecas, nošķiebušās kurpes. Māte un patēvs ar savu īsto dēlu aizgāja uz viesībām, bet Pelnrušķītei bija jāsēd mājās un jāada patēvam kamzolis. Viņa ada un raud, ada un raud. Pēkšņi skatās — viņas priekšā vece­nīte. Tā saka: «Ņem šo gredzenu, pagrozi, un visas tavas vēlēšanās pie­pildīsies.» — «Man ļoti gribētos aiziet uz sarīkojumu skolā.» — «Tikai atgriezies pirms pusnakts mājā,» vecenīte, kas patiesībā ir mīlā Laima, piekodina.

Pelnrušķīte nepagūst ne paldies pateikt, kad vecenītes vairs nav, pa­zudusi, kā zemē iegrimusi. Meitene pagroza gredzenu un saka: «Es vēlē­tos sev skaistu tērpu!» Un tavu brīnumu! — viņai mugurā pasakains tērps. Meitene pagroza gredzenu vēlreiz — nomīdīto kurpju vietā kājās vieglas balles kurpītes augstiem papēžiem. Skolā visi brīnās — no ku­rienes uzradusies šī skaistā meitene? Zēni ar viņu vien grib dejot. Mei­tenes nepazīst savu klasesbiedreni un aiz skaudības griež muguras.

Izdejojusies, izlīksmojusies Pelnrušķīte pa sētas durvīm izlavās no skolas un teciņus vien uz mājām. Pagriež gredzenu — lepnās kleitas vietā atkal vecā, salāpītā, pagriež vēlreiz — kājās nomīdītās kurpes. Pārnāk mājās māte, pārnāk patēvs, Pelnrušķīte cītīgi sēd un ada kam­zoli. Un notiek brīnums — patēvs uzslavē pameitu.

No tās dienas meitenes dzīvē viss vērsās uz labu. Darbi ritēt ritēja viņai no rokas. Meitene strādā un dzied. Ļaudis iet garām, apstājas, pa­klausās, un viņiem kļūst priecīgs prāts. Māte klusībā lepojas ar savu meitu, pat ļaunais patēvs …»

Sacerējumam nebija nobeiguma.

«Tas laiks, kad ticēju burvjiem un visādiem citādiem mošķiem, ir sen pagājis. Ja spētu izgudrot neredzamu ieroci, es, tāpat kā kapteinis Nemo, cīnītos pret visādiem neliešiem un liekuļiem, birokrātiem un citādiem bezgožiem. Daumants Pētersons.»

Skolotājs piegāja pie grāmatplaukta, kurā stāvēja trīsdesmit divas mapes, katram audzēknim sava. Kopš ceturtās klases viņš te atzīmēja bērnu rakstura ievirzes, sekmes, intereses, talanta iezīmes. Jaunākajās klasēs bērni dzīvoja ar sirdi uz delnas, bet šie astotie ieslēgušies kā seifā. Nav viegli uzminēt katra šifru un paraudzīties, ko kurš vērts.

Kaut vai tas pats Daumants. Cik viņam gadu? Sešpadsmit. Mārti­ņam, viņa tēvam, kad tas kaujā ar fašistiem pazaudēja roku, bija sep­tiņpadsmit. Viņi zināja, par ko cīnās, riskēja ar dzīvību, nešaubījās ne mirkli. Daumantam ar pazeminātu atzīmi uzvedībā un trijniekiem nācās atstāt iepriekšējo skolu. Kas viņam liedz mācīties? Bet varbūt ir kādi īpaši apstākļi?

Ko viņš, klases audzinātājs, zina par Baibas garīgo pasauli, par viņas mājas apstākļiem? Un ja nu aiz pasakas atrodas rūgtā dzīves īstenība? Un kas slēpjas aiz Zaigas sacerējuma?

Reinis Kadiķis piegāja pie atvērtā loga. Negaiss kā rūpīgs sētnieks bija aizslaucījis visus pilsētas netīrumus un putekļus. Smaržoja pēc skuju meža un sēnēm. Pilsēta dusēja. Tikai retumis pa ielu aizšvīkstēja kāda automašīna vai raitiem soļiem aizsteidzās vēlīns gājējs. Debesīs spīdēja tīras, nomazgātas zvaigznes. Pretējā nama logi bija tumši. Vie­nīgi divos trešajā stāvā blāzmoja mājīga, zaļgana gaisma. Angļu valo­das skolotāja Mādžorija Sīpa ari piederēja pie naktsputniem.

Baiba Baltiņa aizvēra latviešu gramatikas grāmatu un saldi nožāvā­jās — lai skolotājs saka, ko grib, bet teikuma mācība tik vēlai stundai nav pati saistošākā lasāmviela.

Dažas meitenes jūsmo par mūsu jauno klasesbiedru Daumantu Pētersonu, viņa ierakstīja savā dienasgrāmatā. Man viņš šķiet tāds ākstigs, grib, lai visi viņu ievēro. Bet to pasaku par Pelnrušķīti man nevajadzēja rak­stīt. Klases audzinātājs iedomāsies diezin ko, atnāks vēl pie mums uz mājām.

— Es esmu apmierināts ar jūsu sacerējumiem, — skolotājs Kadiķis otrā dienā pavēstīja. — Daži uzrakstījuši pat spīdoši.