Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

— Nu, kā? — Baiba jautāja, kad Daumants piesarcis iznāca no komi­tejas.

— Normāli. Uz visiem jautājumiem atbildēju.

— Apsveicu!

— Vēl par agru. Kas zina, ko nolems rajona komjaunatnes komiteja. Taču arī tur viss izgāja labi.

* * *

Dace, kura bija rajona komjaunatnes komitejas locekle, pēc nedēļas paziņoja, ka Daumants komjaunatnes biedra karti saņemšot reizē ar pā­rējiem. Kad Baiba viņam to pavēstīja, Daumants it kā izbailēs satvēra galvu.

— Nu man vakars! Vienas aukles vietā tagad būs trīsdesmit. Ardievu, bērnu dienu nerātnības! Nākamajam komjaunietim tas nepieklājas!

Baiba skaidri redzēja, ka aiz šīs uzspēlētās bravūrības Daumants slēpj savu prieku, pārsteigumu, samulsumu.

Visas trīs astotās klases nolēma jauno biedra karšu izsniegšanu pār­vērst par liegiem svētkiem.

— Sniegsim arī nelielu koncertu. Alegro, kā ar tavu slaveno ansambli?

— Viss kārtībā. Iestudējam jaunu programmu kopā ar populāro estrā­des solisti Baibu Baltiņu.

— Uzaicināsim vecākus, lai viņi pastāsta par savām komjauniešu gaitām un darbu. — Tā bija Marga, kas to ierosināja.

Astotie brīdi klusēja, apsvērdami katrs savu vecāku kandidatūras.

— Mans tēvs uzstātos katrā ziņā. Nolasītu garlaicīgu referātu par to, cik mūsu dzīvē liela nozīme ekonomiskajām zināšanām, — Zaiga prātoja. — Tēvam patīk runāt, bet mums būtu jāžāvājas. Nē, viņu nevajag aici­nāt. Bet vispār Margas priekšlikums ir vērā ņemams.

— Daces mamma varētu pastāstīt par jaunākajām modēm. Tu palūdz viņai, varbūt varētu nodemonstrēt arī kādus jauniešu modeļus, īpaši izlai­duma tērpus, — Anna ierosināja.

— Klāva tēvs ir no celtniekiem. Daudzi astotie pošas uz celtniecības tehnikumu, viņiem būtu interesanti paklausīties.

— Un kur tad Profesora māte! īsta profesore, kas sarakstījusi veselu grēdu grāmatu. Stāsta, ka eksāmenu laikā studentiņiem zobi tā klabot, ka to varot dzirdēt pat uz ielas.

Alegro pieteica abus vecākus. Viņš bija pārliecināts, ka tie neatteiksies. Lai pastāsta par mūziķu un dziedātāju darbu. Skolasbiedri uzzinātu, cik daudz jāstrādā, lai uzrakstītu labu dziesmu, cik grūti to iemācīt korim un kāds prieks pašam un klausītājiem, ja tas izdodas.

Baiba par saviem vecākiem pat neieminējās. Patēvs nenāktu ne lū­dzams, māte, vienkārša audēja, kautrētos uzstāties. Tiesa, darbā viņa bija pirmrindniece, viņas fotogrāfija ik gadus bija rūpnīcas goda plāksnē. Bet ielūgumu uz sarīkojumu Baiba viņai iedos, lai tad izlemj pati — nākt vai nenākt.

— Arni, ko tu klusē? Tev slavenakā mamma visā skola.

— Nekas nesanāks. Mamma pašreiz ir Tadžikijā. Tur uzņem filmu par izlūkiem. Mammai jātēlo ārzemju spiedze. Viņa raksta, ka iemācījusies rāpties pa klintīm kā īsta alpīniste.

— Žēl, — Anna nopūtās. Viņai jau sen bija kluss sapnis pēc vidus­skolas beigšanas mācīties par aktrisi. Un ne jau viņai vien.

— Lieliska ideja, — Reinis Kadiķis paslavēja savējos.

— Tāds pasākums prasa daudz pū]u, — Mādžorija Sīpa, astotās «a» klases audzinātāja, šaubījās. — Pazīstu mūsu vecākus — pie televizora viņi gatavi sēdēt katru vakaru, bet, tiklīdz jāatnāk uz skolu, tā atrunas — neesot laika, esot aizņemti.

— Man arī šķiet, ka jums nekas nesanāks, — piesardzīgā mācību da­ļas vadītāja piekrita Mādžorijai Šīpai. — Kādēļ jūs nevarat darīt tāpat kā citas skolas — aiziet uz komjaunatnes komiteju, saņemt jaunās biedra kartes — un viss?

— Mēs negribam kā citi, mēs gribam svinīgāk, tepat mūsu skolā, — Dace neatlaidās. — Ar komjaunatnes rajona komiteju mums jau sarunāts, pats sekretārs apsolījās atnākt un izsniegt biedra kartes.

