Zenta Ērgle: Starp mums, meitenēm, runājot

— Jāapžāvējas. Tev sērkociņu nav? — Dace spaidīja samirkušos ma­tus, kas atgādināja ūdenszāles.

Izvilcis no planšetes slapjo maršruta karti, Pēteris sāka to pētīt.

— Līdz finišam vēl krietns gabals ko iet, bet tev ir temperatūra, tas skaidrāks par skaidru. Te tuvumā jābūt mājām «Ievulīči». Galu galā tas mums ir pa ceļam. Skrējām!

Pēteris pirmais metās pāri noraktam kartupeļu laukam. Dace klup­dama krizdama viņam sekoja.

— Pagaidi brītiņu, — viņa elsa, — man trūkst elpas.

— Saņemies! Nav vairs tālu. Tepat aiz ābeļdārza ir mājas.

Pēteris satvēra meitenes roku un sāka vilkt viņu uz priekšu. Salīku­šajās, apsūnojušajās ābelēs kā zeltaini un sārti ziedi karājās nenovāktie sīpoliņi un pepiņi. Ap tiem čiepstēdamas ņēmās zīlītes un dzilnīši.

Pašas mājas slēpās ceriņu krūmos. Tās šķita pamestas. Dzīvojamās mājas ielīkušais jumts noaudzis ar zaļu, samtainu sūnu, caur kuru vie­tām spraucās ārā pa pelēkam salmu kušķim. Kūtij viens gals pajucis. Kā salauztas ribas pret debesīm slējās spāru gali. Rūsgans kaķis, asti izslējis, paskrējās ienācējiem pretī un tūlīt sāka tīties Dacei ap kājām. Virs mājas durvīm kā izplestas rokas stāvēja vareni žuburoti brieža ragi.

Pēteris pieklauvēja. Atskanēja suņa riešana.

— Kas tur dauzās? Nāk iekšā! — nelaipna balss aiz durvīm sauca.

Abus slapjos skolēnus apņēma tīkams siltums un lauku mājas aro­māts — smaržoja pēc dūmiem, sīpoliem, āboliem un žāvētas gaļas.

Garās, baltās apakšbiksēs tērptās kājas pāri gultas malai pārlicis, uz ienācējiem nelaipni raudzījās pinkains vecis. Plušķains suns stīvām kā­jām piečāpoja pie svešajiem, skaļi vilkdams elpu caur nāsīm, krietni tos apošņāja, tad, laiski pavicinājis astes riteni, palīda pagultē.

Dacei šķita, ka viņi nokļuvuši kāda burvja miteklī. Pie sienām karā­jās izbāztas meža zvēru galvas ar visiem ragiem un ilkņiem, spokaini koka zaru un sakņu veidojumi. Melns krauklis ieķērkdamies uzlidoja uz sava saimnieka pleca un spožām acīm vēroja nelūgtos viesus.

— Vai jūs neatļautu mums virtuvē mazliet apžāvēties? — Pēteris palūdza. — Mēs iekritām ūdenī.

— Traki paliek traki, — večuks burkšķēja. — Vai jums acu pierē nav, vai? Skaidrā dienas laikā mesties upē!

Drīz vien plītskrāsnī sprakšķēja uguns, mīlīgi sīca tējkanna.

— Pārģērbieties un slapjās drēbes izžaujiet uz aukliņas virs plīts! — saimnieks pavēlēja. Dacei viņš iedeva garu linu kreklu, no ilgas mazgā­šanas krāsu zaudējušus svārkus un lielu lakatu.

— Mini bruncīšu šajā mājā nav. Mana nelaiķe atzina tikai māksi, — večuks, bārdā smīnēdams, piebilda.

Pēteris saņēma pašaustas vadmalas bikses un siltu vilnas kamzoli.

— Tu, Dace, izskaties uz mata pēc Kristīnes, — Pēteris smējās.

— Bet tu pēc Edgara.

Dacei ienāca prātā Blaumaņa varoņu mīlestība, un viņa spēji nosarka.

— Es labprāt gribētu būt… — Pēteris lēnām teica un tad spēji ap­rāvās.

— Kas tu gribētu būt?

— Neko.

Piespiedusies pie siltā mūrīša, Dace drebinājās.

— Iedzeriet katrs pa krūzei karstas liepziedu tējas ar medu! — saim­nieks izrīkoja. — Tūlīt paliks labāk.

— Tu atlaidies uz brīdi, kamēr drēbes apžūs, — Pēteris pavēlēja. — Bet es pasēdēšu tepat plīts priekšā.

Dace tūlīt iegrima murgu pilnā miegā.

— Tā es te dzīvoju viens pats. Mans darbs — uzraudzīt kolhoza me­žus,— večuks stāstīja. — Reizēm cilvēkus dienām ilgi neredzu. Bet meža zvēri no manis nebaidās, nāk un ēd no rokas. Meža cūkām veselu tupeņu lauku atstāju nenoraktu, labāk, lai rokas te nekā pa kolhoza tīrumu. Pa­gājušo nakti spīdēja mēness, varēja labi redzēt. Varena cūku mamma atveda veselu baru strīpainu pusauga sivēnu. Tad nu visi ņēmās pa tu­peņiem rukšķēdami un kviekdami.

