Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

Pārpinusi bizi un apģērbusi mēteli, Baiba izsteidzās ārā. Vestibilā čaloja glīti saģērbti bērni, atnākuši uz kluba sarīkojumu.

Velnišķīgi gribējās ēst. Baiba saskaitīja kapeikas. Iegājusi tuvējā kafejnīcā, viņa izdzēra tasi kafijas un apēda pāris maizīšu, tad iesēdās trolejbusā un brauca uz staciju.

Bija saulaina maija svētdiena. Ļaudis bariem vien devās ārā no pil­sētas. Grāvmalu kārklos kā dzelteni cālēni tupēja pūpoli. Zaļajā zālē mirdzēja pieneņu saulītes. Starp līksmajiem gājējiem arī Baibai kļuva priecīgāks prāts.

Uz Tagila vasarnīcu veda šaura, smilšaina ieliņa. Ļaudis rosījās pa dārziem, raka zemi, kaut ko stādīja. No pērno lapu un drazu kaudzēm stīdza dūmu strūkliņas, oda pēc ceptām desiņām. Cīruļi, kā apreibuši no skaistās dienas, devīgi bārstīja dziesmas.

Trīcošām rokām Baiba vēra dārza vārtiņus. Vienreiz viņa te bija jau iegriezusies pēc notīm, bet tad koki vēl bija kaili un zem krūmiem gulēja palsas sniega kupenas. Tagad akmeņdārzā ziedēja sarkanas tulpes un dzeltenas narcises. Jauns vītoliņš mērca tikko saplaukušos līganos zarus nelielā dīķītī. Forsitiju krūms, piebiris sīkām zelta zvaigznītēm, aizsedza terasi. Uz tās divi skūpstījās.

— Atnāc vakarā pie manis, — Baiba izdzirda aizsmakušu, bet tik pazīstamu vīrieša balsi, — man vajag tevis, dzirdi, vajag.

Tagils!

Meitene skriešus metās atpakaļ uz vārtiņiem.

— Ei, kas tur? Pagaidi! — sauca Tagils.

— Droši vien kāda no tavām pielūdzējām, — atbildēja sievietes balss.

Baiba atjēdzās pludmalē. Jūra dzirkstīja spožajā pavasara saulē. Uz

sola, degunus ar papīra gabaliņiem apsegušas, sauļojās trīs sievietes.

— Kas tev, meitenīt, noticis, kādēļ tu raudi? — sirmgalvis ar lielu dogu saitē apjautājās. Suns apošņāja Baibas kājas un draudzīgi pavēdi­nāja ar astes strupuli.

Baiba pārvilka ar plaukstu pār seju, tā bija mitra. Caur asarām pa­smaidījusi, viņa pagriezās uz jūras pusi. Kaut varētu aizsolot pa mirgo­jošo saules taciņu, ūdens kā vāks sa­kļautos virs galvas, un pēc tam ne­būtu nekas — ne patēva naida, ne Tagila nodevības, ne viņas pirmās, nelaimīgās mīlestības.

Neciešami sāpēja galva, un ķer­meni atkal sāka kratīt drebuļi. Vaja­dzētu iet mājās, sadzerties aspirīnu un silti sasegties. Bet viņai nebija māju, patēvs viņu bija padzinis.

Klubā notika kārtējais deju vakars. Kontrolieri, pazinuši meiteni, nekā nejautāja un ielaida iekšā. Aizslēgusi Irbes kabineta durvis no iekšpuses, Baiba nogūlās un tūlīt iegrima mur­gainā miegā.

* * *

Kā dzīvot tālāk? Pamest skolu, iet strādāt un apmesties kopmītnē? Bet viņai vēl nav pases, un tādas labprāt' neviens darbā negrib pieņemt.

Skaļi klauvējieni pie durvīm viņu iztraucēja no pārdomām.

— Ko tu te dari? — Irbe izbrīnī­jies jautāja. — Šodien taču nav no­darbības.

Izdzirdis, ka meitene jau trīs die­nas slima mitinās klubā, Irbe uz­traucās.

— Tūlīt tu nāksi man līdzi! — viņš pavēlēja.

— Emmij, — viņš uzrunāja savu sievu, — šī ir mana spējīgākā audzēkne. Iedomājies, patēvs viņu padzinis no mājām. Iedod viņai zāles un noguldi uz dīvāna.

Vecā sieviete, nekā nejautādama, uzklāja guļasvietu un iedeva ter­mometru.

— Trīsdesmit astoņi un pieci. — Viņa grozīja galvu. — Iedzer zāļu tējiņu ar medu un ieņem šo tableti. Ja rītu nekļūs labāk, izsauksim ārstu.

* * *

No Baibas dienasgrāmatas:

Dzīvoju pie skolotāja Irbes un viņa sievas. Abi vecīši ir ļoti labi un mīļi pret mani. Temperatūras vairs nav, rit iešu uz skolu. Pagaidām Irbite

man neļauj dziedāt, lai es atlabstot.

