Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

Parīt svētdiena. Kādēļ man vajadzēja Tagilam solīties? Viņi iedos man notis, liks dziedāt, bet es nepratīšu. Būs briesmīgs kauns. Aiziešu līdz

mašīnai un pateikšu Tagilam, lai pameklē sev citu solisti.

* *

Padzirdējusi par Baibas lēmumu, Sanita sašuta:

— Vai tu esi aptaurēta? Palaist garām tādu kolosālu izdevību. Ja man būtu tik laba dziedamā rīkle kā tev, es ne mirkli nešaubītos. Ja tu baidies, es varu tavai mammai pateikt, ka mums abām svētdienā kaut kur jāaiziet.

To, ka vairāk par Baibas dziedāšanu viņu interesēja Tagils, Sanita ar gudru ziņu noklusēja.

Baiba velti bažījās. Ansambļa puiši viņu uzņēma draudzīgi, kā savējo. Garais Egils, kas spēlēja gan uz mazajām elektriskajām ērģelītēm, gan ģitāru, strādāja mūzikas instrumentu rūpnīcā un vakaros mācījās mūzi­kas skolā. Bundzinieks Ģirts bija vidusskolas desmitajā klasē, bet trom­petists Ivars, pēc profesijas virpotājs, kā viņš pats stāstīja, muzicēja, lai brīvajos brīžos būtu atpūta, bet dvēselei prieks.

Baiba iepazina pavisam citu Tagilu — bez nekādas rokas spiešanas un acīs skatīšanās. Kluba zāle viņiem atvēlēta tikai divas stundas, tās maksimāli jāizmanto.

— Sāksim ar dziesmiņu no Baibas repertuāra. — Tagils pats piesēdās pie klavierēm. Baiba viņu pateicīgi uzlūkoja.

Tā reiz nu ir tā dzīve,

Tā sola, dod un ņem.

Tam iznāk sīva ķīve,

Kas pats ko grib un lemj.

Puiši priecīgi saskatījās.

— Vēlreiz, tikai mazliet brīvāk un jautrāk, — Tagils palūdza. — Tu droši vien esi ievērojusi, cik nepiespiesti dzied un kustas Margarita Vil- cāne. Tici man, šis vieglums ir iegūts grūtā darbā, desmitiem reižu mē­ģinot vienu un to pašu muzikālo frāzi, vienas un tās pašas kustības, līdz beidzot tas ir iegājies asinīs.

Sanita sapūtusies sēdēja tukšās zāles stūri. Visi viņu bija aizmirsuši, pat Baiba, kura no rīta apgalvoja, ka bez draudzenes būšot pagalam. Kā viņiem neapnīk drillēt vienu un to pašu līdzīgi sabojātai skaņuplatei?

Sanitai pulksteņa šautriņa pa ciparnīcu rāpoja lēni kā gliemezis, tur­pretī Baibai laiks aizskrēja ātri kā vēja spārniem. Viņa tikai tā pa īstam sāka iejusties, kad zālē iespurdza mazie dejotāji un nodarbības vajadzēja beigt.

— Pirmai reizei nav slikti, — Tagils novērtēja. — Muzikālā dzirde tev ir vienreizēja. Pāris stundu nedēļā pastrādāsim pie manis mājās.

— Viņu jau mamma nelaidīs, — Sanita iedzēla.

— Varbūt man parunāt ar taviem vecākiem? — Tagils piesolījās.

— Naikovskis jūs nolidinās pa trepēm tāpat kā mūsu klases Dau­mantu, — Sanita nerimās.

Baiba no kauna piesarka.

Tagilu kaitināja šī pašpārliecinātā, pēc pēdējās modes ģērbtā lellīte.

— Vai Baiba tevi nolīgusi par advokātu? — viņš ironiski apjautājās.

— Es vispār varu nerunāt, — Sanita apskaitās. — Baiba pati lūdza, lai es viņu glābjot un sargājot.

— No kā tad?

— No tādiem meiteņu medniekiem kā jūs, — Sanita atcirta.

— Kas viņai pēkšņi lēcies? — Baiba brīnījās, kad Sanita neatsveici- nājusies izmetās laukā no zāles.

No Baibas dienasgrāmatas:

Tagils uzdāvināja man slavenās franču dziedātājas Edītes Pjafas grā­matu «Panākumu balle». Viņas bērnība bijusi daudz drūmāka par ma­nējo. Piedzimusi Parīzē tieši uz Belvilas ielas trotuāra. Māte viņu pame­tusi, vecmāmiņa barojusi ar ūdeni atšķaidītu vīnu, bet tēvs katru nedēlu vedis mājās jaunu pamāti.

Edīte nekad nav apmeklējusi skolu, visu mūžu rakstījusi ar kļūdām, nav pazinusi notis. Astoņu gadu vecumā viņa jau uzstājusies kopā ar tēvu — ielas akrobātu — Parīzes laukumos, kazarmās, krodziņos.