— Vai komjaunieši vieni paši tiks ar visu galā? — Reinis Kadiķis jautāja.

— Tiks! — triju astoto klašu pārstāvji korī atsaucās.

— Uz jūsu atbildību, skolotāj Kadiķi, — mācību daļas vadītāja ne­gribīgi piekrita.

— Lai notiek.

— Jūsu šefs ir kolosālais vecītis, — «ābečnieki» un «cēbečnieki», izgā­juši no skolotāju istabas, atzinīgi novērtēja Kadiķa atbalstu. — Bez viņa mūsu pasākums būtu izbraucis cauri.

* * *

— Māt, atļauj man nogriezt bizi! — Baiba, posdamās sarīkojumam, lūdzās. — Kā tas izskatīsies — moderns bikšu kostīms un vecmodīga bize kā govs aste pār muguru. Visas mūsu klases meitenes sen jau nogriezu­šas, tikai es …

— Mani neinteresē citas meitenes, — māte viņu pārtrauca, — bet tu bez bizes mājās nerādies.

* * *

No Baibas dienasgrāmatas:

Nevienai mūsu klases meitenei nav tik vecmodīgu un aizspriedumainu vecāku kā man. Viņi ieņēmuši galvā, ka gari mati esot sevišķs skaistums. Pabeigšu skolu, iešu strādāt un par pirmo algu tūlīt uz frizētavu. Nogrie­zīšu garos matus un nokrāsošu melnus. Apriebusies man tā sarkanā krāsa. Visi mani apsaukā par Rudo, par Rudmati.

* * *

Komjauniešu sarīkojums neizgāzās, kā to bija paredzējusi Mādžorija Sīpa. Gluži otrādi, visiem tas ļoti patika. Kāds no rajona komitejas in­struktoriem par to pat uzrakstīja avīzē, slavēja labo izdomu, vecāku akti­vitāti, iepazīstinot skolēnus ar dažādiem arodiem, kas sevišķi svarīgi as­totajās klasēs, kad skolu audzēkņi stāv uz jaunās dzīves sliekšņa.

Dažs no astotajiem savus vecākus negaidīti ieraudzīja itin kā no citas puses. Ja mājās māte bija nerunīga, darbā nogurusi, gatavoja vakariņas, kaut ko lāpīja, mazgāja, piekopa, bet tēvs lasīja avīzi, skatījās televizoru, reizēm sabāra par sliktām atzīmēm, tad te, svētku drānās saposušies, ve­cāki ar aizrautību runāja par savu darbu, par komjauniešu gaitām, un visiem bija interesanti.

Komjaunieši, jaunās biedra kartes un ziedus rokās turēdami, uzma­nīgi klausījās.

Mazajā aktieru istabiņā aiz skatuves valdīja dzīva rosība. Dace, Anna, Marga, Rita un vēl dažas meitenes, saposušās Daces mātes atnestajos tērpos, gatavojās tēlot manekenes.

— Tagad modeļu demonstrētājas iet deju soļiem un palecoties, — Sa­nita klāstīja. — Es redzēju poļu modes skatē.

— Ļauj, es sakārtošu tev matus! — Daces māte veiklām rokām atpina Baibas bizi un savija to pakausī smagā mezglā. Pie deniņiem un ausīm apgrieztās sīkās šķipsniņas sagriezās vijīgos gredzenos.

— Uzģērb šo izlaiduma tērpu! — Viņa ielika meitenes rokās baltu, gaisīgu vīstokli.

Baibas māte meitenē ar balto sarīkojuma tērpu un glīto matu sakār­tojumu sākumā nemaz nepazina savu meitu. Pirmo reizi viņa dzirdēja to dziedam. Mājās patēvs to stingri jo stingri bija aizliedzis. Un pirmo reizi viņai ienāca prātā, ka, bez ierunām iztapdama vīra iegribām, viņa meitai

daudzreiz nodarījusi pari. Ja skola Baibu visādi uzteica, tad mājās viņu turēja vienīgi par kalponi.

Juris Ķirsis iepazīstināja Baibas māti ar saviem vecākiem.

— Jūsu meitai ir laba balss ar plašu diapazonu un patīkamu tembru, — kora diriģents Ķirsis slavēja. — Tas ir rets talants, kuru ne­drīkst pamest novārtā.

— Meitenei katrā ziņā jāmācās mūzikas skolā, ar pašdarbību vien nepietiek, — Jura māte, pazīstama operas soliste, piebilda.

Baibas māte kļuva domīga.

Pēc svētkiem astotajiem sākās pēdējais, pats grūtākais darba posms. Izlaiduma eksāmeni bija tepat pie durvīm.

— Baiba jau ceturto dienu nav mājās. Māte baidās, vai tikai viņa nav izdarījusi pašnāvību, — Sanita kādā pirmdienas rītā pavēstīja.