Dīkons pārcēla kārtis. Viņam bija jādala. Bet laime arī šoreiz novērsa no Dīkona savu vaigu — un viņš zaudēja.
— Vēl vienu partiju, — viņš teica. — Mēs taču nenorunājām, cik partiju spēlēsim, un jūs nedrīkstat pārtraukt spēli, kad es esmu zaudējis. Es gribu turpināt.
Grīfs sajauca kārtis un iedeva, lai Dīkons pārceļ.
— Spēlēsim uz tūkstoti, — viņš ierosināja, kad bija zaudējis arī otro partiju. Bet, kad tūkstotis bija izkūpējis tāpat kā divas iepriekšējās likmes par piecsimt mārciņām, viņš lika priekšā spēlēt uz diviem tūkstošiem.
— Likmes dubulto, lai atspēlētu naudu, — brīdināja Makmērtrijs, bet Dīkons bargi paskatījās uz viņu. Taču pārvaldnieks nerimās: — Jūs nedrīkstat piekrist paaugstināšanai, Grīf, ja vien esat pie pilna prāta!
— Kas šeit spēlē šo spēli? — Dīkons uzbrēca saimniekam, bet pēc tam uzrunāja Grifu: — Esmu paspēlējis jums divus tūkstošus. Vai spēlēsiet uz diviem tūkstošiem?
Grifs pamāja ar galvu, sākās ceturtā partija, un Dīkons uzvarēja. Viņa nekrietnā rīcība bija redzama kā uz delnas. Kaut gan Dīkons no četrām partijām trīs bija zaudējis, tomēr savu naudu viņš atguva. Ar šo brīnišķo triku — pēc katra zaudējuma divkāršot likmes — viņš panāca to, ka ar katru uzvarēto partiju atguva visu zaudēto, lai cik partiju bija zaudējis.
Nebija šaubu, ka tagad Dīkons gribētu pārtraukt spēli, bet Grīfs pasniedza viņam kavu, lai pārceļ.
— Ko? — iesaucās Dīkons. — Jūs gribat vēl spēlēt?
— Mums nekas vēl nav iznācis, — Grīfs untumaini nomurmināja, sākdams dalīt kārtis. — Parastā likme — piecsimt mārciņu, jā?
Dīkonam laikam kļuva kauns par savu rīcību, un viņš atbildēja:
— Nē, tūkstoš mārciņu. Un ko vēl es teikšu: trīsdesmit viens punkts velkas pārāk ilgi. Kāpēc nevarētu būt divdesmit viens? Ja vien tas nav jums par ātru …
— Tā būs patīkama un ātra spēle, — piekrita Grīfs.
Viss atkārtojās. Dīkons zaudēja divas partijas, divkāršoja likmi un atspēlēja savu naudu. Taču Grīfs nezaudēja pacietību, kaut gan šī viltība atkārtojās vairākas reizes. Beidzot notika tas, ko viņš bija gaidījis — Dīkons vairākas reizes pēc kārtas zaudēja. Viņš divkāršoja likmi uz četriem tūkstošiem un zaudēja, divkāršoja uz astoņiem tūkstošiem un atkal zaudēja, un visbeidzot lika priekšā divkāršot uz sešpadsmit tūkstošiem.
Grīfs papurināja galvu.
— Jūs pats zināt, ka nevarat to darīt. Jums ir akreditīvs tikai par desmit tūkstošiem.
— Tātad jūs vairs negribat spēlēt? — aizsmakušā balsī jautāja Dīkons. — Jūs gribat teikt, ka gribat pārtraukt spēli, paturot manus astoņus tūkstošus?
Grīfs pasmaidījis atkal papurināja galvu.
— Tā ir laupīšana, visīstākā laupīšana, — turpināja Dīkons. — Jūs pievācat manu naudu un neļaujat man to atspēlēt.
— Nē, jūs maldāties. Es patiešām gribu, lai jūs atspēlētu savu naudu. Jums vēl ir atlikuši divi tūkstoši.
