Džeks Londons: CUN A CUNS

Cun A Cuna ārienē nebija nekā uzkrītoša. Kā lielākā tiesa ķīniešu, viņš bija pamaza auguma, šauriem pleciem un kalsns. Jebkurš tūrists, nejauši uzmetis viņam ska­tienu Honolulu ielās, nospriestu, ka tas ir labsirdīgs mazs ķīnietis, plaukstošas veļas mazgātavas vai drēbnieka darb­nīcas īpašnieks. Kas attiecas uz labsirdību un plaukšanu, tad vērtējums būtu pareizs, kaut gan pārāk zems, tāpēc ka A Cuna labsirdība līdzinājās viņa bagātībai, bet ne­viens nezināja ne desmito daļu viņa bagātības. Visi zi­nāja, ka viņš ir traki bagats, bet šajā gadījumā «traki» bija tikai nezināmā simbols.

A Cunam bija skadras, melnas, spožas ačeles, tik ma­zas, ka izskatījās pēc izurbtiem caurumiņiem. Bet tās stāvēja tālu viena no otras un slēpās zem pieres, kas nepārprotami bija domātāja piere. A Cunam bija risinā­mas savas problēmas, un ar tām viņš bija nodarbojies visu mūžu. Nevar teikt, ka problēmas sagādātu viņam raizes, īstenībā viņš bija filozofs, un, būdams tiklab kūlijs, kā mul­timiljonārs un daudzu cilvēku likteņa lēmējs, viņš tomēr saglabāja dvēseles līdzsvaru. Viņš vienmēr bija garīgi ļoti nosvērts, un šo nosvērtību netraucēja nedz veiksmes, nedz neveiksmes. Viņš pieņēma visu — ir uzrauga sitie­nus cukurniedru plantācijā, ir cukura cenu krišanos, kad šīs plantācijas piederēja viņam pašam. Tā, stāvēdams uz savas apmierinātības nesatricināmās klints, viņš risināja problēmas, ar kurām reti kāds saduras, vismazāk jau nu gan ķīniešu zemnieks.

A Cuns tieši bija ķīniešu zemnieks, kas dzimis, lai dienu no dienas strādātu laukos kā dzīvnieks, bet ar lik­teņa gādību aizbēgtu no šiem laukiem kā pasaku princis. A Cuns neatcerējās savu tēvu, mazu fermeri, kas dzīvoja netālu no Kantonas, neatcerējās arī māti, kas nomira, kad viņam bija seši gadi. Toties viņš atcerējās savu cie­nījamo tēvoci A Kou, kam bija vergojis no sešu gadu vecuma līdz divdesmit četru gadu vecumam. Tad viņš arī aizbēga, noslēdzis līgumu, lai trīs gadus strādātu par kūliju Havaju salu cukurniedru plantācijās par piecdes­mit centiem dienā.

A Cuns bija vērīgs. Viņš pamanīja tādus sīkumus, kā­dus nesaskatīja neviens no tūkstoš cilvēkiem. Trīs gadus viņš strādāja laukos un, kad termiņš gāja uz beigām, zināja par cukurniedru audzēšanu vairāk nekā uzraugi un pat virsuzraugs, kas būtu pārsteigts, cik daudz mazais, izmērējušais kūlijs zina par cukura pārstrādi fabrikā. A Cuns iepazinās ne tikai ar cukura apstrādi. Viņš cen­tās arī izdibināt, kā cilvēki kļūst par cukura fabriku un plantāciju īpašniekiem. Pie viena secinājuma viņš nonāca agri, proti, cilvēki nekļūst bagāti, strādājot paši savām rokām. To viņš zināja, jo pats bija nostrādājis kādus div­desmit gadus. Cilvēki, kas iedzīvojās bagātībā, rauša šo bagātību ar citu rokām. Bagātākais bija tas, kura labā sviedrus lēja visvairāk viņa tautasbrāļu.

Lūk, tāpēc, kad līguma termiņš bija beidzies, A Cuns ieguldīja savus ietaupījumus nelielā importa firmā kopā ar otru ķīnieti A Jungu. Vēlāk firma pārvērtās par prāvu uzņēmumu «A Cuns un A Jungs», kas tirgojās ar visu, sākot ar Indijas zīdu un žeņšeņu un beidzot ar gvano salam un darbaspēka vervētāju kuģiem. Tai pašā laikā A Cuns salīga darbā par pavāru. Viņš bija labs pavārs un pēc trim gadiem saņēma vairāk nekā citi Honolulu pavāri. Viņa karjera bija nodrošināta, un Dentins, viņa saimnieks, pateica, ka A Cuns ir muļķis, atmezdams ar roku šim amatam. Bet A Cuns labāk zināja, kas viņam izdevīgi, tāpēc saimnieks nosauca viņu par galīgu ģeķi un piemeta viņam pa virsu algai piecdesmit dolārus.

