Džeks Londons - DŪRES

Vēl nebija vēls — tikko bija nositušas divas glases —, kad Dankans un viņa sieva stāvēja pie trapa vēja pusē un sprieda, vai varēs šonakt gulēt uz klāja. Mazs, tumšs mākonītis, kas lēni savilkās pie apvāršņa, solīja lietus gāzi, un tieši tad, kad viņi runāja par to, kapteinis Det­mars, nākdams no pakaļgala, uzmeta abiem aizdomu pilnu skatienu. Kapteinis apstājās, un viņa seja kramp­jaini raustījās. Tad viņš ierunājās:

— Jūs runājat par mani.

Viņa balss bija aizsmakusi un drebēja satraukumā. Mi­nija Dankana notrīcēja, tad palūkojās uz vīra stingo seju, visu saprata un neko neteica.

— Es saku, ka jūs runājat par mani, — kapteinis Det­mars atkārtoja — šoreiz gandrīz kliegšus.

Viņš negrīļojās, par reibumu liecināja tikai sejas kram­pjainā raustīšanās.

— Minij, tu labāk ej lejā, — maigi sacīja Dankans. — Pasaki Lī Gūmam, ka mēs gulēsim kajītē. Ilgi nebūs jāgaida, kad šī gāzma iziftēTtfes visu cauri un cauri.

Sieva saprata viņa mājienu un gāja prom, aizkavēda­mās vienīgi tik ilgi, lai satraukta paskatītos uz vīriešu drūmajām sejām.

Dankans pakšķināja cigāru un nogaidīja, kamēr izdzir­dēja atvērtajā lūkā sievas un boja balsi.

— Nu? — Dankans klusi, bet skarbi jautāja.

— Es teicu, ka jūs runājat par mani. Es to atkārtoju vēlreiz. Es taču neesmu akls! Diendienā es redzu, ka jūs runājat par mani. Kāpēc jūs nesakāt to man acīs? Es zinu, ko jūs domājat. Un es zinu, ka esat nolēmuši atlaist mani Atu-Atu.

— Zēl gan, ka jums galvā tāds juceklis, — mierīgi at­bildēja Dankans.

Taču kapteinis Detmars bija noskaņots kareivīgi.

— Jūs zināt, ka gatavojaties atlaist mani. Jūs uzskatāt, ka esat pārāk labi, lai saietos ar tādiem kā es, — jūs un jūsu sieva.

— Esiet tik laipns un nepieminiet viņu, — brīdināja Dankans. — Ko jums vajag?

— Man vajag zināt, ko jūs esat nolēmis darīt.

— Pēc šīs sarunas atlaist jūs Atu-Atu.

— To jūs gribējāt no paša sākuma.

— Gluži otrādi. Jūsu, pašreizējā izturēšanās spiež mani to darīt.

— Nestāstiet man niekus!

— Es nevaru paturēt kapteini, kurš sauc mani par meli.

Kapteinis Detmars uz brīdi apjuka. Sejas musku]i un

lūpas raustījās, bet viņš nespēja izteikt ne vārda. Dan­kans vēlreiz aukstasinīgi ievilka dūmu no cigāra un tad paskatījās uz tūkstošo lietus mākoni.

— Lī Gūms Taiti bija pēc pasta, — kapteinis Detmars iesāka. — Drīz vien pēc tam mēs pacēlām enkuru. Jūs iz­lasījāt vēstules tikai jūrā, bet tad jau bija par vēlu. Tad, lūk, kāpēc jūs mani neatlaidāt Taiti. O, es visu saprotu! Kad Lī Gūms uzkāpa uz klāja, es redzēju garu aploksni. Uz stūra bija Kalifornijas gubernatora zīmogs, katrs va­rēja redzēt. Jūs rīkojāties man aiz muguras. Kaut kāds klaidonis Honolulu papūta jums, un jūs uzrakstījāt gu­bernatoram, lai pārbauda, cii* viņa vārdos taisnības. Un Lī Gūms atnesa jums viņa atbildi. Kāpēc jūs neatnācāt aprunāties ar mani kā vīrietis ar vīrieti? Nē, jūs rīkojā­ties aizmuguriski, zinot, ka šī vieta man ir vienīgā iespēja tikt atkal uz kājām. Un, līdzKO jūs izlasījāt gubernatora

vēstuli, jūs nolēmāt tikt vaļā no manis. Tas man bija skaidrs pēc jūsu sejas visus šos mēnešus. Visu laiku jūs abi bijāt ellīgi laipni, bet paši slapstījāties pa kaktiem, runādami par mani un par to lietu Frisko.

— Jūs beidzāt? —jautāja Dankans klusā un saspringtā balsi. — Itin visu pateicāt?

Kapteinis Detmars neatbildēja.

— Tad es pateikšu jums kaut ko. Tieši tās lietas dēļ es neatlaidu jūs Taiti. Iemeslu atlaišanai bija diezin cik. Es spriedu tā: ja kādam ir jādod iespēja kļūt atkal par cilvēku, tad tieši jums. Ja nebūtu bijis tā netīrā gadījuma, es būtu iedevis jums vilka pasi, tiklīdz uzzināju, ka jūs apzogat mani.

Kapteinis Detmars izskatījās pārsteigts, gribēja pār­traukt Dankanu, bet apdomājās.

