Zenta Ērgle: Starp mums, meitenēm, runājot

Šis bija Sanitas skaistais sapnis, tajā viņa nedalījās ne ar vienu draudzeni, pat ar Annu ne. Māte apgalvo — ja cilvēks kaut ko ļoti vēloties un pieliekot visus spēkus, tad viņš to arī sasniedzot. Viņa ies līdzi Baibai uz mēģinājumiem, nīks zālē, tas nekas, ka Tagils, aizņemts ar savu ansambli, nepievērš viņai uzmanību. Viņai pietiek ar to, ka drīkst skatīties uz savu sapņu princi.

Meitenes domīgi klusēja. Margas māte nolika aizmigušo bērnu gultiņā.

— Jūsu zēni vieni paši būs gluži nogarlaikojušies, — viņa smaidīdama teica.

Marga pavēra durvis. Viesību galds bija nokopts, istaba tukša.

— Meitenes, viņi būs apvainojušies un aizgājuši.

— Tas nu gan nemaz neizskatās pēc mūsējiem, — Dace neticēja.

Atskanēja plīstošu trauku troksnis. Meitenes metās uz virtuvi. Zēni, piedurknes uzlocījuši, mazgāja traukus. Daumants nelaimīgu seju vāca no grīdas šķīvja lauskas.

— Lūdzu, piedodiet, — viņš atvainojās. — Tas atgadījās nejauši.

— Nekas, trauki plīst uz laimi, — Margas māte viņu nomierināja. — Liels paldies zēniem par darbu. Ceru, ka jūs tikpat čakli palīdzat arī saviem vecākiem.

Zēni šoreiz palika atbildi parādā.

— Lūdzu visus uz dejām, — Marga aicināja.

No Baibas dienasgrāmatas:

Reiz pienāks bridis un zvaigznes dienas laikā

Uzmirgos man pie zilajām debesīm,

Tad teikšu ardievas pelēkiem lietiem

Un sveikšu dzīvi un nākotnes laimi.

Tik ļoti gribētos, lai šie Edītes Pjafas vārdi piepildītos arī manā dzīvē. Mīļā, labā dziedāšanas skolotāja! Viņa tik. ilgi runāja, līdz pārliecināja manu mammu. Es drīkstu apmeklēt dziedāšanas stundas «Blāzmas» klubā un pie Tagila mājās mācīties klavierspēli. Naikovskis staigā sapūties un ar mani tikpat kā nerunā. Viņš ne dzirdēt negrib, ka turpināšu mācības vidusskolā. Piecpadsmit gadi esot īstais vecums, lai cilvēks pats sāktu pelnīt un sevi uzturēt. Mamma ar viņu strīdas vai katru dienu.

Man no darba nav bail, bet dziedāšanu gan negribētos pamest.

* * *

Pie plakāta, uz kura bija uzzīmēts bokseris, jau vairākas dienas pul­cējās zēni, apspriedās, strīdējās.

— Tas ir netaisni, — mazākie protestēja. — Kādēļ uzņem tikai no trīspadsmit gadiem? Mēs arī gribam.

— Neko darīt, likums paliek likums. — Daumants, kas brīvprātīgi bija uzņēmies boksa pulciņa organizēšanu, paraustīja plecus. — Jums vēl pāris gadiņu jāpaciesas. Neskumstiet! Es no pieredzes zinu, ka laiks skrien ātri kā vēja spārniem un…

— Tu nepūt mums pīlītes, — Zaigas brālis Uģis no ceturtās klases viņu pārtrauca. — Saki labāk — vai mums atļaus vismaz paskatīties, kā jūs trenējaties?

Viņam pēkšņi bija radusies ideja izveidot pašiem savu nelegālu boksa klubu: paskatīsies, kā lielie zēni trenējas, un raus vaļā.

— Es palūgšu trenerim, varbūt atļaus. — Daumants atkratījās no sīkajiem.

Visiem par lielu izbrīnu, boksa pulciņā pieteicās arī Pēteris un Pro­fesors, abi vājākie zēni astotajā «b».

Pēterim bokss, kā viss, kas saistījās ar fiziskā spēka pielietošanu, bija pretīgs. Bet viņam bija savi apsvērumi, kurus viņš uzticēja vienīgi Dacei.

Profesors ticēja, ka ar stipru gribu cilvēks var panākt visu. Kopā ar tēvu izstrādājuši katrs sev dienas režīmu, viņi pie tā stingri turējās, pie­ļaujot atkāpes tikai ārkārtējos gadījumos. Jāņa māte šausminājās, redzot vīru un dēlu katru rītu skrējām pa dārzu un pēc tam aplaistoties ar aukstu ūdeni. Brīvdienās notika kilometriem tāli pārgājieni kājām vai ar slēpēm. Gribot negribot māte bija spiesta atzīt, ka agrāk tik slimīgie dēls un vīrs toziem pat neieklepojās, nerunājot nemaz par gripu vai ikgadējām angīnām.

