Džeks Londons - DŪRES

Kaut gan Boids Dankans jokoja, viņš gandrīz ne uz ko necerēja. Viņš labi saprata, ko nozīmē izredzes viens pret miljonu, un skaidri apzinājās, ka viņa un sievas stundas ir skaitītas un ka tās būs visbriesmīgāko ciešanu stundas.

Pie tīrajām debesīm parādījās saule. Nekas nebija re­dzams. «Samosets» bija nozudis aiz apvāršņa. Kad saule kāpa augstāk, Dankans pārplēsa pidžamas bikses un sa­meistaroja kaut ko līdzīgu diviem turbāniem. Odenī sa­mērcēti, tie sargāja galvas no svelmainajiem stariem.

— Tikko es iedomājos tās pusdienas, man patiešām iekšā vārās, — žēlojās Dankans, pamanījis, ka sievas seja nomācas. — Un es gribu, lai tu būtu klāt, kad es kārtošu rēķinus ar Detmaru. Es vienmēr esmu bijis pret to, ka sie­vietes redz asiņainus skatus, bet šoreiz ir citādi. Es viņu kārtīgi piekaušu.

— Cerams, ka neapdauzīšu dūres pret viņu, — Dan­kans pēc brīža piebilda.

Pienāca un pagāja dienas vidus, bet viņi joprojām pel­dēja vieni paši jūras vidū. Rimstoša pasāta vieglā dvesma atvēsināja viņus, un viņi vienmērīgi šūpojās lē­zenajos viļņos. Reiz, pamanījis cilvēkus, ap viņiem pus­stundu majestātiski lidoja albatross. Kādu citu reizi dažu jardu atstatumā garām aizpeldēja milzīga, pēdas divdes­mit gara rāja.

Saulei rietot, Minija sāka murgot, klusiņām un žēla­baini kā bērns. To redzot un dzirdot, Dankana sejā parā­dījās izmisums, un viņš klusībā apsvēra, kā saīsināt tu­vojošās agonijas stundas. Viņš domāja tieši par to, kad, pacēlies uz lielāka viļņa, pārlaida acis jūrai un ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika viņam iekliegties.

— Minij! — Sieva neatbildēja, un Dankans vēlreiz iekliedza viņai tieši ausī, cik skaļi vien varēja. Viņa pus- nemaņā atvēra acis. Dankans pliķēja viņai pa rokām tik ilgi, kamēr sāpes lika viņai atgūties.

— Redzi, kur mūsu glābiņš! — kliedza Dankans. — Tvaikonis — un nāk taisni uz mūsu pusi! Velns parā­vis, tas taču ir kreiseris! Zinu — «Annapoliss», kas ved astronomus atpakaļ no Tutuvangas.

Savienoto Valstu konsuls Lingfords bija nervozs vecs vīrs, un, divus gadus nostrādājis Atu-Atu, viņš nebija dzirdējis tādu neticamu gadījumu, kādu viņam izstāstīja Boids Dankans. Dankanu kopā ar sievu te bija izsēdinājis «Annapoliss», kas tūlīt pat bija ar savu astronomu kravu devies tālāk uz Fidži.

— Tas ir bijis aukstasinīgs, pārdomāts slepkavības mē­ģinājums, — teica konsuls Lingfords. — Viņam neizbēgt no likuma. Es īsti nezinu, ko darīt ar šo kapteini Detmaru, bet, ja viņš ieradīsies Atu-Atu, varat būt drošs — ar viņu nodarbosies, ar viņu … ē… nodarbosies. Es pa to laiku palasīšu likumus. Bet vai tagad jūs ar savu laulāto drau­dzeni nepaliktu uz brokastīm?

Dankans jau gribēja pieņemt uzaicinājumu, kad Minija, kas bija skatījusies pa logu uz ostu, pēkšņi paliecās uz priekšu un pieskārās vīram pie rokas. Viņš arī paska­tījās uz to pusi un ieraudzīja «Samosetu», kas, nolaidis karogu pusmastā, apgriezās un izmeta enkuru labi ja simt jardu no viņiem.

— Tā ir mana jahta, — Dankans sacīja konsulam» — Un motorlaiva blakām, un kapteinis Detmars iekāpj tajā. Ja nemaldos, tad viņš dodas uz šejieni, lai paziņotu par mūsu bojāeju.

Motorlaiva atdūrās baltajās smiltīs, un, atstājis Lorenco rīkojamies ap motoru, kapteinis Detmars pārnāca pāri liedagam un pa celiņu tuvojās konsulātam.

