Džeks Londons: DŪRES

Visi gaidīja. Bet nolaist buras vairs nebija nekādas vajadzības. Vējš pierima, un pār jahtu gāzās tropu lietus. Tagad, kad briesmas bija pāri un kanaki sāka stiprināt falles atkal pie tapām, Boids Dankans nokāpa kajītē.

— Viss kārtībā, — viņš jautri paziņoja sievai. — Tāda pūsmiņa vien bija.

— Bet kapteinis Detmars? — viņa jautāja.

— Piedzēries, tas ir viss. Atu-Atu es tikšu vaļā no viņa.

Bet pirms likšanās kojā Dankans zem pidžamas, tieši

uz kailas miesas, apņēmās jostu ar smagu revolveri.

Viņš aizmiga gandrīz vienā rāvienā, jo prata momentā atbrīvoties no dienas raizēm. Viņš darīja visu no sirds, kā dara mežoņi, bet, tiklīdz tas viss bija padarīts, atpūtās ar dvēseli un miesu. Tā nu viņš gulēja, bet lietus uz klāja joprojām gāzās kā ar spaiņiem, un jahta nira un valstījās brāzmas saceltajos viļņos.

Dankanu pamodināja elpas trūkums un smaguma sa­jūta. Ventilatori bija apstājušies, un gaiss bija karsts un piedudzis. Domās lamādams Lorenco un akumulatorus, viņš izdzirdēja sievu sarosāmies aiz starpsienas un ieejam kopkajītē. «Acīmredzot grib ieelpot svaigu gaisu,» viņš nodomāja un nosprieda, ka nenāktu par ļaunu rīkoties tā­pat. Uzvilcis rītakurpes un pasitis padusē spilvenu un segu, viņš sekoja sievai. Dankans jau kāpa augšā pa trapu, kad kajītē sāka sist pulkstenis, un viņš apstājās, lai ieklausītos. Bija divi naktī. Augšā, berzēdamās gar mastu, čīkstēja gafele. «Samosets» un tā buras vieglajā pūsmā dobji būkšķēja.

Tikko Dankans spēra kāju uz slapjā klāja, viņš izdzir­dēja sievas kliedzienu. Tas bija izbaiļu kliedziens, un tūlīt aiz borta kaut kas noplunkšķēja. Dankans ar vienu lēcienu bija uz klāja un metās uz pakaļgalu. Balsenajā zvaigžņu gaismā viņš saskatīja sievas galvu un plecus, kuri nozuda rāmajā ķīļūdenī.

— Kas noticis? — jautāja kapteinis Detmars, kas stā­vēja pie stūres.

— Misis Dankana, — atbildēja Dankans, noraudams no āķa glābšanas riņķi un pārmezdams to pār bortu. — Stūri pa labi un iegriezieties vējā! — viņš pavēlēja.

Un tad Boids Dankans izdarīja kļūdu. Viņš pārlēca pār bortu.

Uzpeldējis viņš ieraudzīja glābšanas riņķa zilo uguntiņu, kas bija iedegusies automātiski, tikko riņķis atsitās pret ūdeni. Viņš piepeldēja pie tā un redzēja, ka Minija sa­sniegusi riņķi pirmā.

— Labrīt! — viņš uzsauca. — Mēģini atvēsināties?

— Ak, Boid! — tas bija viss, ko Minija atbildēja, un viņas slapjā roka pieskārās vīram pie pleca.

Zilā spuldzīte, vai nu izdegusi, vai no trieciena sabojā­jusies, nomirgoja un nodzisa. Kad līgans vilnis pacēla vi­ņus uz savas muguras, Dankans pagriezās un ieraudzīja tuinsā neskaidri blāvojošo «Samosetu». Jahtas ugunis ne­bija redzamas, toties varēja dzirdēt satrauktu troksni. Kapteinis Detmars pārkliedza visus pārējos.

— Viņš velk garumā laiku, man jāsaka, — norūca Dankans. — Kāpēc viņš nepagriežas? Nu beidzot!

Viņi dzirdēja, ka čīkst bloki, nolaižot buru.

— Tā bija grotbura, —„nomurmināja Dankans. — Viņš pagriezis stūri pa kreisi, kaut gan es liku pa labi.

Atkal un atkal vilnis pacēla viņus, līdz beidzot viņi ieraudzīja tālumā «Samoseta» labā borta zaļo uguntiņu. Taču jahta nevis palika nekustīga, kā tas būtu, ja tā nāktu uz viņu pusi, bet sāka virzīties pāri viņu redzeslaukam.

Dankans izlamājās.

— Ko tas lempis vilcinās? Viņam taču ir kompass, un viņš zina, kur mēs atrodamies.

Bet zaļā uguntiņa, vienīgais, ko viņi varēja saskatīt un arī tikai tad, kad bija pacēlušies uz viļņa, aizvien vairāk attālinājās uz vēja pusi un kļuva aizvien nespodrāka. Dan­kans vairākkārt skaļi iekliedzās, bet starplaikos viņi ik reizi tikko varēja sadzirdēt kapteini Detmaru dodam pa­vēles.

