Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

Mašīna ripoja pāri simtiņam. Es sēdēju blakus Tagilam, puiši aizmu­gurē par kaut ko uzjautrinājās, bet mana sirds pukstēja no laimes. Va­rētu tā braukt līdz pat Ziemeļpolam. Kolosāli, es tev saku

Ansamblis uzstājās kādā sanatorijā. Priekšnesumi atpūtniekiem patika, dažus nācās pat atkārtot. Pēc tam mēs braucām uz Tagila vasarnīcu. Tā ir pašā jūras krastā. Superā, es tev saku. Aiz priedēm — varēja dzir­dēt — šalc jūra.

Tagils mūs ieveda lielā telpā. Pie iekšējās sienas kurējās kamīns, tā priekšā milzīgs, pūkains paklājs. Ap zemu galdiņu ērti zviļņi uz ritenī- šiem. Pie sienas palielināti fotouzņēmumi. Dažos varēja sazīmēt Tagilu kā pusaudzi. Kaut ko tādu es biju redzējusi tikai ārzemju žurnālos un kinofilmās. Atklātas kāpnes veda uz augšu, acīmredzot arī tur bija istabas.

Atbīdījās gandrīz nemanāmas durvis, un tajās parādījās trīs džinsai- nas superdāmas pārākām parūkām galvā. Tagils mūs iepazīstināja — aktrise, gleznotāja, pianiste, protams, topošās. Gleznotāja atstūma gal­diņu uz ritenīšiem, nokrautu ar dzērieniem un uzkožamajiem. Gluži kā pasakā, es tev saku. Kafijai viņi noteikti bija piegrūduši klāt kaut ko grādīgu, tā dedzināja rīkli. No konjaka es sākumā atteicos, baidījos, ka nenojūdzos, bet aktrise sāka protestēt, lai tik turot visiem līdzi. Tagils ieslēdza magnetofonu, kolosālie grāvēji, es tev saku. Dejojām līdz nema­ņai, tad noguruši sagūlāmies cieši cits pie cita uz paklāja kamīna priekšā. Skatījāmies kvēlojošajās oglēs.

Pēc tam es, goda vārds, vairs neko neatceros.

No rīta pamodos, skatos — sveša istaba, pasakains tualetes galds ar trīsda]īgu spoguli, plata gulta, gaiši zila atlasa sega. Sākumā neapjēdzu, kur atrodos. Laikam vakarā biju pārāk daudz ieķērusi. Skatos — man blakus, galvu segā ievīstījis, guļ kāds vīrietis. Tagils. Man karsts pār­skrien pār kauliem. Bet Tagilam mati tumši, šim tādi rūsgani. Norauju segu — ārprāts, Ģirts, tas bundzinieks! No mutes plūst degvīna un ciga­rešu dvaka, taisni nelabi kļūst. Nesapratu, kā šis nokļuvis man blakus.

— Vai tev nebija bail, ka viņš … ka tu …

— Ko tu? Sitas pienapuika. Viņš taču bija pilns kā mārks. Es viņu uztriecu kājās, nokāpām pa trepēm lejā. Istabā vienreizējs haoss. Uz grī­das pusizdzertas pudeles un uzkožamie, pie kamīna, paklājā satinušies, guļ topošā aktrise un Egils, nu tas, kas spēlē uz elektroērģelēm. Tagils un pārējie parādījās tikai ap pusdienlaiku, visi tādi putraimaini. Kaut kā salāpījāmies, pastaigājām pa jūras malu, izvēdinājāmies un vakarā brau­cām mājās. Nu, vai nav kolosāls piedzīvojums? — Sanita iesmējās.

Anna klusēja. Draudzene to pat nepamanīja.

— Tagils tomēr ir pārāks par visiem. Kā viņš dejo! Un kādas anek­dotes stāsta, ģībiens nāk smejoties, — Sanita trieca tālāk.

— Bet kā tad Baiba? — Anna viņu pārtrauca. — Tu pati teici, ka viņa blenžot uz Tagilu ar iemīlējušās acīm.

— Tu domā, ka viņa manis dēļ? — Sanita uztraucās. — Kā viņa to uzzināja? Es nevienam neesmu stāstījusi, tikai tev.

Anna paraustīja plecus.

* *

Tajā pēcpusdienā, kad Daumants skaidrojās ar Naikovski un Sanita stāstīja Annai savus piedzīvojumus, Baiba, čokurā sarāvusies un ar mē­teli apsegusies, gulēja «Blāzmas» dziedāšanas skolotāja Irbes kabinetā. Lielās acis drudžaini spīdēja, vaigi iekrituši. Roka, kas sniedzās pēc ūdens glāzes, jūtami trīcēja. Bet galva vairs nesāpēja, domas darbojās skaidri.

Pa koridoru, skaļi čalodami, aizskrēja mazie dejotāji. Drīz pēc tam sāka skanēt klavieres un virs griestiem nodipēja viņu solīši.

Pamazām meitene atcerējās, kā te nokļuvusi. Piektdienas vakarā viņa posās uz mēģinājumu, bet patēvs nelaida, esot jāpieskata sasirgušais Rolandiņš. Viņa atbildēja, ka pēc stundas atgriezīsies, ka sestdienas va­karā nozīmīgs koncerts un biedrus nedrīkst apmānīt.