Vecā mežsarga balss atnāca līdz Pēterim kā no tālienes. Uguns lies­mas apspīdēja mežsarga seju un vērta to līdzīgu pasakainam meža ve­cim. Un tad vairs nebija nekas.

* * *

Ģirtam mežā nekad nebija garlaicīgi. Vasarā viņš risināja garu ga­rās sarunas ar putniem. Putnu balsis atdarināt viņam iemācīja kāds zoo­loģiskā dārza putnu sektora strādnieks. Putni bija Ģirta lielā mīlestība. Salasījies Lorenča grāmatu «Viņš runāja ar zvēriem, putniem, zivīm», Ģirts zooveikalā iegādājās pelēko vārnu un katru dienu ņēmās to apmā­cīt runāšanas mākslā.

— Jūs tikai padomājiet — vienkārša austriešu vārna, neviena nemā­cīta, prot teikt: «Ei, tu, panāc šur, re, kur tā sēž, dzi, Fredi, nāc šur, re, kur tā sēž!» Un pēc tam, kad tā izsprukusi no zēnu rokām, pavēsta sa~ vam saimniekam: «Mēs to dabūjām ciet ar lamatām.» Bet manējā tikai blenž ar vienu aci un vairāk par parasto «krā-krā» nespēj izķērkt.

— Nu gan tu lej, nav dzirdēts, ka vārnas runātu, — klasesbiedri apšaubīja, Papagaiļi, tie gan.

— Jūs neticat? — Ģirts uztraucās. — Lūdzu, te tas rakstīts, astoņ­desmitajā lappusē. — Ģirts atvēra savu iemīļoto grāmatu. — Profesors Konrāds Lorencs gan nemānīsies. Viņš prata sarunāties ar kovārņiem kovārniski, ar zosīm — zosu valodā, ar meža pīlēm un citiem putniem. Es piespiedīšu savu Ansi runāt, — viņš zvērēja, — un tad jums visiem mutes no brīnumiem paliks vaļā.

Ģirta vārna lieliski prata atdarināt garāmbraucošo trolejbusu švīk­stoņu, automašīnu rūkoņu, atvērtu durvju virināšanos. Kādu dienu putns ar knābi bija atvēris būra durvis un pa atvērto logu aizlidojis brīvībā. Velti Ģirts skraidīja pa tuvējo parku, klaigādams: — Ansi, nāc šurp! Ansi, nāc šurp!

Kopš šī rudens Ģirtam bija jauna aizraušanās — kovārņi. Viņš bija ieņēmis galvā izaudzēt savā rajonā veselu kovārņu dinastiju tāpat kā profesors Lorencs Altenbergā. Vajadzēja tikai kādam apjautāties par ko­vārņiem, kad Ģirts atplauka un tūlīt ņēmās gari un plaši stāstīt par šo- apbrīnojamo putnu dzīves veidu un paražām.

— Tu padomā tikai, — viņš, sarunu biedru aiz piedurknes turēdams, stāstīja, — mans Ciks un Čika ir samīlējušies viens otrā līdz ausīm. Viņš, kaklu taisni izstiepis un piepūties, dižojas viņas priekšā un spalgi sauc — «cik, cik, cik», tas kovārņu valodā nozīmē — «tu man patīc». Viņa pacietīgi sukā ar knābi Čika mīkstās skausta spalvas. Pavasari abi izperēs vidēji sešus mazuļus, katrs pārītis pēc gada atkal sešus, tas ir 24 kovārņi, vēl pēc gada …

— Pēc desmit gadiem — 262 144. — Jānis ātri aprēķināja. — Visa Rīga būs kovārņu apsēsta. Tu esi sapņotājs, Ģirt!

Ģirts, domādams par saviem putniem, soļoja pa mežu. Viņa asais skatiens pamanīja sūnās gan vēlīnu baraviku vai apšu kundziņu, gan īpatnēju piepi uz nokaltuša koka stumbra. Žagata, ievērojusi gājēju, skaļi iežadzinājās. Zēns atbildēja. Garo asti iepletis, ziņkārīgais putns pieli­doja tuvāk. Gandrīz kilometru zēns to kaitināja, žadzinādams žagatiski.

Kad Ģirts nonāca pie mērķa, Imants, dūmus gaiņādams, kurināja ugunskuru. Katliņā burbuļoja brūkleņu mētru tēja.

— Ja Pēteris vai Dace tuvāko piecu minūšu laikā neparādās, uzvaru mums neredzēt tāpat kā savas ausis, — Imants pukojās. — Kāda velna pēc es skrēju kā pēdējais muļķis, ja šie velkas kā uz skolu. Nevajadzēja to pārīti laist kopā.

Arī Ģirtam šķita, ka tas nav godīgi, — noruna paliek noruna.