Zenta Ērgle: Starp mums, meitenēm, runājot

Astotie izbrīnījušies saskatījās — latviešu valodā ar uzslavām viņi parasti netika lutināti.,

— žēl, ka mēs norunājām nelikt atzīmes, — skolotājs turpināja. — Divnieku pelnījis nebūtu neviens. Zaigai, Jurim, Pēterim, Annai un vēl dažiem būtu piecnieki. Arī Baibai. Baibas sacerējumu es gribētu nolasīt jums priekšā.

— Nē, lūdzu, skolotāj, nevajag! — Baiba izmisusi iesaucās un aiz­klāja rokām seju.

— Ko tu psiho! — Sanita viņai iegrūda dunku sānos. — Būtu ļāvusi, lai lasa. Lūdzu, skolotāj, palasiet kādu citu sacerējumu! — viņa mēģi­nāja glābt stāvokli. — Zaigas vai Pētera.

Šoreiz nelīdzēja nekādi triki, no ienīstās latviešu valodas gramatikas astotā «b» tomēr neizspruka.

— Šodien vai nekad! — Marga izlēma, sparīgi kozdama ābolā tā, ka sula tecēja pār zodu.

— Man bail, — Rita atzinās. — Ko teiks vecmāmiņa un tētis?

— Domā — man nav bail? Bet vienreiz tas jādara.

Abas meitenes sēdēja zālītē zem kuplas ābeles, kuras zari līka no sārtvaidžiem āboliem.

Rita dzīvoja vienā no pilsētas galvenajām ielām nelielā mājiņā. Tā jau simt gadu piederēja Ozolu ģimenei. No garāmgājējiem mājiņu slēpa kupls dzīvžogs un neliels dārziņš, kur juku jukām auga ceriņu un jas­mīnu krūmi, ābeles, ķirši, jāņogu un upeņu ceri. Pie pašām namdurvīm visu vasaru ziedēja brīnumains rožukrūms, kā nobērts zeltainiem, smar­žīgiem ziediem. Ritas vectēvs to kādreiz bija atvedis no Francijas. Vis­apkārt slējās daudzstāvu nami, bet te bija gluži kā laukos.

— Vectēvs stāstīja, ka palejā, kur tagad augstceltnes, viņa jaunības gados pletušās pļavas un ganījušās nomales iedzīvotāju govis. Bet vēl senāk, 16. gadsimtenī, tur bijusi Daugavas gultne. No tiem laikiem sa­glabājies Raganu grāvis. Tajā metuši cilvēkus, kuri apvainoti buršanā vai sadarbībā ar nešķīstiem gariem. Ja nelaimīgais noslīcis, tad bijis ne­vainīgs, ja uzpeldējis — viņam palīdzējuši nešķīstie spēki, un tāds sade­dzināts uz sārta.

Mājiņa dzīvoja savas pēdējās dienas. Ritas tēvs jau bija saņēmis pa­ziņojumu par tās nojaukšanu. Vecmāmiņa slepeni notrauca pa asarai.

— Nebēdā, vecomāt, jaunajā mājā būs silts un auksts ūdens, būs vannas istaba, — Rita viņu mierināja.

Bet vecmāmiņai katrs stūrītis, katra lietiņa te saistījās ar atmiņām, ar mīlestību, ar bērnu piedzimšanu, ar laimīgām un priecīgām dienām.

— Cik mums ir naudas? — Marga apjautājās.

Rita pasniedzās pēc sava portfeļa un izņēma maciņu.

— Rublis un sešdesmit kapeikas. Un ja nu nepietiek? Atliksim uz rītu, es tētim palūgšu vēl.

— Pietiks! — Marga uzlēca kājās, nopurināja kleitai pieķērušos zāļu stiebriņus un satvēra draudzeni aiz rokas. — Ejam!

Kā jau dienas vidū, frizētava bija pustukša. Kasiere, galvu uz rokām nolikusi, snauda. Viens vecāks un otrs pavisam jauniņš frizieru meistars baltā virsvalkā sēdēja pie galdiņa un spēlēja domino.

— Dāmu frizētava pa kreisi, — jaunākais, pamanījis abas meitenes, noteica un turpināja spēli.

— Mēs… mums… — Rita neveikli stostījās un virzījās uz durvju pusi.

— Mums apgriezt matus! — Marga pabīdīja Ritu uz krēsla pusi un pati iekārtojās otrā. Frizieri negribīgi piecēlās un aplika meitenēm baltus apmetņus.

— Cik garus? — vecākais strupi noprasīja Ritai.

— Plaukstas platumā zem ausīm, — Marga atbildēja gan par drau­dzeni, gan par sevi.

Divi šķēru šņirkstieni, un Ritas gaišās bizes gulēja uz grīdas.

— Ardievu, bērnība! — meistars iesmējās.

