Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

— Muļķe gatavā, — Anna apskaitās. — Vai tu patiešām neredzi, ka tas nelietis cenšas mūsu zostiņu apdzirdīt? To nu gan mēs nedrīkstam pieļaut! >

Baiba sēdēja kā apmāta un baidījās'pakustēties. Viņa nesaprata, kas ar viņu notiek. Vienlaikus viņai gribējās gan smieties, gan raudāt. Galva bija dīvaini tukša, un nebija bailes — pat no patēva ne.

— Saki — jā, — Tagils diedelēja.

— Jā, jā, jā, — Baiba nodziedāja.

— Iemalkosim! Uz nākamās estrādes zvaigznes veselību!

Pēkšņi Baiba juta, ka uz augšu sakāpj dīvains nelabums. Viņa nobāla.

— Ir jau vēls, man jābūt mājās.

Tagils pamāja oficiantei.

— Tagad viņš to naivulīti iesēdinās savā mašīnā, aizvedīs uz mājām un samaitās, — Anna čukstēja. — Ejam! — Neļāvusi Sanitai attapties,

viņa piegāja pie Baibas un pavēloši noprasīja: — Kur tavs garderobes- numurs?

— Jūs neviens nav aicinājis, — Tagils apskaitās.

Sanita nenolaida acis no Tagila un muļķīgi smaidīja. Baiba juta, ka

viņai trīc ceļgali.

— Es iešu kopā ar savām draudzenēm, — viņa, Annai elkonī ieķēru­sies, atrunājās.

— Kā vēlies! — Tagils nemaz nemēģināja meiteni atturēt. Savu viņš bija panācis. — Neaizmirsti mūsu norunu. Svētdien, pulksten divpadsmi­tos, es tevi gaidīšu pie «Rīgas» viesnīcas. Manu mašīnu tu tagad pazīsti, — Baibai mēteli turēdams, viņš pačukstēja. — Cau!

Annai un Sanitai ne skatiena neveltījis, Tagils izgāja no kafejnīcas. Sanita nopūtās.

— Tu nezini, kur te tualete? — Baiba pēdējiem spēkiem pačukstēja.

Svaigajā gaisā Baibai kļuva labāk.

— Nekad, nekad savā mūžā nedzeršu nekā grādīga, — viņa pati sev apzvērēja. — Pirmā un pēdējā reize.

Augstu virs galvas, mirgojošu zvaigžņu ielenkts, spīdēja apaļš mē­ness. Ejot pa parka celiņiem, sniegs gurkstēja zem meiteņu kājām. Pēc piepīpētās kafejnīcas vēsais gaiss spirdzināja kā saldējums.

— Viņš tevi aicināja pie sevis mājās, jā? — Sanita nenocietās.

— Klāvs apgalvo, ka viņam esot pasakaina māja — īsta pils.

Baiba pakratīja galvu.

— Nepaspēja, mēs laikā iejaucāmies. Tu ar šitādiem uzmanies! — Anna brīdināja.

Jo tuvāk nāca mājas, jo Baiba kļuva nemierīgāka. Izglāba Sanita.

— Ienāc pie manis, uzkod piparmētru konfektes, tad nejutīs konjaka smaržu, — viņa pamācīja. — Pēc tam es tevi pavadīšu.

— Baiba bija pie manis, mēs kopā rēķinājām algebru, — Sanita pa­skaidroja Naikovskim.

Patēvs dusmīgi paskatījās uz meiteni, bet nekā neteica. Ar Samtiņiem bija izdevīgi uzturēt labas attiecības. Tirdzniecības darbiniekus viņš vēr­tēja augstu.

— Jocīga meitene tā Baiba, ne īsti bērns, ne īsti sieviete, — Tagils prātoja, kopā ar Justu vēlu vakarā dzerdams kafiju. — Līdzko es uz viņu ciešāk paskatos, tā sarkst un bālē. Cita būtu no prieka gaisā uzlēkusi, bet šī ne un ne. Nācās krietni nopūlēties, līdz pielauzu. Un vēl nav drošs, ka nepārdomā. Kā lai pret viņu izturos?

— Kā vectētiņš pret savu mazmeitiņu, — Justs zobojās. — Tā būs visdrošāk.

No Baibas dienasgrāmatas:

Pirmais randiņš manā mūžā. Viņš bija ļoti skaists, ļoti pieklājīgs un ■ļoti asprātīgs. Meitenes klasē jūsmo par kafejnīcām, bet man gan nepa­tika. Šausmīgs troksnis, gaiss piepīpēts. Un cilvēki tādi ākstīgi, sievietes skaļi smejas un vaibstās.

Man ļoti gribētos iemācīties dziedāt tikpat jauki kā Norai Bumbierei -vai Margaritai Vilcānei. Bet man jau nav tik laba balss. Jāaprunājas ar dziedāšanas skolotāju Ievu Līci.

* * *

— Visprātīgākais, ko tu, manuprāt, vari darīt, ir pabeigt vidusskolu, bet pa vakariem apmeklēt mūzikas skolu, — skolotāja Ieva Līce ieteica.