— Klāja nodrīvēšana, bronzas stūres ķēdes, motora kapitālremonts, jauns spinakera klīverbomis, jauni laiv- celtņi un glābšanas laivas labošana … Jūs parakstījāt kuģu būvētavas rēķinu par četriem tūkstošiem simt div­desmit diviem frankiem. Pēc pastāvošajām cenām rēķi­nam nevajadzēja ne par santīmu pārsniegt divarpus tūk­stošus franku.

— Ja jūs ticat tām sauszemes haizivīm, nevis man ,..— aizsmakušā balsī iesāka Detmars.

— Neapgrūtiniet vairs sevi ar melošanu, — saltā balsī turpināja Dankans. — Es pats to pārbaudīju. Es aizvedu Flobenu pie paša gubernatora, un vecais blēdis atzinās, ka pierakstījis klāt pie rēķina tūkstoš seši simti franku. Viņš teica, ka jūs esot viņu piespiedis. Tūkstoš divi simti saņēmāt jūs, bet viņam tika četri simti un darbs. Nepār­trauciet! Man lejā ir viņa rakstiska liecība. Toreiz es būtu sūtījis jūs uz krastu, ja nebūtu bijis jūsu apšaubāmās pa­gātnes. Jums vajadzēja vai nu izmantot šo vienīgo iespēju, vai iet taisnā ceļā uz elli. Es devu jums šo iespēju. Nu, ko jūs teiksiet par to?

— Ko sacīja gubernators? — kapteinis Detmars nikni jautāja.

— Kāds gubernators?

— Kalifornijas. Vai viņš meloja jums tāpat kā visi pārējie?

— Es jums pateikšu. Viņš sacīja, ka jūs esot bijis no­tiesāts uz netiešu pierādījumu pamata, ka cilpas vietā jums piespriests mūža ieslodzījums, ka jūs visu laiku esot pastāvējis uz savu nevainību, ka jūs esot Morilendas Det- maru dzimtas kauna traips, laidis darbā visus līdzekjus, lai jūs apžēlotu, ka cietumā jūsu uzvedība esot bijusi priekšzīmīga, ka viņš bijis prokurors tajā laikā, kad jūs notiesāts, ka pēc tam, kad jūs esot nosēdējis cietumā sep­tiņus gadus, viņš piekāpies jūsu ģimenes locekļu lūgu­mam un apžēlojis jūs un ka viņš pats šauboties, vai jūs esot nogalinājis Maksvīniju.

Iestājās klusums. Dankans atkal pētīja augošo mākoni, bet kapteiņa Detmara seja raustījās vēl stiprāk.

— Zināt, gubernators kļūdījās, — viņš paziņoja, ap­rauti iesmiedamies. — Es nogalināju Maksvīniju. Es to­nakt piedzirdīju sardzesvīru un līdz nāvei piesitu Maksvī­niju viņa paša kojā. Es lietoju to pašu dzelzs tapu, kuru pieminēja liecībās. Viņš nedabūja ne iepīkstēties. Es pār­vērtu viņu receklī. Vai gribat zināt sīkāk?

Dankans paskatījās uz kapteini ziņkāri, kā skatās uz briesmoni, bet neatbildēja.

— Es nebaidos teikt to jums, — kapteinis Detmars tur­pināja. — Liecinieku te nav. Turklāt tagad es esmu brīvs cilvēks. Esmu apžēlots, un, dieva vārds, viņi nekad vairs neiedabūs mani atpakaļ tajā caurumā. Ar pirmo sitienu es sadragāju Maksvīnijam žokli. Viņš gulēja uz muguras un bija aizmidzis. Viņš teica: «Ak dievs, Džiin! Ak dievs!» Jokaini bija redzēt, kā kratās viņa salauztais žoklis, to sakot. Tad es sašķaidīju viņam … Nu, vai gribat zināt vēl sīkāk?

— Tas ir viss, kas jums sakāms? — atvaicāja Dankans.

— Vai tad nepietiek?

— Pilnīgi pietiek.

— Ko jūs esat nolēmis darīt?

— Izlikt jūs malā Atu-Atu.

— Bet pagaidām?

— Pagaidām … — Dankans apklusa. Vēja brāzma sa­jauca viņam matus. Zvaigznes virs galvas pazuda, un pa­virši stūrētais «Samosets» novirzījās no kursa par četriem rumbiem. — Pagaidām noraujiet failes. Turiet stingri stūri. Es pasaukšu matrožus.

Pēc brīža uznāca brāziens. Kapteinis Detmars, aizskrē­jis uz pakaļgalu, norāva no tapām grotburas falles un no­svieda tās uz klāja. Trīs iezemieši izskrēja no kubrika, divi no viņiem pieskrēja pie fallēm, bet trešais pa to laiku drīvēja mašīntelpas lūku un vēra ciet iluminatorus. Lejā Lī Gūms un Toijama drīvēja kajītes lūkas un piegrieza ciešāk trices. Dankans aizdrīvēja kopkajītes lūku un pa­lika augšā, kamēr pirmās lietus lāses sāka šaustīt seju, bet «Samosets» pa to laiku rāvieniem traucās uz priekšu, vispirms pagriezdamies pa labi, tad pa kreisi, kad brāz­mas ietriecās izplestajās burās.