Džeks Londons: CUN A CUNS

Turklāt, gadiem ritot, viņu aizvien vairāk vilka atpakaļ pie viņa paša rases. Asās ķīniešu kvartāla smakas vi­ņam likās visjaukākās smaržas. Iedams pa ielu, viņš ar baudu vilka tās nāsis, jo šīs smaržas atgādināja Kan- tonas šaurās, līkumotās ieliņas ar to drūzmu un kustību. Viņš nožēloja, ka, izdabādams Stellai Elendeilai, pirms kāzām bija nogriezis savu bizi, un nopietni domāja, vai nenoskūt galvvirsu un neizaudzēt jaunu bizi. Ēdieni, ku­rus viņam cepa un vārīja ļoti dārgais pavārs, tā nekairi­nāja garšas sajūtu kā dīvainās ēdmaņas, ko gatavoja piesmakušajā restorānā ķīniešu kvartālā. Daudz labāk viņam patika pusstundiņu pasmēķēt un patērzēt ar diviem trijiem draugiem ķīniešiem nekā vadīt bagātīgās un iz­smalcinātās pusdienas, ar kurām bija slavens viņa bun­galo, kur pie gara galda sēdēja izmeklēta amerikāņu un eiropiešu sabiedrība un sievietēm bija dotas tādas pašas tiesības kā vīriešiem. Klusinātajā gaismā uz sieviešu bal­tajiem kakliem un rokam laistijas dārgakmeņi, vīrieši bija ģērbušies smokingos; visi pļāpāja par tādiem notikumiem un smējās par tādiem jokiem, kas nedz interesēja, nedz uzjautrināja, kaut arī tie viņam nebija tik nesaprotami kā grieķu valoda.

Taču ne tikai A Cuna atsvešinātība un vēlēšanās at­griezties pie iemīļotajiem ķīniešu ēdieniem radīja pro­blēmu. Klāt nāca arī viņa bagātība. Viņš bija lolojis ce­rību uz mierīgām vecumdienām. Viņš bija sūri grūti strā­dājis un kā atlīdzību gaidījis mieru un atpūtu. Tomēr viņš apzinājās, ka ar viņa milzīgo bagātību uz mieru un at­pūtu nav ko cerēt. Jau bija vērojamas šādas tādas draud- pilnas pazīmes. Kaut ko tamlīdzīgu viņš jau bija piere­dzējis. Viņa kādreizējam saimniekam Dentinam bērni ar tiesas palīdzību bija izrāvuši no rokām īpašumu pārval­dīšanas grožus, un tiesa bija iecēlusi viņam aizbildņus. A Cuns zināja, turklāt gaužām labi zināja: bijis Dentins trūcīgs, tiesa būtu atzinusi, ka viņš pats ir spējīgs no­kārtot savas lietas. Bet vecajam Dentinam bija tikai trīs bērni un pusmiljons, turpretī viņam, A Cunam, piecpa­dsmit bērnu, bet, cik daudz miljonu, — to zināja viņš vie­nīgais.

— Mūsu meitenes ir skaistas, — kādu vakaru viņš teica sievai. —• Jaunu vīriešu ir daudz. Māja allaž ir pilna ar viņiem. Mani rēķini par cigāriem ir ļoti lieli. Kā­lab viņas neprecas?

Ačunas māmiņa paraustīja plecus un gaidīja.

— Sievietes paliek sievietes, bet vīrieši paliek vīrieši. Dīvaini, kālab viņas neprecas. Varbūt jaunekļiem nepatīk mūsu meitas ..,

— Ak, patikt jau patīk, — atbildēja Ačunas māmiņa, — bet viņi nevar aizmirst, ka tu esi meiteņu tēvs.

— Tu taču aizmirsi, kas ir mans tēvs, — nopietni teica A Cuns. — Tu tikai lūdzi, lai nogriežu savu bizi.

— Jaunie cilvēki, jādomā, ir prasīgāki, nekā biju es.

— Kas ir vislielākais pasaulē? — A Cuns negaidot jautāja.

Ačunas māmiņa brīdi padomāja un atbildēja:

— Dievs.

A Cuns pamāja ar galvu.

— Dievi ir dažādi. Ir papīra, ir koka, ir bronzas dievi. Man viens mazs dieviņš kantorī noder par presi. Muzejā ir daudz dievu no koraļļiem un lavas.

— Bet ir tikai viens dievs, — viņa stingri paziņoja, kareivīgi izriezdama kuplās krūtis.

A Cuns nomanīja briesmas un izvairījās.

— Kas tādā gadījumā ir stiprāks par dievu? — viņš vaicāja. —- Varu tev atbildēt — nauda. Man savā laikā bijusi darīšana ar ebrejiem un kristīgajiem, ar muhame­dāņiem un budistiem, un maziem, melniem cilvēciņiem no Zālamana salām un Jaungvinejas, kuri savus dievus nēsāja līdzi, ietinuši tos sviestpapīrā. Viņiem, šiem cil­vēkiem, ir dažādi dievi, bet viņi visi pielūdz naudu. Pie mums nāk kapteinis Higinsons. Šķiet, viņam patīk Hen- rieta.

— Kapteinis viņu nemūžam neprecēs, —• iebilda Ačunas māmiņa. — Vēl dzīvs būdams, viņš kļūs par admirāli…

— Par kontradmirāli, — A Cuns pārtrauca. — Jā, es zinu. Tā viņi visi aiziet pensijā.

— Viņa ģimene Savienotajās Valstīs ieņem augstu stā­vokli. Viņiem nepatiks, ja viņš precēs… ja viņš neprecēs amerikānieti.

