Zenta Ērgle: Starp mums, meitenēm, runājot

Daumants klusēja. Tās dažas stundas, kuras viņi abi pavadīja divatā, viņš katru nedēļu gaidīja ar nepacietību. Tās bija kā saulaina diena, ku­ras siltuma pietika visai nedēļai.

— Kādēļ tu neatbildi? — Baiba pavērās skolasbiedra sadrūmušajā sejā^

Ko lai viņš atbild? Teikt taisnību? Neparko. Jau tā viss skaidrs. Viņš, Daumants, Baibai ir tikai objekts, ar kuru lieki jānoņemas, uzspiests sa­biedriskais pienākums, no kura viņa tagad grib atkratīties.

— Viss skaidrs, — viņš caur zobiem izgrūda. — Kas es tev esmu, apaļa nulle, pīslis salīdzinājumā ar to…

— Ar ko tad?

— Neizliecies, melot tu tik un tā neproti! Visas meitenes klačojas, ka tu esot tā švītīgā ūsaiņa dēļ galvu zaudējusi. Kur nu man ar tādu sacen­sties! Pats saprotu — nākamajai estrādes zvaigznei jau tāds kā es par prastu,

— Nekliedz tik skaļi, ļaudis skatās. Ejam, apsēdīsimies uz soliņa, pa­runāsimies! — Baiba paņēma Daumantu aiz rokas. — Kas tev tādas muļ­ķības stāstīja? Droši vien Sanita?

Daumants klusēja un, galvu noliecis, sadrūmis raudzījās zemē sev pie kājām. Pielēca zvirbulis, cerīgi paskatījās ar spožajām acu pērlītēm uz abiem pusaudžiem, bet, gaidītās drupatiņas nesaņēmis, saboza spalvas un aizlidoja pie citiem sēdētājiem.

«Viņš ubago drumstalas tāpat kā es Baibas draudzību,» Daumants pavīpsnāja pats par sevi.

— Gluži tāpat, kā tev patīk bokss, man sagādā prieku dziedāšana, — Baiba sirsnīgi teica. — Vai tu spēj to saprast?

— Tev ar skolas ansambli nepietiek?

— Nepietiek. Klubā daudz vairāk nodarbību, mūzikas un kustību kon­sultanti.

— Tad jau gan. — Daumants negribīgi piecēlās, itin kā gaidīdams aicinājumu vēl brītiņu pasēdēt. — Es nu iešu. Cau!

Baiba domīgi noskatījās, kā zēns izgaist ceļa līkumā, tāds nelaimīgs, nokārtu galvu.

«Ko es izdarīju! Apmānīju savu klasesbiedru. Un kādēļ? Muļķīgu iedomu pēc. Daumants manī iemīlējies? Jāsmejas. Zaiga pati to izdomāja. Kas ar meitenēm notiek? Agrāk visas sanāca kopā bariņā, skaļi iztriecās. Tagad staigā pa pāriem, klusām sačukstas. Marga ar Ritu, Sanita ar Annu, Dace ar Pēteri. Anna vecāko klašu zēnu vēstules nelasa vairs skaļi priekšā, tikai Sanitai. Un Sanita arī labā, karas Tagilam kaklā. Bet tas viņu nevar ieredzēt ne acu galā. Tagils… Kādēļ man kaist vaigi, kad viņš uz mani paskatās? Vai tāda būtu mīlestība? Nē, nē, tūkstoškārt — nē!»

Vējš sapurināja koku za.rus. Melns padebesis zibsnīdams un dunēdams ātri brāzās pāri debgsīm.

— Ja pērkons iedārdina kailos kokos, būs bada vasara, — kāda ve­čiņa no blakus sola noteica un sīkiem solīšiem veicīgi tipināja prom.

Sāka līt lielām lāsēm. Baiba metās skriešus, portfeli kā lietussargu uz galvas uzlikusi.

Daumants visu vakaru nogulēja uz sava dīvāna, seju sienai pievērsis.

— Vai jāmācās nav? — vecākais brālis apjautājās.

— Pie velna visas mācības!

— Atkal senā dziesma. Vienu brīdi jau šķita, ka esi nācis pie prāta.

— Kāda jēga zubrīties, iet uz zīmēšanas kursiem, ja vienīgajam cil­vēkam pasaulē par to nospļauties? — Daumants prātoja. — Draudzība, mīlestība — kur tās ir? Tukši vārdi, rakstnieku izdoma!

* * *

— Kur ir karikatūras? — Pēteris, sienasavīzes redaktors, nākamajā dienā Daumantam apjautājās.

— Nav.

— Kā — nav? — Pēteris nesaprata.

— Gluži vienkārši — nav un nebūs.

— Vai tev kāda skrūve vaļā?

— Visas, ja gribi zināt! — Daumants pagrieza skolasbiedram muguru.

— Es par jums, Pēterson, biju labākās domās, — ķīmijas skolotāja Māra Cīrule pārmetoši noteica un ielika divnieku.

