Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

Klasē iestājās klusums. Ziedošajā kastaņā aiz atvērtā loga svilpoja strazdi. Skaļi signalizēdama, garām padrāzās ugunsdzēsēju mašīna.

— Nav tiesa! — Daumants kā neprātīgs purināja Sanitas plecus. — Tu muļķīgi pajokoji.

— Aptaurētais! Ar tādām lietām nejoko. Viņas māte šodien taisās iet uz miliciju.

Pēdējais, ko Reinis Kadiķis redzēja, bija viņa skolēnu acis — Dau­manta šausmās ieplestās, Zaigas neticīgās, Dvīņu baiļu pilnās. Tad viss salīgojās, pārklājās kā ar pienainu miglu. Skolotājs ļengani saļima krēslā.

— Pie visa vainīgs tas glumiķis Tagils. Es viņu lupatās samalšu… pats savām rokām… — Daumants vairs nevaldīja pār sevi.

— Nomierinies! Vēl nekā nevar zināt. — Klāvs centās saglabāt aukst­asinību. — Baibai noteikti nekas nav noticis. Droši vien viņa ar savu ansambli kaut kur aizbraukusi uzstāties.

— Es to klimpermani dabūšu rokā dzīvu vai mirušu! — Daumantam no uztraukuma raustījās valoda. — Es viņu …

— Tas trakais patiešām nositīs Tagilu! — Sanita uztraucās. — Dzirdi, Tagils nav vainīgs. Viņš pats uz Baibu baigi noskaities. Sestdienas va­karā viņas dēļ gandrīz pajuka koncerts kādā Jūrmalas sanatorijā. Anna, es tev vēlāk pastāstīšu supero piedzīvojumu. — Viņa kaut ko iečukstēja draudzenei ausī.

— Ko mums tagad darīt, skolotāj? — Dace jautāja. — Skolotāj, jums nelabi?

Pirmā attapās Marga un tūlīt aizskrēja uz kanceleju pie telefona.

— Mammuci mīļā, skolotājam Kadiķim slikti. Tu jau zini, viņam slima sirds. Piezvani tūliņ ātrai palīdzībai. Tai ar atdzīvināšanas iekārtu. Guļ sakņupis uz galda. Labi, izdarīsim.

Pārējie pa to laiku bija atsaukuši skolas medmāsu.

Lādzīgā krustmāte Milda, pacēlusi skolotāja ļengano roku, ilgi taus­tīja pulsu.

— Ir? — klusumu kā ar nazi pārgrieza Pētera baiļu pilnais jautājums.

— Nespēju sataustīt.

Šķita, ka skolotājs, galvu rokas elkonī ielicis, uz brīdi aizsnaudies vai iegrimis dziļās pārdomās. Virs rokas kā vijīgs vainags rēgojās balto, cir­taino matu vilnis. Astotā «b» kopš pirmās skolas dienas redzēja viņu tādu sirmu, jau pavecu, bet medmāsa atcerējās jaunu, staltu vīrieti ar salmu krāsas matiem. Sajā skolā viņi abi ieradās tūliņ pēc kara, katrs no savas karaspēka daļas. Trīsdesmit gadi jau pagājuši, trīsdesmit gadi…

«Man tie bija svētki, kad tu šad tad ielūkojies medpunktā,» viņa domās sarunājās ar Kadiķi. ««Pie tevis, Milda, kā miera ostā, klusi, omulīgi,» tu teici. Bet pats tu dzīvē nemeklēji ne miera, ne omulības. Kur tie gadi, kopš tevi brīdināju: met prom to skolmeistarošanu, sirds pavisam beigta, atpūties. Gan jau, tu atjokoji, kad gulēšu zemē, tad…»

— Grēks cilvēku pirms laika apbedīt! — Medmāsa atguvās.

— Klāt ir, — Andris, kas bija skatījies pa logu, paziņoja. — Es skrienu pretim rādīt ceļu.

Klasē iesteidzās pavecs ārsts ar vecmodīgām brillēm, aiz viņa divi feldšeri un sanitārs ar nestuvēm. Ārsts ilgi taustīja pulsu skolotāja ļen­ganajā rokā.

— Kordiamīnu!

Viens no feldšeriem atvēra ādas somu, izņēma injekcijas adatu, at­lauza kādu ampulu. Ārsts deva rīkojumu ievadīt zāles slimnieka vēnā,

— Uz nestuvēm!

Medmāsa atraisīja Kadiķa kaklasaiti un atpogāja kreklu. Ārsts ar stetoskopu pūlējās saklausīt sirdspukstus.

— Kofeīnu! Mezotonu! Skābekļa aparātu!

Feldšeri zibenīgi izpildīja pavēles.

— Kaut viņš izdzīvotu, kaut izdzīvotu, — Marga un Rita, kreisos īkšķus saspiedušas, pie sevis murmināja.

— Dzīvs! — ārsts pavēstīja. — Dziļš kolapss. Uz mašīnu!

Skolotāju aiznesa.

Infarkts, tā nav joka lieta, tik daudz astotie no medicīnas zināja. Bet kas ir kolapss?

— Tā ir nesamaņa, — medmāsa paskaidroja. — Nebēdājiet neko, viss būs labi. Galvenais, ka dzīvs. Pagulēs jūsu audzinātājs kādu laiciņu slim­nīcā, kas zina, vēl dejos jūsu izlaiduma ballē.

* * *

Durvju zvans skanēja skaļi un neatlaidīgi.

Baibas patēvs sapīcis piecēlās no mājīgā krēsla televizora priekšā.