Firma- «A Cuns un A Jungs» plauka. A Cunam vairs nevajadzēja strādāt par pavāru. Tas Havaju salām bija uzplaukuma laiks. Vērsās plašumā cukurniedru stādīšana, un trūka darbaspēka. A Cuns paģida iespēju tikt uz zaļa zara un sāka nodarboties ar strādnieku importu. Viņš at­veda uz Havaju salām tūkstošiem Kantonas kūliju un pamazām kļuva aizvien bagātāks. Viņš sāka ieguldīt naudu dažādos pasākumos. A Cuna melnās, spožās ače­les saskatīja izdevību tur, kur citiem jau rādījās bankrots. Viņš par smiekla naudu nopirka zivju dīķi, kas vēlāk deva viņam piecsimt procentus peļņas un tādējādi pavēra ceļu Honolulu zivju tirgus monopolizācijai. Viņš neteica pub­licēšanai domātas runas, viņš nenodarbojas ar politiku un nepiedalījās revolūcijās, bet notikumu pravietošanā bija tālredzīgāks par ļaudīm, kas šos notikumus gatavoja. Gara acīm viņš skatīja Honolulu kā modernu, ar elektrību apgaismotu pilsētu, lai gan tolaik tā bija izsvaidīta, ne­kārtīga un smiltīm pienesta apdzīvota vieta uz neaug­līga augstas koraļļu klints rifa. A Cuns sāka iepirkt zemi. Viņš pirka to no tirgotājiem, kam bija vajadzīga skaidra nauda, no trūcīgiem iezemiešiem, no vieglprātīgiem tir­gotāju dēliņiem, no atraitnēm, bāreņiem un spitālīgajiem, kas devās uz Molokai. Un iznāca tā, ka pēc vairākiem gadiem viņa nopirktie zemes gabali bija vajadzīgi nolik­tavām, kantoriem vai viesnīcām. Viņš tos iznomāja, pār­deva, pirka un no jauna pārdeva.

Gadījās' arī citi darījumi. Viņš uzticēja savu naudu dezertējušajam kapteinim Parkinsonam, uz kuru neviens nepaļāvās. Un Parkinsons devās noslēpumainā ceļojumā ar mazo «Veģu». A Cuns rūpējās par Parkinsonu līdz viņa nāvei, bet pēc daudziem gadiem Honolulu pārsteidza vēsts, ka gvario salas — Dreika un Ekorna — pārdotas Britu fosfāta trestam par trīsceturtdaļmiljonu. Kad pienāca ka­raļa Kalakaua valdīšanas ziedu laiki, A Cuns samaksāja trīssimt tūkstošus dolāru par tiesībām tirgoties ar opiju. Lai gan šis monopols izmaksāja trešdaļu miljona, tas to­mēr bija izdevīgs ieguldījums, jo dividendes deva iespēju nopirkt Kalalau plantāciju, kas savukārt septiņpadsmit ga­dos ienesa viņam trīsdesmit procentus un visbeidzot tika pārdota par pusotra miljona.

Ilgi pirms tam, Kamehamehu dinastijas laikā, A Cuns kalpoja savai dzimtenei kā Ķīnas konsuls: šis stāvoklis nebija neizdevīgs. Kamehameha IV laikā viņš mainīja pa­valstniecību un kļuva Honolulu salu pilsonis, lai appre­cētu Stellu Elendeilu, kas bija šā tumšādainā karaļa pa­valstniece, kaut gan viņas dzīslās ritēja vairāk anglo­sakšu nekā polinēziešu'asiņu. īstenībā viņā bija sajauktas visdažādākās asinis, dažas pat attiecībā viens pret astoņi un viens pret sešpadsmit. Viena sešpadsmitā daļa viņā bija vecvecmāmiņas Paahao-Paahao princeses asiņu — vecvecmāmiņa bija cēlusies no valdnieku dzimtas. Stellas Elendeilas vecvectēvs, kāds kapteinis Blants, angļu dēku meklētājs, bija kalpojis Kamehameham I un iemantojis virsaiša godu. Viņas vectēvs bija bijis kāda Ņūbedfordas vaļu medību kuģa kapteinis, bet tēvā itāliešu un portu­gāļu asinis bija sajaukušās ar viņa paša angļu asinīm. A Cuna laulātā draudzene, juridiski būdama Havaju salu pavalstniece, drīzāk piederēja pie vienas no šīm trijām tautībām.

Un šajā asiņu maisījumā A Cuns ieplūdināja mongoļu asinis. Tādējādi viņa bērni no misis A Cunas bija par vienu trīsdesmit otro daļu polinēzieši, par vienu sešpa­dsmito daļu — itālieši, par vienu sešpadsmito daļu — portugāļi, par pusi — ķīnieši un par vienpadsmit trīs­desmit otrajām daļām angļi un amerikāņi. Varēja gadī­ties, ka A Cuns būtu atturējies no laulībām, ja būtu pa­redzējis, cik apbrīnojama ģimene radīsies no šīs savie­nības. Tā bija apbrīnojama daudzējādā ziņā. Vispirms jau sava kupluma dēļ. Tajā bija piecpadsmit dēli un mei­tas, lielākoties meitas. Vispirms bija nākuši pasaulē dēli, trīs dēli, pēc tam negrozāmā secībā ducis meitu. Asiņu sa­jaukums bija lielisks. Tas izrādījās ne tikai auglīgs: A Cuna pēcnācēji visi kā viens bija veseli un bez jebkā­das vainas. Taču visapbrīnojamākais bija šīs ģimenes lo­cekļu skaistums. Visas meitenes bija ēteriski liegi daiļas. Māmiņas A Cunas pilnmiesīgās līnijas it kā bija izlīdzi­nājušas kalsnā tētiņa A Cuna stūrainību, tā ka meitas bija šmaugas un lokanas, bet ne šķeistīgas, apaļīgas, bet ne tuklas. Katrā sejas vaibstā kaut kas neskaidri atgādi­nāja Āziju, bet visās sejās varēja samanīt Vecās un Jaunās Anglijas un Dienvideiropas iezīmes. Neviens vērotājs, ja viņam iepriekš nepateiktu, pat neiedomātos, ka bērnu dzīs­lās plūst ķīniešu biezo asiņu straume, turpretī ikviens vērotājs, uzzinājis to, uzreiz saskatītu ķīniskas iezīmes.