Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

— Tu tikai nestāsti neko sliktu, labu vien, labu vien, — medmāsa jau kuro reizi piekodināja. — Vai dzirdi? Un, ja viņš prasa par to meiteni, kas pazuda, saki, ka ir jau atradusies. Man viņš netic, domā, ka es tīšām mānos. Tikai īsu brītiņu, dzirdi, — viņa vēl piekodināja, iebīdīdama zēnu palātā.

Reinis Kadiķis, pussēdus spilvenos atlaidies, vārgi pasmaidīja. Dau­mantam kā akmens novēlās no sirds. Skolotājs gribēja zināt visu par klasi. Daumants sīki izstāstīja, kā viņi atkārto latviešu valodu, cik stingra ir klase atzīmju likšanā, stingrāka pat par pašu skolotāju, ka mācību daļas vadītāja sākumā šīs atzīmes negribēja ņemt vērā, bet vēlāk pie­kāpās.

— Mēs visi gaidām jūs uz eksāmenu laiku skolā.

— Man jau pašam arī gribētos, bet ārsti teic, ka vismaz vēl pāris mēnešu būšot jānoguļ slimnīcā. Daumant, tavs tēvs reiz man izglāba dzīvību, bet pats tādēļ zaudēja roku. Visu mūžu jūtos viņam parādnieks. Kas zina, vai mums vēl kādreiz iznāks satikties. Tavam tēvam es vairs nespēju palīdzēt, bet tev man jāapsola, nē, jāapzvēr, ka darīsi visu, lai sekmīgi pabeigtu mācības un iestātos mākslas vidusskolā. — Skolotājs runāja lēni, ar grūtībām, brīdi pa brīdim sakopojot spēkus.

Daumantam pārskrēja saltas tirpas pār muguru.

— Es apzvēru, — viņš tik tikko dzirdami teica. — Tēvs sūta jums svei­cienus. Kopš tās reizes, kad jūs bijāt pie mums, viņš vairs nedzer un ne­trokšņo.

— Un vēl es gribu tev teikt… mājās uz mana galda ir bieza mape — mūsu partizānu vienības vēsture. Man tā ir arī neizdevās to pabeigt. Lai tavs tēvs sameklē mūsu vienības komandieri Bērziņu un nodod to viņam.

— Lūdzu, skolotāj, lai paliek, jūs vēl pats to pabeigsiet.

— Krustmāte Milda man stāstīja, ka Baiba atradusies. Nepametiet viņu tagad vienu. Viņai ļoti vajadzīga jūsu draudzība un atbalsts. Bet nu ej. Esi laimīgs, manu zēn!

— Līdz nākamai reizei! — Daumants ar varu piespieda sevi pasmai­dīt. Tas ar dzeltenīgo seju un dziļajām ciešanu rievām ap muti itin kā vairs nebija viņu skolotājs, bet gluži cits — svešs cilvēks.

* * *

— Mūsu audzinātājam slikti, — Daumants otrā dienā paziņoja klasei.

— Es zinu, jūs mani vainojat viņa slimībā, — Baiba klusi sacīja.

— Nepļāpā niekus! — Klāvs viņu pārtrauca. — Tikpat vainīga ir Sa­nita. Ieskrien klasē un bļauj kā negudra: «Baiba pazudusi, laikam izda­rījusi pašnāvību!» Visi zināja, ka skolotājam slima sirds, ka viņu nedrīkst uztraukt.

— Ceturtdienas pēcpusdienas ir manas. — Daumants izņēma portfeli no Baibas rokas.

Nekā neredzošām acīm Baiba pavērās solabiedrā, tad, itin kā kaunē- damās no savām domām, spēji nosarka.

— Iegriezīsimies parkā, — Daumants ieminējās. Baiba klusēdama pa­māja ar galvu.

Ziedēja kastaņas. Blaumaņa pieminekļa priekšā klājās spilgts tulpju paklājs. Leduskalniņš, no kura Baiba un Tagils tajā pasakainajā ziemas naktī slidinājās, stāvēja tukšs un aizmirsts.

— Lūk, arī mūsu soliņš! — Daumants novilka Baibu sev blakus.

— Mūsu?.

— Vai neatceries? Seit mēs pirms mēneša sēdējām, tad, kad ņogranda pirmais pavasara pērkons.

— Man šķiet, ka tas noticis sen, sen, — Baiba domīgi teica. — Tad mēs vēl bijām bērni.

— Ari es šajā laikā esmu kļuvis par tūkstoš gadiem vecāks.

—- Tu? — Baiba vērīgāk paskatījās solabiedrā. — Kas tad tev?

— Vai tiešām tu nekā nesaproti? — Daumants sarūgtināts sacīja. •— Man tev tas jāpasaka …

— Nevajag.

— Tevis dēļ esmu ar mieru darīt visu — zubrīties, iestāties mākslas skolā … Smieklīgi, vai ne?

— Nav smieklīgi, — Baiba klusi teica. — Apsolu, ka mēs vienmēr paliksim labi draugi, lai kas ar mums dzīvē notiktu. — Viņa ielika savu šauro plaukstu Daumanta platajā un juta, ka tā notrīc.

