Zenta Ērgle: Starp mums, meitenēm, runājot

— Es jau teicu — tas ir brīvais temats. Izņēmuma kārtā par sacerē­jumiem nelikšu atzīmes.

— Hūū! — no pēdējiem soliem atskanēja skaļa atvieglinājuma nopūta.

— Tas, protams, nenozīmē, ka var nodot baltu lapu.

Čalošana pamazām pieklusa. Klasē iestājās darbīgs klusums.

Reinis Kadiķis lēnām piegāja pie atvērtā loga. Krūtis plosīja trula sāpe, it kā ļauna roka būtu sagrābusi sirdi un nelaistu vairs vaļā. Sa­taustījis kabatā nitroglicerīna pudelīti, viņš ar ierastu kustību ieslidi­nāja mutē sīko tabletīti. Sāpes atlaidās gandrīz momentāni.

Bija silta septembra diena. Zvirbuļi pērās pa peļķēm un trieca tik skaļi kā pavasarī. Vecmāmiņas, skolas priekšā uz sola sasēdušas, gai­dīja savus pirmklasniekus.

— Vakar manējais iznāk ar asiņainu degunu. Juris šim aizšāvis kāju priekšā.

— Aug bez tēva, ko no tāda var gaidīt.

— Skolotājs saka — neklausot, staigājot stundās pa klasi apkārt.

— Bet manai mazmeitiņai piecnieki vien.

No zāles pa atvērto logu ielidoja dziesmas skaņas:

Kur tu skriesi, vanadziņi, Ar tiem vaska spārniņiemi…

Jaunāko klašu koris. Dziesma aprāvās. Laikam skolotāja Ieva Līce bija saklausījusi kaut ko nepareizu. Apskaužami jauna un enerģiska šī Līce, pati kā līksma dziesma. «Kur tu skriesi, vanadziņi…» Kur nu man vairs aizskriet? Jāizvelk šie astotie līdz pavasarim, tad — pensijā un darbs pie iesāktā manuskripta. To esmu parādā saviem kritušajiem biedriem.

Reinis Kadiķis pagriezās pret klasi. Marga un Rita atrāvās viena no otras un negribīgi sāka rakstīt. Abas nešķiramas kopš pirmās klases, lepojas ar iesauku «Siāmas dvīņi», cenšas vienādi ģērbties. Arī pašreiz abām vienādas baltas mežģīņu apkaklītes.

Zaiga Zīle, klases labākā skolniece, pierakstījusi jau trešo lapu. Ar viņu viss kārtībā, gan komati savā vietā, gan citāti no literatūras. Bet cik sacerējumā būs pašas domu? Klasē Zaigu nemīl, dēvē par «zubrī- tāju».

Anna Liepa, pērnā gada «Mis 7.b», sapņaini blenž uz tāfeli, it kā no tās kaut kas būtu norakstāms. Pa vasaru viņa k]uvusi vēl glītāka, gaišie mati vienās sprogās, mazais deguntelis mīlīgi uzliekts. Tikai rak­sturs meitenei pārāk spurains un mēle asa.

Sanita ar iemīlējušās skatienu aplūko savas krāsainās platformenes.

— Mūsu senči ar tādām pa kūts mēsliem bradāja. — Tas, protams, ir Klāvs, klases lielākais zobgalis.

Noskan klusi smiekli.

— Muļķis! — Sanita nočukst pietiekami skaļi, lai to dzirdētu visa klase.

Jānis Krūmiņš, skolotājam par lielu izbrīnu, raksta aizgūtnēm. Sa­nita domīgi košļā spalvaskātu un skatās pulkstenī. Viņas solabiedrene Baiba Baltiņa aizklājusi uzrakstīto ar roku, lai Sanita neredz. Kautrē­jas. Visus šos gadus Baiba piederējusi pie parastās viduvējības, kas neizceļas ar spilgtām dotībām, bet nesagādā arī skolotājiem liekas rai­zes. Skolotājs neatceras, ka Baiba ar kādu būtu draudzējusies. Ar Sanitu viņa sēd kopā tikai gadījuma pēc — abas meitenes dzīvo vienā mājā. Tas arī ir vienīgais, kas abām kopējs. Baiba pa vasaru izmainī­jusies. Stūrainais augums kļuvis apaļīgāks, smalko sejiņu apņem iesārtu matu vilnis, kas uz muguras sapīts garā, resnā bizē. Neglītais pīlēns pamazām pārvēršas par baltu gulbi, domāja skolotājs.

Zvans kā ass zobena cirtiens pāršķēla klusumu.

Skolotājs apstaigāja solu rindas un savāca lapas. Daži vēl steidza uzrakstīt pēdējos teikumus, bet lielākā daja aulekšiem metās ārā no klases prom uz pagalmu.

Marga un Rita apsēdās uz sava iemīļotā soliņa, kuru no pārējo acīm noslēpa kupli ceriņu krūmi.

— Nu, stāsti, nevelc garumā!