Rita raudzījās spogulī uz izbiedēto meitenes seju ar gludajiem, pie galvas pieglaustajiem matiem, un viņai briesmīgi sagribējās raudāt.

— Nekas, — meistars, pielīdzinādams matu galus, runāja. — Ieliksi ilgviļņus vai tāpat satīsi rullīšus, izskatīsies glītāk nekā ar tādām vec­modīgām pe|astēm.

Ķemme sprakšķēja, kad otrs frizieris to vilka cauri kastaņbrūnajiem, biezajiem Margas matiem. Viļņiem tie gūlās pāri krēsla atzveltnei.

— Vai nav žēl? — frizieris apjautājās.

— Nemaz.

— Jocīgi gan tie skuķi, — meistars prātoja. — Sai pašai strupdegu- nei mati ir pats lielākais krāšņums.

Šķipsna pēc šķipsnas — no pirmās skolas dienas rūpīgi audzētie mati krita uz grīdas.

Bagātīgi aplaistītas ar vīriešu odekolonu «Siprs», meitenes iznāca no frizētavas.

— Cik man viegla galva! — Marga priecājās.

— Kur es tagad pieturēšos? — Rita bēdājās.

— Kā — pieturēsies? — Marga nesaprata.

— Nu, kad es apjuku, es vienmēr turējos aiz bizēm.

Marga skaļi iesmējās.

— Turies aiz īkšķiem. Tagad mūsu klasē tikai Baibai būs bize. Tuvā­kajā laikā man jānopērk arī krūšturis. Tu vēl vari pieciest, bet es vairs ne. Kā tu domā — vai man ņemt trešā vai ceturtā numura?

Rita taustīja matus. Viņai visu laiku šķita, ka ir kaut ko pazaudējusi.

— Ejam, satīsim rullīšus, tu man un es tev, — Marga čaloja. — Ko teiks klase, kad mūs ieraudzīs?

Aizlavījušās garām virtuvei, kur vecmāmiņa gatavoja pusdienas, abas meitenes iemuka Ritas istabā un aizlika durvīm priekšā krēslu. Marga izņēma no somas gluži jaunus plastmasas matu rullīšus, ielēja glāzē ūdeni un ķērās pie darba.

— Uz mani tu vari paļauties, — viņa, tīdama draudzenes mitrās matu šķipsnas, čaloja, — es savai māmiņai vienmēr veidoju frizūru. Paķēru līdzi arī matu žāvējamo aparātu — to sauc par fēnu.

Rita pašreiz sasarkušu seju žāvēja mitros matus, bet Marga darbojās ap savējiem, kad dārzā atskanēja vecmāmiņas sauciens:

— Meitenes, kur jūs esat pazudušas? Pusdienas gatavas.

Marga uzlika pirkstu uz lūpām.

— Sagādāsim viņai pārsteigumu.

Pārsteigums patiešām izdevās varens. Krietnu brīdi vecmāmiņa pētīja meitenes, neteikdama ne vārda. Ritas smalkā sejiņa ar zeltainajiem va­saras raibumiem ap degunu un zilajām acīm, kuplo matu cirtu apņemta, izskatījās piemīlīga. Marga turpretim atgādināja cirtainu aitu. Abas mei­tenes bija tik laimīgas un apmierinātas pašas ar sevi, ka vecmāmiņa no­rija pārmetumus, kas viņai jau bija uz mēles.

— Ak, meitenes, meitenes, pārāk agri jūs gribat kļūt pieaugušas, —• ziņa nopūtās.

Trīcošiem ceļgaliem Marga vēra sava dzīvokļa durvis. Vecāki skatījās televizoru un sākumā meitai nepievērsa uzmanību. Bet tad sākās! Marga Dirmo reizi redzēja tēvu tik sadusmotu.

— Pēc kā tu tagad izskaties? Pēc apcirptas aitas! — viņš kliedza. — Agrāk visi ļaudis skatījās un priecājās par tavām krāšņajām bizēm.

— Bet es tās jau sen ienīdu! — Marga šņukstēja. — Zēni skolā mani apsaukāja par govi ar garo asti. Katru rītu bija jāceļas agrāk un jāno­ņemas ar pīšanu. Pēc kā es izskatījos — kā no pagājušā gadsimteņa iziļiem laukiem.

— Kas darīts — padarīts, — Margas māte samierinoši noteica, — Pabāz galvu zem ūdens un izskalo tās šausmīgās čirkas.

— Kādēļ? — Marga šņukstēja.

— Tādēļ, ka šī frizūra tev nepiestāv. Tēvam taisnība. Tu izskaties pēc safrizētas aitas.

Māte un meita guļamistabā pie spoguļa ilgi pētīja dažādus matu sa­kārtojumus, līdz izšķīrās par gludu, ar sprādzi aizmugurē saņemtu fri­zūru.

— Dvīņi kaut ko aizmirsuši, — Klāvs otrā rītā skaļi pavēstīja.

— Ko tad? — Zaiga brīnījās.