Daumants cieši saspieda meitenes roku un palaida to vaļā. — Paldies par to pašu.

Kādēļ Daumanta vietā nav Tagils, Baibai ienāca prātā. Ja viņš te sēdētu blakus un teiktu tos pašus vārdus, vai viņa būtu laimīga? Pēc visa tā, kas noticis? Dzidra asara noripoja pār meitenes vaigu.

— Tev grūti?

— Nē, — Baiba pasmaidīja caur asarām. — Tagad vairs ne.

— Vai es spētu tev kaut kā palīdzēt?

— Nē, man pašai jātiek skaidrībā.

Brīdi abi sēdēja blakām uz soliņa un domāja katrs savu domu.

Šķiet, viņa beidzot sapratusi, kas Tagils par putnu,-prātoja Daumants. Kā viņa pārdzīvo. Cik tas ir muļķīgi — sēdēt blakus tuvam cilvēkam, ar katru nervu šķiedru sajust, kā tas cieš, un nekā nespēt darīt viņa labā. Daumants savilka rokas dūrēs. Varbūt sadauzīt tam brunču medniekam viņa glīto fizionomiju?

Dzīve nav pasaka, Baiba smagi nopūtās. Nav labās, mīļās Laimas,, kas pārvērstu nabaga Pelnrušķīti skaistā princesē. Nav arī prinča, kas bārenīti celtu karalienes godā. Tagils nekad nav teicis, ka viņu mīl. Iz­nāk, ka viņa pati visu izdomājusi. Tagilam viņa ir bijusi vienīgi mūzikas instruments, soliste. No šīs atziņas Baiba brīdi pat apstulba — tik ne­gaidīta tā šķita.

— Jāiet mājās. — Baiba piecēlās. — Mājās? Man pat to vairs nav, — viņa rūgti iesmējās.

— Nāc, dzīvo pie mums, — Daumants aicināja. — Nekādi plašie apar­tamenti jau mums nav, bet māsas istabā vieta atradīsies.

— Paldies, Daumant, tu esi īsts draugs. Bet man pie Irbēm patiešām nav slikti.

Garajā starpbrīdī astotās «b» meitenes sēdēja skolas pagalmā zem ziedoša ievu krūma.

— Starp mums, meitenēm, runājot, Baiba ir baigi aptaurētā, — Sa­nita klāstīja. — Tagilam tās stulbās dievgosniņas dēļ viss sagājis grīstē. Viņš pieteicis savu ansambli konkursā «Liepājas Dzintars», bet tagad bez Baibas viss pajūk. Ja man būtu tāda balss… — Sanita gandrīz vai raudāja aiz niknuma.

— Ja tantei būtu riteņi… — Arnis Līcis, nemanot piezadzies, ķirci­nāja. ;

— Kraties veiklāk prom! — Anna dusmīgi uzkliedza Arnim. — Nav ko noklausīties. Pastāsti — kas tur īsti notika?

— Vakar pēcpusdienā man piezvanīja Tagils, lai es steidzīgi atnākot uz klubu. Kas man, es aizgāju arī. Skatos — visi puiši sēd tādi sašļukuši. Tagils teica, ka man esot jāparunā ar Baibu, lai viņa atgriežoties ansamblī, citādi šiem vakars.

— Kādēļ tad viņš pats to nedarīja? — Dace painteresējās.

— Baiba viņu negrib ne redzēt, ne dzirdēt, saprotiet.

— Varbūt tas donžuāns mūsu Baibai ko nodarījis? — Marga iemi- tnējās.

— Kas par niekiem! — Sanita iesmējās. — Briesmīgi gan Tagilam tādas zostiņas vajadzīgas. Baiba droši vien iedomājusies, ka Tagils viņā ieķēries, un nu, kad atklājusies patiesība, psiho.

— Un ko tu pati? —- Anna nenoturējās.

— Tas ir pavisam kas cits. — Sanita aizvainoti saknieba lūpas.

— Ja mīlestības dēļ tā jācieš, tad paldies par kūkām, — es labāk 'iztikšu bez tās, — Marga teica.

— Nekā tu, Marga, nesaproti. — Dace nopūtās.

— Stāsti, kas notika tālāk, — Anna mudināja Sanitu.

— Aizgāju pie Baibas. Ierāpusies milzīgā klubkrēslā, viņa mācījās. Irbes viesistaba liela kā zāle, klavieres, palma, gleznas pie sienām. Vis- ipār šiki. Baiba vaicāja, vai Tagils mani esot sūtījis pie viņas, un blenza ar saviem acu prožektoriem tieši man virsū. «Puiši nesaprot, kas noti­cis,» es atbildēju. Un tad Baiba paziņoja kaut ko superstulbu — viņa īpašreiz nespējot Tagilu redzēt, viņai tas šķietot netīrs. Tagils, kurš div­reiz dienā maina kreklu, netīrs! Vai jūs, meitenes, to spējat saprast? Es, -goda vārds, nē.