— Mūsu mājā ap Jauno gadu būs mazs bērniņš, — Marga izgrūda vienā elpas vilcienā. — Mēs ilgi spriedām, kas būtu labāks — zēns vai meitene. Māmiņa domā, ka meitene, lai man būtu draudzene uz visu mūžu. Bet man jau esi tu, vai ne? Mēs ar tēti labāk gribētu zēnu. Un tad mēs salūkojām kalendāru, lai izvēlētos vārdu. Tēvs kā sadedzis par Klāvu, bet man, kad iedomājos mūsējo Klaunu, kļūst nelabi. Kādi tagad vārdi! Sarmji, Ritvari un Anriji, Drosmji un Druvji, Aigari un Arvili. Bet tētim labāk patīk tie veclaicīgie — Kaspars, Mārtiņš, Kristaps, Jānis. Man tagad būs mazāk brīva laika. Mēs ar tēti nolēmām māmiņu pasaudzēt. Es katru dienu mazgāšu traukus un gatavošu ēdienu, tētis rūpēsies par produktiem un piekops māju. Taisni šausmas, kas tik nu būs! Es protu vienīgi uzcept kartupeļus un olas, bet nevar jau katru dienu ēst kartupeļus ar olām, apriebsies.

— Mēs ar vecmāmuļu tevi apmācīsim. Viņa mums ir lieliska saim­niece.

Zvans sauca uz nākamo stundu.

— Kā es tevi, Marga, apskaužu! Man patīk pavisam maziņi bēr­niņi, — Rita klusu teica. — Ja mana māmiņa nebūtu dzemdībās nomi­rusi, brālītim tagad būtu septiņi gadi.

Marga paspieda draudzenes roku, un abas, tāpat saķērušās, metās skriešus uz klasi.

* * *

Pāri pilsētai brāzās negaiss. Ielu spuldzes kā mazas, gaišas planētas šūpojās vējā. Nelielais debesu kvadrāts virs satumsušo namu korpusiem dega baltām ugunīm. Logu stiklos cirtās smagas ūdens lāses. Pie katra pērkona dārdiena rūtis žēli iedžinkstējās. Ļaudis pamodās no miega un iededza gaismu. Iela paloja kā upe. Šļakatas šķiezdami, uz depo devās pēdējie trolejbusi. Aprakstīto lapu kaudzītes uz Reiņa Kadiķa galda vējā kustējās un čabēja.

Kur tas bija? Latgalē, nē, pie Lubānas, kad debesis tāpat plaiksnīja un lietus gāza straumēm. Viņi ar Mārtiņu devās spridzināt fašistu nolik­tavu. Mārtiņš toreiz pazaudēja kreiso roku. Trīsdesmit gadu jau pagājis, puse cilvēka mūža. Bet šie četri gadi kā ēna nāk visur līdzi. Ik dienas to atgādina lode blakus sirdij, nejauši satikts cīņubiedrs, sēru vēsts avīzē: «Pēc ilgas un grūtas slimības miris Lielā Tēvijas kara dalībnieks, par­tizānu nodaļas komandieris …»

Reinis Kadiķis pārbrauca ar abām plaukstām pār seju, kā atmiņas aizdzīdams, un atgriezās tagadnē.

«Ja man būtu burvju vara …»

Skolotājs ieskatījās savu astotklasnieku dvēselēs, uzzināja pašu dār­gāko.

Lielākā daļa sapņoja par kosmosu, par lidojumiem uz Mēnesi, uz citām planētām un vēl tālāk — uz citām galaktikām, no kurām nav at­griešanās. Viņu fantāziju rosinājuši Mihailova un Lema romāni, redzētās kinofilmas.

Anna, iecirtīgā skaistule, rakstīja: «Es ļoti gribētu satikt savu tēvu. Māte par viņu nekā nestāsta, es pat nezinu, vai viņš ir dzīvs vai miris. Agrāk, kad es vēl biju maziņa un mamma mani vienu atstāja mājās, es iedomājos — tūlīt, tūlīt atvērsies durvis un ienāks mans tētis tāds liels, stiprs, un pacels mani līdz debesīm, bet atnāca mamma, darbā nogurusi, ar smagu pārtikas somu rokās.

Es zinu, ka tas ir slikti, bet es apskaužu tos bērnus, kuriem ir abi vecāki. Ja man būtu tētis, mēs kopā ar viņu slēpotu, klausītos mūziku, viņš man būtu pats labākais draugs.» Un beigās: «Lūdzu, skolotāj, ne­rādiet nevienam manu sacerējumu!»

Sanitas darbā kā burvju spogulī redzama viņas un vecāku šaurā lietu pasaulīte: «Ja man būtu burvju vara, es mūsu triju istabu vietā uzburtu lielu, greznu dzīvokli, vislabāk savrupmāju dārza vidū. Skapji lai būtu pilni ar modernām drēbēm un kurpēm, istabā mīksti paklāji un lakotas mēbeles, bet dārzā lai ziedētu rozes. Tie, kuri staigā ar nošķiebtām kur­pēm, vienu vienīgu drēbju kārtu un apgalvo, ka viņiem tas vienalga, tūk­stoškārt melo. Visiem patīk labi ģērbties un ērti dzīvot, un liekulis ir tas, kas to noliedz.»