— Kas tev vajadzīgs? — Pazinis Daumantu, viņš pat netaisījās aici­nāt to iekšā.

— Jāaprunājas par Baibu. — Daumants veikli ielika kāju durvju šķirbā. Naikovskis negribīgi noņēma durvju ķēdi un ielaida Daumantu istabā.

— Kur ir mana meita? — šņukstošā balsi ieprasījās Baibas māte. Sa­raudātām acīm, slapju dvieli ap galvu viņa izskatījās vecāka par saviem gadiem.

— Tieši to es gribēju pajautāt jums abiem. — Daumants centās sa­valdīties.

— Ar kādām tiesībām? Kas tu viņai esi, līgavainis, vai? — Naikov­skis zobojās.

— Paliec mierā, Nikolo, — māte viņu apsauca. — Visur izmeklējos, — viņa, Daumantam pievērsusies, stāstīja, — gan milicijā, gan morgā. Visas slimnīcas apskraidīju.

— Neraudi, gan atradīsies, — Naikovskis viņu mierināja. — Domā, man nav žēl…

— Tev žēl kalpones, bet man meitas. Un ja nu viņa patiešām izdarī­jusi …

— Muļķības! — Naikovskis pārtrauca sievu. —< Pameklē pie tiem pa­šiem muzikantiem. Sen skuķim vajadzēja dibenu nozilināt, nevis atļaut skraidīt kopā ar tiem žulikiem! Neklausīji mani, nu kod pati sev pirkstos!

— Ko jūs Baibai piektdienas pēcpusdienā nodarījāt? — Daumants, Naikovskim cieši acīs skatīdamies, jautāja.

— Nekā.

— Nemelojiet! Sanita redzējusi Baibu raudošu skrējām pa ielu.

— Vai tu viņu atkal siti? — Baibas māte drebošā balsī prasīja.

— Nē, — Naikovskis liedzās.

— Sita gan, — Rolandiņš ļaunā priekā pavēstīja. — Tā vilka Baibai pa seju, ka noskanēja vien!

— Un dabūs vēl! Lai viņa manās mājās vairs nerādās! — Naikovskis dusmās kliedza.

— Tu neaizmirsti, ka šīs ir arī manas un Baibas mājas.

— Roland, kas notika pēc tam, kad tētis iesita Baibai? — Daumants,, notupies blakus zēnam, taujāja.

— Bet kas man par to būs?

— īstu revolveri, kas šauj, gribi?

— Gribu gan. Baiba sāka raudāt un kliedza, ka viņa vairs nevarot izturēt, ka viņu turot kā cietumā.

— Un pēc tam?

— Pēc tam viņa aizskrēja. Kad tu man atnesīsi revolveri?

— Tad, kad pārnāks Baiba. Es viņai iedošu.

— Ja Baibai kaut kas būs noticis, es jūs… — Daumants vairs neval­dīja pār sevi.

— Tu man vēl draudēsi? Varbūt pats meiteni samaitāji. Siev, piezvani milicijai, ka te ielauzies kāds slepkavnieks, telefons — nulle divi.

Daumants, skaļi aizcirzdams durvis, izskrēja no Naikovska dzīvokļa.

* *

— Kaut nu mūsu skolotājam nebūtu nekas nopietns, — Anna, kafej­nīcā «Vecrīga» knibinādama kūku, bažījās. — Tev šorīt nevajadzēja tā kliegt par Baibu.

— Tu domā, ka viņš tādēļ? — Sanita šaubījās. — Muļķības! Pagulēs slimnīcā, paārstēsies, gan būs atkal vesels. Taisni labi, varbūt atsūtīs mums kādu mīlīgu praktikantu, nebūs tik traki jāzubrās. Bet tūlīt tu dzirdēsi kaut ko tādu… Tikai nenoģībsti! Es sestdien biju pie Tagila viņa Jūrmalas vasarnīcā. Un paliku pa nakti. Mammai teicu, ka pārgu­lēju pie tevis. Tikai neizpļāpājies!

Annas kafijas tase sastinga pusceļā no galda uz muti, acis iepletās izbrīnā.

— Dievssodgodavārds?

— Mm, — Sanita, ēzdama pilnu muti, apstiprināja.

— Baiba ari bija?

— Kur nu tā dievgosniņa! Bija puiši no Tagila ansambļa un… Bet klausies no sākuma. Piektdienas pievakarē Baiba paskrien man trepju telpā garām, pavisam ne savā ģīmī: mētelis vaļā, acis saraudātas, mati izpūruši. Drāžas pa trotuāru uz priekšu kā aptaurēta. Es, protams, viņai pakaļ. Kluba vestibilā uzskrlenu virsū Tagilam. Kur Baiba, šis taujā. Puiši gaidot, tūlīt ģenerālmēģinājums, rītu uzstāšanās, pēc pusstundas jāatbrīvo zāle. Tev vajadzēja dzirdēt, kā viņš par Baibu šķendējās. Baigi, es tev saku. Nu, bet pašās beigās — tūkstoškārt minot, neatminēsi — viņš mani uzaicināja sestdien braukt līdzi uz mazu saiešanu. Trūkstot vienas dāmas. Visu nakti negulēju, prātoju, ko vilkt mugurā. Krimplēna bikšu kostīms nav vairs modē, tajā ar mežģīnēm izskatos pēc naivas pirmklasnieces. Uzvilku garo zilo ar sudraba diedziņiem, kuru mamma nopirka izlaiduma ballei. Labi, ka manējie aiztinās uz kino, atstāju zīmīti.