A Cuns izkratīja pelnus no pīpes, domīgi piebāza sud­raba galviņu ar tabaku, aizsmēķēja un tikai tad sāka runāt:

— Henrieta ir vecākā meita. Kāzu dienā es viņai došu trīssimt tūkstošus dolāru. Uz šī āķa uzķersies kā kapteinis Higinsons, tā visa viņa augstdzimusī ģimene. Vajag tikai bilst viņam kādu vārdu. To es uzticu tev.

A Cuns sēdēja un smēķēja, un sprogotajās dūmu vijās viņam rādījās kāda seja un augums — Toi Sueja, kal­pone viņa tēvoča mājā kādā Kantonas provinces ciemā. Darba viņai vienmēr bija vairāk nekā saprašanas, un par šo darbu viņa saņēma vienu dolāru gadā. Dūmu vijās A Cuns ieraudzīja arī pats sevi, jaunekli, kas astoņpa­dsmit gadus bija strādājis tēvoča tīrumā par vēl mazāku atalgojumu. Un tagad viņš, A Cuns, zemnieks, deva sa­vai meitai pūrā trīssimt tūkstošus tāda darba gadu. Bet viņa bija tikai viena no divpadsmit meitām. Šī doma viņu nesajūsmināja. A Cunam iešāvās prātā, ka viņš dzīvo jokainā, dīvainā pasaulē, un viņš skaļi iesmējās, nobiedēdams māmiņu Ačunu, kas bija ļāvusies sapņiem, kuri — viņš to zināja — slēpās sievas dvēseles vistum­šākajās dzīlēs, kur viņam ne reizi nebija izdevies ielū­koties.

Bet A Cuna vārdi, pat čukstus izteikti, sasniedza mērķi, un kapteinis Higinsons, aizmirsis kontradmirāļa godu un savu ievērojamo ģimeni, apņēma par sievu trīssimt tūk­stošus dolāru un smalku, izglītotu meiteni, kura bija par vienu trīsdesmit otro daļu polinēziete, par vienu sešpa­dsmito — itāliete, par vienu sešpadsmito — portugāliete, par vienpadsmit trīsdesmit otrajām — angliete un ame­rikāniete un pa pusei ķīniete.

A Cuna devība iedarbojās. Viņa meitas pēkšņi kļuva par piemērotām un vēlamām līgavām. Pēc Henrietas nāca Klāra, bet, kad Teritorijas sekretārs formāli bildināja viņu, A Cuns darīja zināmu, ka viņam vēl jāpagaida sava kārta, tāpēc ka Moda ir vecākā un viņai jāiziet pie vīra vispirms. Tā bija gudra politika. Visa ģimene bija ārkār­tīgi ieinteresēta, lai Moda izietu pie vīra, un pēc trijiem mēnešiem viņa arī apprecējās ar Nedu Hamfriju, Savie­noto Valstu pilnvaroto imigrācijas lietās. Jaunais pāris nebija apmierināts, jo saņēma pūrā tikai divsimt tūksto­šus. A Cuns paskaidroja, ka viņa sākotnējās devības no­lūks bijis lauzt ledu un ka turpmāk viņa meitām neatliks nekas cits kā kļūt vēl lētākām.

Modai sekoja Klāra, un pēc tam divus gadus bungalo tika svinētas kāzas pēc kāzām. A Cuns pa to laiku nesē­dēja, rokas klēpī salicis. Viņš izņēma no apgrozības iegul­dījumus, pārdeva savas pajas daudzos uzņēmumos un pamazām, lai tirgū nesāktu kristies cenas, pārdeva savus milzīgos nekustamos īpašumus. Beigās A Cuns pasteidzi­nāja cenu krišanos un pārdeva ar zaudējumiem sev. Tā steigties viņu mudināja pie apvāršņa saskatāmie negaisa mākoņi. Kad pie vīra bija izgājusi Ljūsila, nesaskaņu un nenovīdības atbalsis jau nonāca līdz viņa ausīm. Atmo­sfēru sabiezināja projekti un pretprojekti, kuru nolūks bija izpelnīties viņa labvēlību vai noskaņot pret vienu vai otru znotu vai pret visiem znotiem, izņemot vienu. Tas viss ne­nāca par labu mieram un atpūtai, ko viņš bija iecerējis baudīt vecumdienās.

A Cuns steidzināja darījumus. Viņš jau ilgu laiku sa­rakstījās ar galvenajām bankām Šanhajā un Makao. Vai­rākus gadus katrs tvaikonis bija vedis kāda Cun A Cuna čekus par noguldījumiem šajās Tālo Austrumu bankās. Tagad tika parakstīti čeki par lielākām summām. Divas viņa jaunākās meitas vēl nebija apprecējušās. A Cuns ne­gaidīja, bet noguldīja Havaju salu bankā pa simts tūk­stošiem uz katras meitas vārda, lai līdz kāzu dienai augtu procenti. Alberts pārņēma firmas «A Cuns un A Jungs» vadību, Harolds, vecākais dēls, atzina par labāku paņemt ceturtdaļmiljona un pārcelties uz dzīvi Anglijā. Čārlzs, jaunākais dēls, dabūja simts tūkstošus un aizbildni un aiz­brauca uz Kīleju, lai pabeigtu izglītību. Ačunas māmiņa dabūja bungalo, māju Tantala kalnā un jaunu piejūras villu valdībai pārdotās vietā. Bez tam Ačunas māmiņa saņēma naudā pusmiljona droši ieguldītu dolāru.