Izlasījis trīskārtējās Romas olimpiādes čempiones amerikāņu spor­tistes Vilmas Rūdolfas biogrāfiju, Jānis nolēma apgūt vairākus sporta veidus un sākt ar boksu. Tas nekas, ka viņam vāja muskulatūra. Vilma Rūdolfa, kas bērnībā slimoja ar bērnu trieku un tikai ar pūlēm spēja stai­gāt, ar stipru gribu un neatlaidību kļuva par «melno gaceli» — vienu no izcilākajām pasaules skrējējām. Un mūsu pašu Valērijs Brumels, pasau­les rekordists augstlēkšanā! Pēc smagas motocikla katastrofas piederīgie un draugi domāja, ka viņš neizdzīvos, nemaz jau nerunājot par atgrieša­nos lielajā sportā. Priekšlaicīgi sācis staigāt, viņš otrreiz salauza kājas potīti un pēc daudzām smagām operācijām tomēr atrada sevī spēku at­griezties sporta laukumā.

— Labāk ķēpājies ar savu ķīmiju, tur tev labi veicas, — Imants Pro­fesoram silti ieteica. — Ar tādiem skangaliem kā tavas rokas boksā nav ko meklēt.

— Saderam, ka tieši pēc gada es tevi nokautēšu, — Profesors viņam atcirta.

— Lielība naudu nemaksā — un tā tālāk! — Imants pagrieza muguru, pārtraukdams sarunu.

— Daumants labojas, — Zaiga, kopā ar Baibu apskatīdamas jaunāko sienasavīzes numuru, konstatēja.

— Tu tikai tagad to pamanīji? — Baiba brīnījās.

— Un ja nu viņš visu to dara, lai izpatiktu tikai tev?

— Kādēļ tad tieši man? — Baiba nesaprata.

— Nu tādēļ, ka… — Zaiga sastostījās, — meitenes apgalvo, ka viņš tevi… ka tu …

Baiba spēji nosarka.

— Jūs visi esat galīgi aptaurēti! Uzdevāt man ar viņu nodarboties un nu iedomājaties diezin ko, — viņa apskaitās. — Varat paši ar viņu auklē­ties! Man pietiek!

Paķērusi somu, Baiba skriešus metās prom pa koridoru.

— Nepsiho! Pagaidi! — Zaiga sauca viņai nopakaļ.

Vairākas dienas Daumants nekādi nevarēja saprast, kas viņa sola- biedrenei lēcies. Baiba bija nerunīga, grieza galvu sānis un pat nepaska­tījās uz viņa pusi, itin kā starp abiem būtu uzcelta necaurredzama siena.

Ceturtdienā, kā parasts, abi izgāja no skolas reizē. Bija silta aprīļa pēcpusdiena.

— Apmetīsim mazu līkumu pa parku! — Daumants ierosināja.

— Var jau, — Baiba negribīgi piekrita.

Kanāla ūdens saulē vizēja kā dzīvsudrabs. No siltajām zemēm atlido­jušie strazdi šūpojās koku zaros un priecīgi svilpoja. Večiņas, sasēdušās piesaulītē uz soliem, laiski tērzēja un baroja ar maizes drumstalām balo­žus. No zemes kā zaļi, smaili šķēpi spraucās tulpju asni.

— Ievēro, ka tagad agrā pavasarī katrai koku sugai ir savs notonē- jums. Bērzi izskatās violeti, sēru vītoli — zaļganpelēki, kārkli — spilgti sarkani, daži pat oranžīgi. — Daumantam bija spilgti izteikta krāsu izjūta. — Zini, man šķiet, ka arī katram cilvēkam ir sava krāsa, kas izteic viņa būtību. Sanitu es redzu dzeltenu, Annu — sarkanu, dvīņus Margu un Ritu — rožainus, Daci — zaļu, Profesoru un Klāvu — zilus.

— Un kādu krāsu tu piešķīri man?

— Baltu.

— Kādēļ? Mana mīļākā krāsa ir zilā.

— Tādēļ, ka tu manā uztverē esi tīra un balta kā ziedoša ābele.

Baiba piesarka. Un ja nu tas, ko Zaiga teica, ir patiesība, viņai jau kuro reizi ienāca prātā.

— Tu pēdējā laikā esi tāda sadrūmusi? Vai tev kas kait? Vai mājās kas noticis?

Baiba purināja galvu.

— Ja patēvs tevi aiztiek, paziņo tikai man, gan es viņam…

— Man tev, Daumant, kas jāsaka, — Baiba sastostījās. — Mums ne­iznāks vairs kopā mācīties.

— Kādēļ?

— Redzi, ceturtdienās tieši tajā laikā man klavierstundas. Un nav jau ari vairs nekādas īpašas vajadzības, atzīmes tu esi izlabojis. Un vispār saņēmies.