— Lai viņš izstāsta, — sacīja Dankans. — Mēs ieiesim otrā istabā un paklausīsimies.

Un Dankans ar sievu pa pusatvērtajām durvīm noklau­sījās, kā kapteinis Detmars raudulīgā balsī apraksta savu saimnieku bojāeju.

— Es tūlīt pagriezos atpakaļ uz to pašu vietu, — viņš nobeidza. — Viņi nekur nebija redzami. Es saucu, saucu, bet neviens neatsaucās. Es grozījos tur veselas divas stundas, tad apstājos, lai sagaidītu rītu, un cauru dienu braukāju šurpu turpu ar diviem novērotājiem mastos. Tas ir šausmīgi. Esmu satriekts līdz sirds dziļumiem. Misters Dankans bija lielisks cilvēks, un es nekad …

Taču viņam neizdevās nobeigt teikumu, tāpēc ka šajā mirklī lieliskais cilvēks nostājās viņam iepretī, bet Mi­nija palika stāvam durvīs. Kapteiņa Detmara bālā seja kļuva vēl bālāka.

— Es darīju visu, lai atrastu jūs, ser, — viņš iesāka.

Boida Dankana atbilde bija ietverta dūrēs, divās dūrēs,

kas no labās un kreisās puses zvēla kapteinim Detmaram pa seju. Kapteinis pastreipuļoja atpakaļ, tomēr noturējās uz kājām un, rokas svaidīdams, drāzās virsū savam saim­niekam, bet dabūja sitienu tieši starp acīm. Šoreiz kap­teinis nokrita, aizraudams līdzi rakstāmmašīnu.

— Tas nav pieļaujams! — protestēja konsuls Ling­fords. — Es jūs lūdzu, es lūdzu — nedariet to!

— Es samaksāšu par sabojātajām mēbelēm, — atbil­dēja Dankans, ar dūrēm apstrādādams Detmara acis un degunu.

Konsuls Lingfords satraukumā lēkāja apkārt viņiem kā slapja vista, kamēr viņa kabineta iekārta pārvērtās postažā. Viņš pat satvēra Dankanu aiz rokas, bet tika atgrūsts un, palicis bez elpas, aiztenterēja līdz istabas viņam galam. Tad konsuls lūdzās Miniju:

— Misis Dankana, vai jūs, lūdzu, nevarētu savaldīt savu vīru?

Taču viņa, bāla un dreboša, apņēmīgi papurināja galvu un platām acīm skatījās, kā vīrs izrēķinās ar kapteini Detmaru.

— Tas ir kaut kas nedzirdēts! — kliedza konsuls Ling­fords, vairīdamies no abiem pretiniekiem. — Tā ir valdī­bas, Savienoto Valstu valdības apvainošana. Brīdinu jūs, ka tas nepaliks bez sekām. Lūdzu, izbeidziet, mister Dan- kan! Jūs nogalināsiet šo cilvēku. Es lūdzu jūs! Es lūdzu, lūdzu …

Šajā mirklī sašķīda augsta vāze ar sārtām puķēm un konsuls palika bez valodas.

Tad pienāca brīdis, kad kapteinis Detmars vairs neva­rēja piecelties. Viņš jaudāja uzslieties tikai četrrāpus, bet, tālāk neticis, sabruka. Dankans iespēra vaidošajam kap­teinim ar kāju.

— Viņam nekas nekait, — paziņoja Dankans. — Es viņu piekāvu tāpat, kā viņš piekāvis daudzus matrožus.

— Augstais dievs, ser! — iesaucās konsuls Lingfords, šausmās skatīdamies uz cilvēku, kuru bija ielūdzis pus­dienās.

Dankans nevilšus iesmējās, tad savaldījās.

— Atvainojos, mister Lingford, no visas sirds atvaino­jos. Baidos, vai neesmu mazliet par daudz aizrāvies.

Konsuls Lingfords smagi dvesa un plātīja rokas.

— Mazliet, ser? Mazliet? — viņš ar mokām izdvesa,

— Boid! — klusi uzsauca Minija.

Viņš pagriezās un paskatījās uz sievu.

— Tu esi brīnišķīgs, — viņa sacīja.

— Tā, mister Lingford, es esmu nokārtojis rēķinus ar viņu, — teica Dankans. — To, kas palicis pāri, es nododu jums un likumam.

— To? — jautāja baismu pārņemtais konsuls.

— Lūk, to, — atbildēja Boids Dankans, ar nožēlu ska­tīdamies uz savām sadauzītajām dūrēm.