Tagad A Cuns bija gatavs ķerties pie paša galvenā. Kādā jaukā rītā, kad visa ģimene sēdēja pie brokastu galda, — A Cuns bija parūpējies, lai visi znoti un meitas būtu klāt, — viņš paziņoja, ka atgriežas savu 9enču dzimtenē. īsā, labi pārdomātā runā viņš paskaidroja, ka ir bagātīgi nodrošinājis savu ģimeni, bet pēc tam izklāstīja dažadas pamācības, kas, viņaprāt, palīdzēšot jaunajiem dzīvot mierā un saskaņā. Bez tam A Cuns deva lietišķus padomus saviem znotiem, pacildināja gausīgas dzīves un drošu ieguldījumu labumus un dalījās ar viņiem savās enciklopēdiskajās zināšanās par stāvokli Havaju salu rūpniecībā un tirdzniecībā. Tad viņš pasauca pajūgu un raudošās Ačunas māmiņas pavadībā brauca uz Klusā okeāna tvaikoni, atstādams panikas pārņemtās meitas un znotus bungalo. Sadusmotais kapteinis Higinsons gribēja viņu aizturēt. Meitām lija baltas asaras. Viens no vīriem, bijušais federālais tiesnesis, šaubījās, vai A Cuns ir pie pilna prāta, un aizsteidzās pie attiecīgiem speciālistiem, lai pārliecinātos par to. Atgriezies viņš pavēstīja, ka iepriekšējā dienā A Cuns pieprasījis, lai viņu pārbauda komisija, un lieliski izturējis šo pārbaudi. Viņiem neatlika nekas cits kā iet uz piestātni un atvadīties no sīkā vecīša, kurš, stāvēdams uz pastaigas klāja, meta viņiem ar roku, kamēr milzīgais tvaikonis, pagriezies ar priekšgalu pret jūru, gāja cauri koraļļu rifiem.
Taču sīkais vecītis nebrauca uz Kantonu. Viņš pārāk labi pazina savu dzimteni un mandarīnu jūgu, lai dotos uz turieni ar atlikušo solīdo īpašumu. Viņš devās uz Makao. A Cuns ilgi bija turējis savās rokās karaļa varai līdzīgu varu un bija radis pavēlēt kā karalis. Kad viņš, ieradies Makao, iegāja vislielākās eiropiešu viesnīcas kantorī pierakstīties, klerks viņam deguna galā aizcirta ciet grāmatu. Ķīniešiem te bija aizliegts ienākt. A Cuns ataicināja pārvaldnieku, kas izturējās pret viņu tikpat augstprātīgi. Viņš aizbrauca, bet pēc divām stundām atkal bija klāt. Viņš pasauca klerku un pārvaldnieku, samaksāja viņiem algu par mēnesi un atlaida abus. Viņš pats kļuva par viesnīcas īpašnieku un mēnešiem ilgi dzīvoja labākajās istabās, kamēr viņam uzbūvēja greznu piepilsētas pili. Pa to laiku viņš ar savu parasto izveicību paaugstināja lielās viesnīcas ienesīgumu no trijiem līdz trīsdesmit procentiem.
Nedienas, no kurām A Cuns bija bēdzis, ilgi nelika sevi gaidīt. Daži znoti nesekmīgi ieguldīja kapitālus, citi šķie- dās ar A Cuna meitu pūra naudu. Kad A Cuns bija projām, viņi meta acis uz Ačunas māmiņu un viņas pusmiljonu, un tas znotos nebūt nemodināja labākās jūtas citam pret citu. Advokāti tūka, pūlēdamies izskaidrot pilnvaru jēgu. Prasības un pretprasības pārplūdināja Havaju salu tiesas. Arī policijas iecirkņiem vajadzēja iejaukties. Notika niknas sadursmes, kuru dalībnieki dabūja dzirdēt nepatīkamus vārdus un izjust vēl nepatīkamākus sitienus. Gadījās arī tā, ka tika mesti puķpodi, lai padarītu spārnotos vārdus vēl iespaidīgākus. No tiesas uz tiesu ceļoja sūdzības par apmelošanu, un visa Honolulu ar satraukumu sekoja liecinieku liecībām.
Savā pilī, visas dārgās Austrumu greznības ieskauts, A Cuns rāmi kūpina pīpi un ieklausās pāri jūrai sadzirdamajā kņadā. Ar katru pasta tvaikoni no Makao uz Honolulu ceļo nevainojamā angļu valodā sacerēta un ar amerikāņu mašīnu pārrakstīta vēstule, kurā A Cuns dod savai ģimenei ieteikumus un norādījumus, kā dzīvot mierā un saskaņā. Viņš pats stāv tālu no visa tā un jūtas apmierināts. Viņš ir ieguvis mieru un atpūtu. Reizēm viņš klusībā nosmejas, saberzē rokas un viņa šķībās ačeles iedzirkstas, iedomājoties, cik jocīga ir šī pasaule. No visas dzīves un filozofijas A Cunam palikusi viena vienīga atziņa — šī pasaule ir gaužām jocīga.