— Kas ar tevi notiek? — Baiba pavērās solabiedrā ar savām lielajām, skaidrajām acīm.

— Kāda tev daļa? — Daumants, ļauni vīpsnādams, atcirta. — Varbūt esmu nelaimīgi iemīlējies.

«Lai Zaiga un pārējās meitenes domā, ko grib,» Baiba nosprieda, «es viņu nedrīkstu pamest. Jāpanāk, lai Daumants labi noliek eksāmenos un iestājas vai nu rozentāliešos, vai lietišķās mākslas vidusskolā.»

— Lūdzu, piedod, ja vari, — viņa starpbrīdī atvainojās. — Es tevi apmānīju, ceturtdienās man nav nekādu nodarbību. Meitenes sāka tenkot, ka tu … ka mēs … Un tad es nolēmu pārtraukt mūsu kopīgās nodarbības.

Daumanta sejā atmirdzēja prieks. Viņš samulsis klusēja.

* * *

Astotie jau labu laiku gatavojās komjaunatnes biedra karšu apmaiņai, iepazinās ar savas komjaunatnes organizācijas vēsturi, vāca materiālus par komjauniešiem varoņiem, pārskatīja statūtus.

Vienā no sanāksmēm Baiba ierosināja uzņemt komjaunatnē arī Dau­mantu. Viņa uzskaitīja sabiedriskos pienākumus, kurus viņš veica ar labiem panākumiem, sekmes mācībās.

— Bet divnieks ķīmijā? — Zaiga viņu pārtrauca.

— Tā bija mana vaina, — Baiba piesarkusi atzinās. — Bez tam šis divnieks sen jau izlabots.

— Es no savas puses ieteiktu pagaidām atturēties, — Zaiga iebilda. — No Daumanta Pētersona visu ko var sagaidīt. Starp citu, mēs nemaz nezinām, kādēļ viņam nācās atstāt iepriekšējo skolu.

— Lai arī ko viņš būtu pastrādājis, par to viņš jau sodu saņēmis. Divreiz par vienu noziegumu nesoda, — Baiba protestēja.

— Tomēr lai paskaidro, — Zaiga neatlaidās.

Daumants negribīgi piecēlās.

— Manā kādreizējā skolā bija divi tādi tipini, kas paslepšus pievāca svešus sugas suņus un pēc kāda laika sita gaisā Ciekurkalna tirgū. Kad mūsu mājas saimniece pazudušā takšeļa dēļ bezmaz aizgāja pie senčiem, nolēmu šo lietu izpētīt. Izsekoju vainīgos un sadevu pēc nopelniem. Diem­žēl viens no viņiem izrādījās skolas direktora dēls.

— Tu aizmirsi pastāstīt, ka Alfons tevis dēļ gandrīz aci pazaudēja. — Izrādījās, ka Zaigai šis notikums bija zināms visos sīkumos.

— Tavs Alfoniņš saņēma, ko pelnījis, bet Daumants, ja gribi zināt, ir pats kolosālākais zēns mūsu klasē! — Imants metās draugu aizstāvēt. — Zaigai kremt, ka viņš nepievērš tai ne mazāko uzmanību.

— Lūdzu bez personiskiem apvainojumiem, — Anna, kas vadīja sa­pulci, piezīmēja.

— Ja Zaigai šķiet, ka es metīšos viņas priekšā ceļos un lūgšu piedo­šanu, tad viņa smagi maldās, — Daumants nobēra un izmetās no klases.

— Vispār Baibai taisnība. Daumants ir ļoti spējīgs, tikai bez stipras gribas, — Jānis Krūmiņš sacīja. — Pašreiz viņš ir uz pareizā ceļa. Un kam gan citam, ja ne mums, klases komjauniešiem, jāpalīdz viņam uz tā noturēties?

— Bet kurš no skolotājiem tādam dos rekomendāciju? — Zaiga neat­laidās. — Varbūt Māra Cīrule, kurai viņš piesmirdināja ķīmijas kabinetu?

— Nebaidies, galvotāji atradīsies, — Baiba viņu pārtrauca. — Es jau ieminējos skolotājai Putniņai un mūsu klases audzinātājam. Viņi neiebilst. Pasaki — kas tev ir pret Daumantu?

Zaiga piesarka. Viņa vēl nespēja apjēgt, kā gan Alfons, bērnības draugs un pastāvīgais pavadonis uz kino, viņu tik neglīti piekrāpis, sa­stāstīdams par Daumantu īstus briesmu stāstus. Alfonam naudas nekad netrūka. Tad, lūk, kā viņš to ieguva! Tāds kārtīgs zēns, glīti ģērbies, pieklājīgs, labi mācās. Vienīgais, ar kuru vecāki atļāva satikties.

Baiba pavadīja Daumantu līdz skolas komjaunatnes komitejas durvīm. •— Es turēšu īkšķi, — viņa apsolīja.

Pamanījis starp komitejas locekļiem Zaigu, Daumants satraucās. Bet viņa, kā par brīnumu, klusēja.