* * *

— Baiba, Baibule! — Daumants uzgavilēja, pamanījis meiteni klases durvīs. — Cik labi, ka tu atkal esi pie mums!

Baiba skumji pasmaidīja. Pēdējās dienās pārciestais it kā norobežoja viņu no klasesbiedriem kā ar augstu žogu. Vienā pusē bezrūpīgie pus­audži Marga, Rita, Juris, Jānis, Arnis, Dace, otrā — kur sākās īstā lielā dzīve ar pieauguša cilvēka rūpēm un atbildību — viņa.

— Kur tu biji pazudusi? — Daumants taujāja. — Mēs visu pilsētu apskrējām, tevi meklēdami. Imants bija pat morgā, brrr, tur gan esot briesmīgi.

— Lieciet cilvēkam mieru! — Dace aizstāvēja klasesbiedreni. — Vai neredzat, cilvēks tikko kā no slimības gultas.

* * *

No Baibas dienasgrāmatas:

Vakar atnāca mamma. Raudāja, lūdzās, lai eju atpakaļ uz māju. Nai­kovskis nožēlojot, ka esot man iesitis. Rolandiņš katru dienu taujājot pēc manis.

Ķo lai daru? Šeit pie Irbites viss kā pasakā — pašai sava istabiņa, neko man neļauj darīt, lai tik mācoties. Uz klubu vairs neeju, dziedu tepat. Skolotājs Irbe saka, lai vismaz lidz skolas beigšanai padzīvojot mierīgi pie viņiem. Viņš grib, lai es mācos tālāk mūzikas vidusskolā. Naikovskis droši vien tam nekad nepiekritīs. Vakar piezvanīja Tagils, aicina uz mēģinājumiem. Pagaidām nespēju viņu redzēt.

Reiņa Kadiķa stāvoklis bija smags. Pie viņa nepārtraukti kāds dežu­rēja. Slimniekam nācās nekustīgi gulēt uz muguras, viņš nedrīkstēja daudz runāt, lai neuztrauktos.

Katru dienu pēc stundām Dvīņi devās uz slimnīcu. Nodaļas ārsti abas meitenes drīz vien pazina.

— Mēs tikai pateiksim, ka viss kārtībā, ka mēs cītīgi gatavojamies eksāmeniem un gaidām viņu skolā, — Marga lūdzās.

Ārsts tomēr aizliedza slimnieku apmeklēt.

— Nu tad atļaujiet kaut paskatīties uz viņu pa durvju šķirbiņu, ar roku pamāt.

Arī to neatļāva.

* * *

— Ko lai ar jums tagad iesāk? — mācību daļas vadītāja norūpējusies jautāja astotajai «b». — Tādam skolotājam kā Reinim Kadiķim atvietotāja neatrast.

— Mums nevajag atvietotāja, — Zaiga atbildēja visas klases vārdā. — Latviešu valodā palikusi tikai atkārtošana, un to mēs veiksim paši.

— Varbūt tu to spēsi un vēl daži, kas labi mācās, bet kā būs ar sliņ­ķiem?

— Sliņķu nebūs. Mēs visi savam klases audzinātājam apsolījām pa­beigt skolu un vārdu turēsim.

Un viņi patiešām vārdu turēja.

— Kaut ko tādu es vēl neesmu redzējusi, — mācību daļas vadītāja skolotāju istabā brīnījās. — Blakus tāfelei viņi piesprauduši lielu skolo­tāja Kadiķa ģīmetni. To droši vien zīmējis Pētersons. Uz skolotāja galda baltas papīra zīmītes, tām otrā pusē skolēnu vārdi. Zaiga Zīle paņem lapiņu, izsauc atbildēt, pēc tam visi kolektīvi liek atzīmi, pie tam ļoti stingri un objektīvi.

* • *

Skolas medmāsa krustmāte Milda katru brīvu brīdi centās pavadīt pie Reiņa Kadiķa, Viņa stāstīja par skolu, slavēja astoto «b». Skolotāji ne­varot vien nobrīnīties, kā viņi mainījušies uz labo pusi.

— Vai tiešām man vajadzēja saslimt, lai viņi sāktu mācīties? — Rei­nis Kadiķis skumji pajokoja. — Milda, man pie tevis viens lūgums. Nā­kamreiz, kad tu nāksi, paņem līdzi Daumantu Pētersonu.

— Vai to garo slīmestu ar pinkainajiem matiem?

— To pašu.

— Tu taču zini, ka tev stingri aizliegts uztraukties. Un no tā drais- kuja visu ko var sagaidīt.

— Būs labi. Atved jau rīt pat.

— Daumant, skolotājs Kadiķis grib tevi redzēt, — medmāsa nākamā dienā, klases durvis pavērusi, sauca.

— Ķīmijas stunda paputēs, — Daumants klusībā nopriecājās un vei­cīgi izmetās ārā no klases.

«Kādēļ skolotājs aicina tieši mani,» Daumants, soļodams blakus krust­mātei Mildai, prātoja. Pēdējā laikā viņš neko graujošu nebija nodarījis, arī atzīmes normālas.