— Kā lai viņš dzird mani tādā jarā? — žēlojās Dan­kans.

— Tāpēc jau viņš kliedz, lai komanda nedzirdētu tevi, — atbildēja Minija.

Miers, ar kādu viņa to pateica, darīja Dankanu uz­manīgu.

— Ko tu gribi ar to sacīt?

— To, ka viņš nemaz nemēģina mūs glābt, — viņa atbildēja tajā pašā lēnīgajā tonī. — Viņš iegrūda mani jūrā.

— Vai tu nekļūdies?

— Kā es varu kļūdīties! Es piegāju pie borta paskatī­ties, vai vēl nebūs lietus. Viņš acīmredzot bija atstājis stūri un piezadzies man klāt no aizmugures. Es ar vienu roku turējos pie reliņiem. Viņš atrāva manu roku nost un pārgrūda mani pār malu. Zēl, ka tu nezināji to, citādi tu būtu palicis uz jahtas.

Dankans novaidējās, bet vairākas minūtes neteica ne vārda. Zaļā uguntiņa mainīja virzienu.

— Jahta apmetuši pusloku, — viņš paziņoja. — Tev taisnība. Viņš tīšām tuvojas mums no vēja puses. Tā viņi nekad nedzirdēs mani. Bet pamēģināsim vēlreiz.

Viņš ilgi kliedza, apklusdams uz minūti. Zaļā uguntiņa pazuda, tās vietā parādījās sarkanā. Tas liecināja, ka jahta atkal pagriezusies atpakaļ.

— Minij, — Dankans beidzot ierunājās, — man ir sā­pīgi tev to teikt, bet tu esi apprecējusies ar muļķi. Tikai muļķis varēja pārlēkt pār bortu.

— Vai ir kādas izredzes, ka mūs izglābs … kāds cits kuģis, es gribēju teikt? — jautāja Minija.

— Viens pret desmit tūkstošiem vai, pareizāk, desmit miljardiem. Te nav neviena pasažieru vai tirdzniecības kuģu ceļa. Arī vaļu mednieki nevandās apkārt pa dien­vidu jūrām. Var gadīties vienīgi kāds tirdzniecības šone­ris no Tutuvangas. Bet diemžēl šajā salā tas piestāj tikai reizi gadā. Mums ir viena iespēja no miljona.

— Un mēs cīnīsimies par šo iespēju! — viņa apņēmīgi paziņoja.

— Tu esi brīnišķīga! — Viņš piespieda lūpas pie sievas rokas. — Un krustmāte Elizabete nudien brīnījās, ko es esot atradis tevī. Protams, mēs cīnīsimies par šo iespēju. Un mēs arī uzvarēsim. Citādi nemaz nevar būt. Sāksim.

Viņš atāķēja no jostas smago revolveri un ļāva tam nogrimt. Jostu gan yiņš paturēja.

— Tagad lien iekšā riņķī un pagūli. Panirsti zem tā.

Viņa paklausīgi ienira un atkal parādījās iekšpus riņķa.

Dankans palīdzēja viņai savilkt siksnas un tad pats, ap­licis revolvera jostu sev zem padusēm, no ārpuses pie­sprādzējās pie glābšanas riņķa.

— Rīt mēs noturēsimies visu dienu, — viņš sacīja, — Paldies dievam, ka ūdens ir silts. Pirmās divdesmit četras stundas mums nebūs tik traki. Un, ja līdz tumsai mūs neatradīs, mēs itin viegli noturēsimies vēl vienu dienu, tas ir viss.

Kādu pusstundu viņi klusēja. Nolaidis galvu uz rokas, ar kuru turējās pie glābšanas riņķa, Dankans, liekas, gu­lēja.

— Boid? — klusi uzsauca Minija.

— Es domāju, ka tu guli, — viņš norūca.

— Boid, ja mēs neizķepurosimies …

— Beidz! — viņš rupji aprāva. — Skaidrs, ka izķepu­rosimies. Par to nav nekādu šaubu. Kaut kur okeānā ir kuģis, kas nāk taisni uz mūsu pusi. Pagaidi, gan tu re­dzēsi. Tomēr žēl, ka man galvā nav ierīkota raidstacija. Ja tu neguli, es pagulēšu.

Šoreiz viņam neizdevās aizmigt. Apmēram pēc stundas viņš izdzirdēja Miniju sakustamies un saprata, ka sieva ir nomodā.

— Zini, par ko es domāju? — viņa jautāja.

— Nē. Par ko?

— Ka man jānovēl tev priecīgi ziemassvētki.

— Ak tu velns, galīgi bija izgājis no prāta! Protams, šodien taču ir ziemassvētki. Mēs vēl daudzreiz svinēsim tos. Bet zini, par ko domāju es? Kas tā par cūcību, ka mēs esam atstāti bez ziemassvētku pusdienām! Pagaidi, lai es tieku klāt Detmaram. Tad es atspēlēšos viņam. Bet ne jau ar dzelzs tapu. Tikai ar plikām dūrēm.