Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

— Sinjonus.

Pārējām meitenēm tas jau bija noiets etaps, bet zēniem atkal puslīdz vienalga, vai Marga un Rita staigā ar bizēm vai bez tām. Bižu raustī­šanas laikmets bija sen aiz muguras.

— Māra Cīrule skolotāju istabā raksta lapas ar uzdevumiem, — Imants, klasē iemeties, pavēstīja. Astotā «b» satraucās. Ķīmija bija pirmā stunda, saglābt vairs neko nevarēja.

Kad jaunā ķīmiķe Māra Cīrule pirms diviem gadiem ieņēma vietu pie garā skolotāju galda, Reinis Kadiķis viņai laipni aizrādīja:

— Meitenīt, šī ir skolotāju istaba.

Vēlāk, atceroties šo gadījumu, abi sirsnīgi smējās.

Direktora vietnieka saimniecības lietās Valentīna Ruško pareģojums, ka tāds sievišķīgi trausls radījums smagajā skolotājas darbā salūzīšot kā skaliņš, nepiepildījās. Māra Cīrule izrādījās sieviete ar stingru rak­sturu. Pēc pusgada ķīmija, tāpat kā ģeogrāfija, kļuva par vienu no au­dzēkņu iemīļotākajiem priekšmetiem. Skolēni svēra un mērīja, jauca un karsēja, ar lielu ziņkārību vērodami, kas no tā visa iznāks. Māras Cīru- les dēļ dažs labs bija gatavs iet caur uguni un ūdeni. Vecāko klašu mei­tenes, kuras jau pievērsa lielāku vērību savai ārienei, ar interesi aplūkoja skolotājas gaumīgos, elegantos džemperus un svārkus. Māra to ievēroja un labprāt parādīja kādu sarežģītāku adījuma rakstu vai piegrieztni. Par kādu citu savas skolotājas aizraušanos astotā «b» uzzināja pavisam ne­jauši, skatoties televizoru. Moderno deju konkursā Māra Cīrule kopā ar savu partneri izcīnīja otro vietu.

Drīz pēc tam skolā izveidojās moderno sarīkojuma deju pulciņš. Mei­teņu pieteicās milzums, bet zēnus nācās stumt un vilkt ar varu. Māra

atveda uz skolu paveco, bet vēl itin veiklo dejošanas skolotāju Kauliņu, kas sviedriem vaigā pūlējās no neveiklajiem, stīvajiem zēniem izveidot graciozus dejotājus un galantus kavalierus. Ar meitenēm gāja vieglāk, tām dejošanas māksla šķita jau šūpulī ielikta.

Mārai Cīrulei bija savas īpatnējas mācību metodes. Lai pārbaudītu, kā skolēni apguvuši izņemto vielu, viņa reizi mēnesī negaidot lika rak­stīt kontroldarbu. Uz nošpikošanu nebija ko cerēt, skolotāja katram iz­sniedza savu uzdevumu, uzrakstītu uz īpašas papīra lapas.

Astotai «b» šī nereize iekrita tieši pirmdienā. Lai nu kas, bet ķīmija •nebija šīs klases aicinājums. Vienīgi Jānis Krūmiņš tajā bija iemīlējies bez mēra.

— Viņš, nabadziņš, tur nav vainīgs, tas viņam negribot jau iepro­grammēts gēnos. — Pārējie visžēlīgi piedeva Jānim viņa aizraušanos.

Jāņa māte bija ķīmijas profesore, tēvs strādāja Organiskās sintēzes institūtā. Klasē smējās, ka vecāki vakaros Jānim pasaku vietā skaitījuši ķīmijas formulas. Sestajā klasē Jānis reiz gandrīz sadega. Slepus paņē­mis no ķīmijas kabineta Bertolē sāli, viņš to iebāza kabatā un aizmirsa. Viela sasila un negaidot uzliesmoja, izdedzinādama uzvalkā lielu robu un apsvilinādama roku un sānus. Pēc tam kad dēla neveiksmīga eksperi­menta rezultātā sagruva personīgās garāžas siena un bezmaz aizgāja bojā pats mantinieks, vecāki Jāni aizveda uz Pionieru pils jauno ķīmiķu pulciņu ciešā pārliecībā, ka māja tagad būs drošībā.

— Klau, Profesor, esi cilvēks, glāb klasi! Imants izmisis čukstēja. — Pusei būs divnieki. Kurš normāls cilvēks tādā laikā kā vakar sēdēs mājās un zubrīsies ķīmiju?

— Ko es varu darīt? — Jānis raustīja plecus. Viņu personīgi šis kon­troldarbs neuztrauca ne mazdrusciņ.

— Izgudro kaut ko, kādu sprādzienu, vai.

— Ko tu lūdzies to pūsli? — Daumants, kas sēdēja Imantam blakus, nicinoši nošņāca.

Kavēties nedrīkstēja. Zaiga jau apstaigāja galdus un izdalīja kontrol­darbu lapas. Māra Cīrule šķirstīja kādu papīriem piebāztu mapi.