Man tagad ir viens vienīgs sapnis — iemācīties dziedāt.

Marts atnesa saulainas dienas un zilas debesis. Pie jumta dzegām un palodzēm karājās lāstekas, dzidras kā kalnu kristāls. Tās garšoja gardāk, nekā uz kociņa uz­spraustie gailīši, kurus pārdeva pie Vidzemes tirgus un kuru sūkāšana astotajiem skaitījās sevišķs šiks. Pa dienu kusa, naktīs piesala. No rītiem skolēni tīšām gāja pāri sasalušajām peļķēm, plānais ledus zem kājām lūza ar spalgu troksni.

Kādā marta svētdienā Marga ielūdza klasesbiedrus uz dzimšanas dienas svi­nībām. Tikko Marga ar māti iesāka mielasta gatavošanu, ieskanējās telefona zvans — slimnīcā ievests sabraukts cilvēks, nepieciešama steidzama operācija. Kā par nelaimi, arī tēvs atradās koncertturnejā.

Viesi jubilāri atrada izmisušu un noraudājušos. Blakus istabā dīca mazais brālītis.

— Par tādiem niekiem nav vērts šņaukāties! — Dace saimniekošanu ņēma savā ziņā. — Meitenēm tiek izsludināts konkurss par gardāko sviestmaizi. Žūrijā visi zēni. Zēniem savukārt prakses stundas zīdaiņu uzraudzīšanā. Žūrijā — pieredzes bagātās mazu bērnu kopējas Marga un Dace.

Drīz vien uz šķīvjiem krājās skaisti izrotātu sviestmaižu grēdas.

— Tu, Marga, esi baigā muļķe, tik pārmērīgi jūsmodama par savu brālīti, — Bai­ba, sviestmaizes smērēdama, ieminējās. — Ka tik neiznāk tāpat kā man — mazajam brālim visa vecāku mīlestība, viņam tiek atļauts viss, viņam tiek piedots viss…

. Meitenes pārtrauca smērēt sviestmaizes un izbrīnījušās paskatījās uz klases­biedreni.

— Piecgadīgais princis tagad ir kļuvis par mūsu ģimenes tirānu.

— Man arī ir mazāki brāļi, — Dace viņu pārtrauca, — veseli pieci, bet vecāki mūs mīl un par visiem rūpējas vienādi.

Marga smagi nopūtās un bažīgi paskatījās uz aizvērtajām durvīm, aiz kurām to­brīd valdīja aizdomīgs klusums.

— Nu mēs esam dimbā, — zēni, sastājušies apkārt raudošā zīdaiņa gultiņai, raustīja plecus. Galva sīkajam liela, smaga, kakliņš smieklīgi tievs, var vēl pārlūzt.

Nevienam nebņa drosmes izcelt mazuli no gultas. Varbūt panēsāt apkārt ar visu gultiņu? Zēni ķērās klāt un sāka cilāt gultu uz augšu un uz leju. Krišiņam tas sākumā patika, viņš platām acīm raudzījās uz neredzētajām auklēm un smaidīja ar bez­zobaino mutīti. Bet, tiklīdz gultu nolika uz grīdas, dīkšana sākās no jauna.

— Kādēļ viņš tik nenormāli kliedz? — Profesors brīnījās.

— Nabaga tārpiņš nojauš, kas viņu dzīvē sagaida, — Klāvs paskaidroja.

— Kas tad viņu tik briesmīgs sagaida?

— Tas pats, kas visus normālus puikas, — neskaitāmi brāzieni par saplēstām bik­sēm un izsistiem logiem, divnieki par nesagatavotām stundām.

— Mēs gan esam globāli muļķi, — Pēteris attapās. — Sīkajam jāiestumj mutē gu­mijas sūcenis ar riņķi galā. Cik atceros no bērnības dienām, to sauc par knupīti. Tad viņš nevarēs pakliegt.

Bet, lai kā zēni izmeklējās, knupīša nekur nemanīja.

— Būs vien jāsauc meitenes talkā, — Profesoram jau sāka zust pacietība.

— Neparko! — pārējie protestēja.

No kritiskā stāvokļa klasesbiedrus izglāba Daumants, kas ieradās ar nokavēšanos.

— Nākamie tēvi neprot apieties ar bērniņu, — viņš zobojās. — Mazulītis ir ap­slapinājies un tādēļ čīkst.

Pārējiem par milzīgu izbrīnu, Daumants uz gultas izklāja tīru drāniņu un uzma­nīgi, aiz galviņas un kājām turēdams, nolika uz tās mazuli. Zēni sanāca apkārt.

— Tik sīciņš, bet viss kā īstam vīrietim, — Pēteris, vienīgais bērns ģimenē, brī­nījās.

Daumants veikli satina autiņus zīdainim ap kājām un uzvilka tīru lācīti.