— Dziedāšana, tāpat kā jebkura cita māksla, ir jāmācās no pašiem pa­matiem — no ābeces. Neklausi, ja kāds apgalvo, ka esi jau gatava estrā­des zvaigzne, un neaizmirsti, ka, nesaudzējot labu balsi, var to pārpūlēt un pat pazaudēt uz visiem laikiem. Bet par klubu «Blāzma» vispirms jāpainteresējas. Pagaidi mani tepat mūzikas kabinetā, es aiziešu piezvanīt.

Ieva Līce neko nemēdza atlikt uz citu dienu, ja spēja to paveikt tūlīt.

— Viss skaidrs, — atgriezusies viņa teica. — Par dziedāšanas konsul­tantu tur strādā bijušais operas tenors Irbe. Ja tev atliek laiks, vari droši pie viņa pamācīties. Un nodod, lūdzu, sirsnīgus sveicienus no manis. Viņš. kādreiz bija arī mans pedagogs.

* * *

— Apsveicu ar meitas panākumiem. — Sanitas mātes balsī skanēja vāji slēpta skaudība. Abas kaimiņienes bija nejauši satikušās trepju telpā.

Par kādiem panākumiem viņa runā? Baibas māte izbrīnījusies paska­tījās uz eleganti tērpto Samtiņu. Baiba viņai nebija bildusi ne pušplēsta vārda.

— Ja manai Sanitai būtu tāda balss, es no lielas laimes nezinātu, ko- darīt, — Samtiņa tērgāja. — Nekā viņai nežēlotu. Diemžēl Sanitiņai nav talanta uz mākslām, mūsu privātskolotāja arī tā domā. Viņa vairāk atsi­tusies manī uz praktisko. Bet viens gan man jums, kaimiņiem, jāsaka:: par to meiteni jums būtu vairāk jāparūpējas. Viena vienīga skolas klei­tiņa — un tā pati salāpītiem elkoņiem un krūtīs par šauru. Reiz skolas- sarīkojumā iedevām kādu no Sanitas tērpiem, lai meitenei nebūtu kauns no citiem. Neesat taču nekādi tukšinieki. — Sanitas māte atslēdza sava dzīvokļa durvis.

Baibas māte, rīdama aizvainojuma asaras, kāpa pa trepēm uz augšu.

Baiba, apģērbusi vecu izbalējušu rītakleitu, virtuvē mazgāja traukus.

— Kas tie par panākumiem? — māte īgni pajautāja. — Kauns, ka man viss jāuzzina no svešiem, nevis no pašas meitas.

Baiba samulsa. Pēdējos gados māte ne reizes nebija painteresējusies- par viņas skolas gaitām. Divnieku un piezīmju viņai nebija, skolotāji ne­sūdzējās, tātad viss kārtībā.

«Pa kuru laiku viņa tā pārvērtusies?» māte, meitā vērdamās, prātoja. «Bija neglīts pusaugu skuķēns garām, tievām kājām, pēc sejas uz mata kā mans pirmais vīrs, vienīgais vīrietis, kuru es biju kvēli mīlē­jusi, pašaizliedzīgi strādājusi pāri spēkiem, lai viņš varētu izstudēt par inženieri, bet vēlāk tā ienīduši, kā vien spēj ienīst pamesta sieva. Visus šos gadus Baiba kā mūžīgs atgādinājums raudzījās manī ar pirmā vīra acīm, smaidīja ar viņa smaidu.»

— Lai paliek trauki, ģērbies veicīgi! Ejam! — māte pavēlēja.

— Uz kurieni?

— Tad jau redzēsi.

Tumši zili svārki, formas blūzīte, bikšu kostīms, krimplēna izejamā kleita, vieglas kurpītes — Baibai vaigi karsa no satraukuma. Māte viņu tomēr mīl, vai citādi viņa būtu tērējusies. Viņa tikai neprot mīlestību izrādīt kā citi — ar maigumu, ar glāstiem. Meitene lidot lidoja uz mājām, lai visu rūpīgi pielaikotu.

— Vai nu tev būs tas pats, kas citām? — māte apjautājās.

— Paldies! — Meitas pateicīgais skatiens izteica vairāk nekā vārdi.

— Vajadzēja paciesties līdz vasarai, kad skuķis pats sāks pelnīt, — Naikovskis, apskatījis pirkumu, niknojās. — Cik nu vairs līdz skolas bei­gām, varēja iztikt ar veco kleitu. Tik daudz naudas izgrūst!

Baiba rija asaras.

— Kaimiņi mūs aprunā, saukā par skopuļiem. Samtiņiene to klaji pa­teica man acīs, — māte atrunājās. — Tavs žigulis jau nekur neaizbēgs.

Naikovskis iegāja guļamistabā, skaļi aizcirzdams durvis.

* * *

No Baibas dienasgrāmatas:

5i nu gan ir brinum jauka diena. Tik skaistas drānas man nekad nav piederējušas. Cik labi, ka nevajadzēs vairs lūgt no Sanitas.