— Atļaujiet, skolotāj, man nomazgāt rokas, — Daumants palūdza.

— Lūdzu, Pēterson, mazgājiet, ja jums tas nepieciešams.

Māra Cīrule visus savus audzēkņus uzrunāja tikai uzvārdos un ar «jūs». Izņēmumu nebija.

Izlietne atradās ķīmijas kabineta stūrī blakus skapim, kur stikla bur­kās un pudelēs glabājās dažādas ķimikālijas, katra ar savu uzrakstu.

Tikko Daumants paguva ieņemt savu vietu, telpā sāka izplatīties ne­ciešama smakā. Izcēlās tracis.

— Kāds palaidis personīgo gāzi!

— Ož pēc vecām olām!

— Nē, pēc bojātas gaļas!

— Lūdzu, skolotāj, atļaujiet iziet, man nelabi!

— Man arī! Man arī!

— Zīle, lūdzu, atveriet logus un ieslēdziet ventilatoru! Savāciet veikli savas lietas, kontroldarbs turpināsies klasē.

— Čūsku vecene! — Imants nospļāvās.

Daumants noplātīja rokas.

— Nav mana vaina. Es darīju, ko varēju.

Pa atvērtajiem logiem un durvīm nelāgā smaka, it kā tai būtu pie­audzis tūkstoš kāju, ātri vien ielīda pārējās skolas telpās.

Direktoram kabinetā pašreiz notika nepatīkama saruna ar izglītības nodaļas skolu inspektori — īgnu, padzīvojušu biedreni. Neuzkrītoši ievil­kusi degunā gaisu, viņa aizdomīgi paskatījās uz direktora pusi. Tas jau krietnu brīdi sajuta pretīgo smirdoņu.

— Atvainojiet, — viņš teica un aizvēra logu. — Mums kaimiņos ir neliela mehāniskā darbnīca. Tā reizēm ar karbīdu piesmirdina visu ap­kārtni. Droši vien atkal saplīsis metināmais aparāts.

— Man gan šķiet, ka smaka nāk no šīs puses. — Inspektore pavēra durvis, nekavējoties atsprāga atpakaļ un aizspieda degunu ar kabatas drāniņu. — Šausmas! Kas te notiek?

Sajā brīdī astotās «b» skolēni, degunus saķēruši, metās ārā no ķīmi­jas kabineta.

— Skolotāja Cīrule, ko tas nozīmē? — direktors saērcināts noprasīja.

— Neveiksmīgs ķīmijas eksperiments. Pēc dažām minūtēm sekas būs likvidētas.

— Pēterson, kas notiek ar nātrija sulfīdu, ja to iemet kādā skābē? — skolotāja jautāja, kad visi bija sagājuši klasē.

— Tas izkūst, — Daumants nevainīgi atbildēja.

— Un vēl?

— Izdalās gāze — sērūdeņradis, kura smaka atgādina sapuvušas -olas.

— Uzdodu jums ārpusklases darbu — uzrakstīt vismaz desmit lap­pušu garu referātu par sulfīdiem. Nākamajā pirmdienā visi to noklausī­simies. Literatūru varat saņemt pie manis.

Klasē nogranda smiekli.

— Esam nokavējuši piecpadsmit minūtes. Jūsu rīcībā paliek trīsdes­mit. Kontroldarbs netiek atcelts.

Smiekli mirklī apklusa.

* * *

— Kas tev lika palaist gāzi? — Zaiga pēc zvana pārmeta Dauman­tam. — Tevis dēļ daudzi nepaguva pabeigt kontroldarbu un tādēļ sa­ņems sliktu atzīmi.

— Ak tādi jūs esat? — Daumants aizsvilās. — Pirms kontroldarba visi bija ar mieru kaut vai atombumbu uzspridzināt, bet tagad pārmet.

— Ko tu klausies to zubrītāju? — Imants vilka draugu prom. — Vai' nezini, ka viņai klab zobi par katru atzīmi, kura zemāka par piecnieku? Tu rīkojies kā īsts varonis.

— Ja kontroldarbs būtu pajucis, visi kliegtu «urrā!» un apsveiktu Daumantu, bet tagad… — Baiba, kārtodama portfelī grāmatas, prātoja. — Skolotājai Cīrulei no uztraukuma drebēja rokas…

Daumants neizturēja Baibas pārmetošo skatienu.

— Ko tā rudmatainā blenž uz mani ar saviem prožektoriem! — viņš kliedza. — Droši vien domā — atnācis mūsu godīgajā klasē tāds bez­kauņa, traucē labajiem bērniņiem mācīties. Sevis dēļ es to nedarītu. Man personīgi par jūsu ķīmiju nospļauties!

Nedēļa aizskrēja kā vēja spārniem.

— Klau, ķīmijas ģēnij! — Daumants sestdienas rītā piesēdās blakus Profesoram. — Tev būtu viens pūtiens uzrakstīt to sacerējumu, kuru man Cīrule uzbāza. Es parādā nepalikšu.