Džeks Londons: CUN A CUNS

A Cuna meitu skaistumā bija kaut kas jauns, līdz šim neredzēts. Viņas bija brīnum līdzīgas cita citai, un tomēr katras skaistums bija krasi atšķirīgs. Meitenes nebija iespējams sajaukt citu ar citu. Un tomēr zilacainā un gaišmatainā Moda ikvienam atgādināja Henrietu, olīv- krāsas bruneti ar lielām, tumšām, gaidošām acīm un zil- ganmelniem matiem. Līdzība, kas samierināja visas atšķi­rības, bija A Cuna ieguldījums. Viņš bija devis pamatu, uz kura savu zīmogu bija atstājušas visas rases. Viņš bija devis ķīniešu skeletu, kura smalkie kauli bija apaudzēti ar vārajiem un maigajiem sakšu, latīņu un polinēziešu miesas audiem.

Misis A Cunai bija pašai savi uzskati, ar kuriem A Cuns rēķinājās tik ilgi, kamēr tie nebija nonākuši pretrunā ar viņa filozofisko mieru. Viņa bija radusi dzīvot kā eiro- piete. Ļoti labi. A Cuns uzdāvināja sievai prāvu savrup­māju. Vēlāk, kad dēli un meitas bija paaugušies un varēja dot tēvam padomu, viņš uzbūvēja plašu bungalo, tikpat vienkāršu, cik lielisku. Bez tam ar laiku Tantala kalnā pacēlās māja, kur ģimene varēja paglābties, kad no dien­vidiem pūta slikts vējš. Vaikiki piekrastē viņš uzbūvēja villu, turklāt uz tik veiksmīgi izraudzīta zemes gabala, ka vēlāk, kad Savienoto Valstu valdība nolēma te uzcelt cietoksni, A Cuns saņēma milzīgu atkāpšanās naudu. Vi­sās mājās bija biljards, smēķēšanas un viesu istabas, tāpēc ka A Cuna apbrīnojamajiem pēcnācējiem patika dzī­vot plaši. Iekārta bija ekstravaganti vienkārša. Karalis­kās summas netika tērētas, lai izrādītu savu turību, bet tāpēc, ka A Cuna bērniem piemita izsmalcināta gaume.

Izglītībai A Cuns naudu nežēloja. «Ar izdevumiem ne­rēķinieties,» viņš savā laikā bija teicis Parkinsonam, kad šis nevīžīgais jūrnieks pat nebija domājis sagatavot «Veģu» jūras braucienam. «Jūs vadat šoneri, es maksāju, cik vajag.» Tāpat viņš izturējās pret dēlu un meitu audzi­nāšanu. Viņiem bija jāiegūst izglītība, nevis jādomā par izdevumiem. Ilarolds, vecākais dēls, bija mācījies Har- vardā un Oksfordā, Alberts un Čārlzs — Jēlā, meitas, sākot ar visvecāko, Milsa privātskolā Kalifornijā, pēc tam pārgājušas uz Vasaru, Velsleju vai Brainmauru. Dažas bija izteikušas vēlēšanos pabeigt izglītību Eiropā. Un A Cuna dēli un meitas atgriezās no visām pasaules ma­lām, lai dotu padomus, kā izrotājamas tēva necilās, bet lieliskās rezidences. Pats A Cuns deva priekšroku juteklī­gajai Austrumu greznībai, taču, filozofs būdams, labi sa­prata, ka viņa bērnu gaume atbilst Rietumu standartiem.

Protams, viņa bērni nebija pazīstami ar A Cuna vārdu. Kā viņš no kūlija bija kļuvis par multimiljonāru, tāpat bija evolucionējis viņa vārds. Māmiņa A Cuna bija rak­stījusi savu vārdu «A'Cuna», bet viņas gudrākās atvases bija atmetušas apostrofu un rakstīja «Ačuna». A Cuns neiebilda. Sā vārda pareizrakstība nepagalam netraucēja viņa labsajūtu un filozofisko mieru. Turklāt viņš nebija lepns. Bet, kad bērni pacēlās iestīvinātu kreklu, cietu ap­kaklīšu un svārku augstumos, A Cuna labsajūta un miers bija traucēti. Viņš negribēja par to ne dzirdēt. Viņam labāk patika brīvie ķīniešu tērpi, un bērniem nedz ar glaimiem, nedz ar draudiem neizdevās grozīt viņa prātu.

Bērni izmēģināja abas metodes, taču otrā izrādījās sevišķi neveiksmīga. Ne velti viņi bija dzīvojuši Amerikā. Tur viņi bija uzzinājuši, kāds spēks ir organizēto strādnieku boikotam, un tagad ar A Cunas māmiņas svētību un at­balstu boikotēja savu tēvu A Cunu viņa paša mājā. Bet A Cuns, kas maz ko sajēdza no Rietumu kultūras, bija ļoti kompetents Rietumu strādnieku kustības jautājumos. Pats būdams bagāts darba devējs, viņš zināja, kā cīnīties pret strādnieku taktiku. Viņš nekavējoties pasludināja sa­viem dumpīgajiem pēcnācējiem un maldu piemeklētajai laulātajai draudzenei lokautu. A Cuns atlaida daudzos kalpus, aizslēdza zirgu staļļus un mājas un pārcēlās uz dzīvi Havaju salu Karaliskajā viesnīcā, kuras galvenais akcionārs viņš bija. No sliedēm izsistā ģimene viesojās pie draugiem, bet A Cuns pa to laiku vienā mierā kārtoja savus daudzos darījumus, kūpināja garo pīpi ar mazo sud­raba galviņu un prātoja par saviem apbrīnas vērtajiem pēcnācējiem.