— Primadonna atradusies! Katru vakaru bizo apkārt! — Naikovskis kliedza. — Ja neklausīsi, atpakaļ vairs nenāc!

— Tu taču pats esi mājās, un pēc brītiņa pārnāks māte, — Baiba,, ģērbdama mēteli, savaldīgi atbildēja. Tad patēvs piegāja viņai klāt un iesita pa seju..

Kādēļ patēvs mani tā neieredz? Rolandu viņš taču mīl, pat nesoda par pastrādātām palaidnībām. Un māti arī droši vien mīl, kā citādi viņi būtu apprecējušies?

Kas notika tālāk? Galva tāda smaga.

Viņa raudādama skrēja uz klubu. Vestibilā paskatījās spogulī — šaus­mas, kāds izskats — noraudājusies, izpūrusi, vaigs sarkans. Iegāja tuale­tes telpā sakopties.

Un tad viņa aiz durvīm dzirdēja to briesmīgo sarunu, kuru atcerēsies visu mūžu.

Tagils: — Sanita, kur Baiba?

Sanita: — Nezinu.

Tagils: — Vai jūs abas kopā neatnācāt?

Sanita: — Nē, patēvs viņu nelaiž.

Tagils: — Velns parāvis! Tieši šodien, koncerta priekšvakarā. Jābrauc pakaļ.

Sanita: — Nav vērts. Baiba pinkšķēdama kaut kur aizskrēja.

Tagils: — Un tu vienaldzīgi noskatījies?

Sanita: — Es nepaspēju…

Tagils: — Ko tu vispār te velcies?

Sanita: — Es nevaru bez tevis. Es tevi mīlu, Tagil.

Tagils: — Ko es ar tādu knīpu iesākšu?

Sanita: — Es mazgāšu tev veļu, vārīšu ēst…

Tagils: — Mums jau pašiem ir sava mājkalpotāja. Izbeidz!

Sanita: — Ļauj kaut vai pa gabaliņu uz tevi paskatīties.

Tagils: — Kas es tev esmu, glezna, vai?

Sanita: — Es zinu, tu esi ieķēries Baibā.

Tagils: — Paldies. Ar mazgadīgām es nepinos. Riskanti. Viņa droši vien vēl spēlējas ar lellēm.

Sanita (skaļi smejot): — Tev taisnība, es reiz pati redzēju. Zini, kā mēs viņu klasē saucam? Par naivo Dievgosniņu.

Tagils: — Un kā tad tevi sauc? Par Neilona princesi? Bet vispār tu esi diezgan formīga. Cik tev gadu?

Sanita: — Sešpadsmit.

Tagils: — Melo. Bet viens pīpis. Rītvakar mums maza saiešana un taisni viena skuķa trūkst. Gribi braukt līdzi?

Sanita: — Kāda runa!

Tagils: — Bet nu ātri teci un sameklē Baibu!

Kad Sanita pavēra tualetes durvis, Baiba paguva iespraukties aiz­durvē. Viņu nepamanīja. Aši pieskrējusi pie dziedāšanas skolotāja Irbes kabineta, viņa paņēma atslēgu un ieslēdzās. Raudāja. Aizmiga. Pamodās mazā krēsliņā. Klubs bija kā izmiris. Trīcošiem ceļiem aizvilkās līdz tua­letes istabai, pielēja karafi ar ūdeni. Atkal iekrita kā nemaņā. Kādēļ viņa pamodās? Kā lai tagad dzīvo? Nav vairs skaistā sapņa par nākotni, kas pēdējā laikā nesa viņu kā uz spārniem-un palīdzēja pārvarēt visas nepa­tikšanas. Tagils viņu nemīl! Nebūtu labās balss, Tagils uz viņu pat ne­paskatītos. Bet, ja cilvēku mīl, tad mīl viņu visu, nevis tikai seju, augumu vai balsi. Viņai pie Tagila patika viss — viņa rokas ar slaidajiem pirk­stiem, kas tik veikli slīd pa klavieru taustiņiem, viņa mīļā seja ar tum­šajām acīm un smaidīgo muti, viņa garie mati, kas cirtojās kā meitenei. Kā lai tagad dzīvo? Kā lai iztiek bez dziesmas?

Man visu var ņemt, Tik dziesmu ne Un sapni par Tevi, Kas dvēselē…

Vai tiešām šīs dziesmas sacerētāji ari pārdzīvojuši to pašu, ko viņa? Bet varbūt Tagils tikai izlikās, negribēja parādīt, ka Baiba viņam tuva?

Neviens taču nekliegs par savu mīlestību kā vista par izdētu olu. Pro­tams, kā viņai ātrāk tas neienāca prātā! Un viņa, muļķe, te guļ un raud.

Nekad viņa Tagilam netika teikusi par savām jūtām. Kā gan lai viņa stāstītu par to pirmā, kauns taču. Bet reizēm tā gribējās pieglaust seju pie Tagila pleca un just, ka stipras rokas kā sargādamas apņem viņu. Tagad viņa saņemsies, aizbrauks pie Tagila un visu pateiks. Bet ja nu Tagils viņu nolamā tāpat kā Sanitu? Viņa vairs nav bērns, viņa ir tikpat veca kā Džuljeta, kad tā iemīlēja Romeo.