Šī problēma netraucēja A Cuna mieru. Viņš filozofiski sprieda, ka atrisinās problēmu, līdzko tā būs nobriedusi. Pa to laiku A Cuns iedvesa bērniem pārliecību, ka viņš ir un paliek A Cuna dinastijas absolūts diktators, lai cik iecietīgs būtu. Ģimene kādu nedēļu izturēja, tad atgriezās bungalo kopa ar A Cunu un daudzajiem kalpiem. Un kopš tā laika neviens neiebilda, kad A Cuns ieradās savā grez­najā viesistabā zilā zida tērpā, mīkstās čībās un melnā zīda banītē ar sarkanu podziņu virsū vai arī kūpināja savu slaido pīpi ar sudraba galviņu plašajā verandā vai smēķēšanas istabā, kur virsnieki un civilpersonas smēķēja papirosus un cigārus.

A Cuns ieņēma īpašu stāvokli Honolulu. Kaut gan viņš nerādījās sabiedrībā, tomēr visur viņu gaidīja. Viņš ap­meklēja tikai ķīniešu tirgotājus, turpretī uzņēma daudzus un savā mājā vienmēr jutās kā saimnieks un sēdēja galda •galā. Viņš, ķīniešu zemnieks, bija pārāks par visu šo salu pašiem kulturālākajiem un izsmalcinātākajiem ļau­dīm. Šajās salās neviens nebija tik lepns, lai uzskatītu par pazemojošu pārkāpt viņa mājas slieksni un baudīt viņa viesmīlību. Pirmkārt, tāpēc, ka A Cuna namā viss atbilda nevainojamas gaumes prasībām. Otrkārt, pats A Cuns bija ietekmīga persona. Un, visbeidzot, A Cuns bija tikumības paraugs un godīgs komersants. Lai gan vei­kala darījumos salinieki bija godīgāki par kontinenta iedzīvotājiem, A Cuns aizēnoja visus Honolulu komer­santus, būdams nelokāmi taisnprātīgs pat sīkumos. Mēdza teikt, ka A Cuna vārds ir viņa paraksta vērts. Viņš vien­mēr jutās saistīts arī bez paraksta un nekad nelauza vārdu. Divdesmit gadus pēc Hočkisa — Hočkisa un Mor- tersona firmas vadītāja nāves vecos papīros atrada ierak­stu par trīsdesmit tūkstošu dolāru lielu aizdevumu A Cu­nam. To viņš bija saņēmis, būdams Kamehamehas II slepenpadomnieks. Tā laika trakajā steigā, dzenoties pēc naudas, A Cunam šis darījums bija izgājis no prāta. Ne­bija nekāda paraksta, neviens viņam neko arī neprasīja, un tomēr A Cuns pilnīgi norēķinājās ar Hočkisa firmu, samaksādams sarežģītos procentus, kas bija krietni lie­lāki par pamatkapitālu. Tāpat bija, kad viņš mutiski gal­voja par nelaimīgā Kakiku kanāla būvi, lai gan pat vis­lielākie pesimisti uzskatīja, ka nav vajadzīgi nekādi gal­vojumi. «Džentlmeņi, aci nepamirkšķinādams, viņš pa­rakstīja čeku par divsimt tūkstošiem,» paziņoja izjukušā pasākuma sekretārs, kas bez jebkādām izredzēm bija sū­tīts uzzināt A Cuna nodomus. Var minēt daudz līdzīgu piemēru, kas liecina par viņa vārda stingrību, turklāt: diez vai salās atrastos kāds godājams cilvēks, kam A Cuns nebūtu sniedzis finansiālu palīdzību.

Lūk, kāpēc visa Honolulu uzmanīgi vēroja, kā viņa apbrīnojamās ģimenes attiecības pārvēršas par sarežģītu problēmu, un slepeni juta līdzi viņam, jo neviens nespēja iedomāties, kā viņš tiks ar to galā. Bet A Cuns izprata problēmu daudz skaidrāk nekā šie vērotāji. Viņš vienī­gais zināja, cik tālu atsvešinājies no ģimenes. Pat viņa ģimene to nenojauta. A Cuns zināja, ka viņam nav vie­tas starp šīm apbrīnojamām atvasēm, un, domājot par tuvojošos vecumu, nojauta, ka aizvien vairāk atsvešinā­sies no bērniem. A Cuns nesaprata savus bērnus. Viņi sprieda par lietām, kas tēvu neinteresēja un par kurām viņš neko nezināja. Rietumu kultūra bija pagājusi viņam garām. Viņš bija caur un cauri aziāts, citiem vārdiem sakot, pagāns. Kristietību viņš uzskatīja par nejēdzību. Tomēr viņš būtu ar mieru nelikties zinis par visu to kā par kaut ko svešu, ja vien spētu izprast pašus bērnus. Kad Moda, piemēram, pateica, ka saimniecības izdevu­miem vajadzīgi trīsdesmit tūkstoši mēnesī, viņš to sa­prata, gluži tāpat kā saprata Alberta lūgumu iedot piecus tūkstošus, lai varētu nopirkt divmastu jahtu «Mjuriela» un kļūt par Havaju salu jahtkluba biedru. Taču sarežģī­tākas vēlmes un domu gājieni mulsināja A Cunu. Drīz vien viņš saprata, ka visu viņa dēlu un meitu garīgā dzīve ir slepens labirints, kuru viņam nekad nav lemts izstaigāt. Mūždien viņš atdūrās pret sienu, kas šķīra Austrumus no Rietumiem. Bērnu dvēseles nebija viņam pieejamas, un pēc tā A Cuns secināja, ka viņa dvēsele nav pieejama bērniem.