— Labi, labi, tad spēlēsim, — piekrita Dīkons. — Jums jāpārceļ.
Spēle turpinājās pilnīgā klusumā, reizēm bija dzirdamas tikai aizkaitinātā Dīkona piezīmes un lamas. Skatītāji klusēdami pildīja un tukšoja viskija glāzes. Grīfs neklausījās partnera dusmu izvirdumos, visa viņa uzmanība bija pievērsta spēlei. Viņš spēlēja nopietni. Kavā bija piecdesmit divas kārtis, kurām vajadzēja sekot, un viņš ari sekoja tām. Kad divas trešdaļas kāršu bija izdalītas, Grīfs nolaida roku.
— Man ir, — viņš paziņoja. — Divdesmit septiņi.
— Bet ja nu jūs kļūdāties? — nobālējis draudīgi jautāja Dīkons.
— Tādā gadījumā esmu zaudējis. Saskaitiet!
Grīfs pasniedza viņam savas kārtis, un Dīkons ar drebošiem pirkstiem sāka skaitīt. Viņš atbīdīja savu krēslu no galda un izdzēra glāzi tukšu. Paraudzījies visapkārt, viņš ieraudzīja klātesošo nelaipnos skatienus.
— Es domāju, ka ar nākamo tvaikoni braukšu uz Sidneju, — viņš sacīja neparasti mierīgi un bez lielības.
Grīfs vēlāk teica:
— Ja viņš būtu žēlojies vai taisījis troksni,_ es viņam nebūtu devis šo pēdējo iespēju. Bet viņš ieņēma savas zāles kā īsts vīrietis, un man bija tas jādara.
Dīkons paskatījās pulkstenī, māksloti nožāvājās un grasījās celties kājās.
— Pagaidiet, — Grīfs viņu atturēja. — Vai jūs negribat vēl pacīnīties?
Dīkons atlaidās krēslā, gribēja runāt, bet nevarēja; viņš aplaizīja sausās lūpas un piekrītoši pamāja ar galvu.
— Kapteinis Donovens agri no rīta dodas ar «Gungu» uz Karo-Karo, — bez kāda sakara ar iepriekš teikto sāka Grīfs. — Karo-Karo ir smilšu gredzens jūrā ar vairākiem tūkstošiem kokospalmu. Tur aug arī pandani, bet nevar augt ne saldie kartupeļi, ne taro. Tur ir apmēram astoņi simti iezemiešu, valdnieks un divi galvenie ministri, un tikai šie trīs valkā apģērbu. Tā ir dieva aizmirsta nomale, uz kuru es vienu reizi gadā sūtu šoneri no Goboto. Dzeramais ūdens tur ir iesāļš, bet vecais Toms Batlers iztiek ar to jau kādus divpadsmit gadus. Viņš ir tur vienīgais baltais, un viņam ir pieci puiši no Santakrusas. Viņi aizbēgtu vai arī nogalinātu veco, ja vien varētu. Tāpēc viņi ir aizsūtīti uz turieni. Viņi nevar aizbēgt. Viņam vienmēr sūta no plantācijām tos, kas nogrēkojušies. Misionāru tur nav. Divi skolotāji no Sa- moa tika nosisti, kad viņi izkāpa krastā pirms vairākiem gadiem. Jūs, protams, brīnāties, kāpēc es to visu stāstu. Bet pacietieties! Kā jau teicu, kapteinis Donovens rīt no rīta dodas savā gadskārtējā braucienā uz Karo-Karo. Toms Batlers ir vecs un kļuvis pavisam nevarīgs. Es mēģināju aizdabūt viņu uz Austrāliju, bet viņš pateica, ka gribot palikt Karo-Karo un turpat arī nomirt, un pēc kāda gada tas droši vien arī notiks. Viņš ir vecs savādnieks. Man jāsūta uz turieni kāds baltais, lai nomaina viņu. Varbūt jums būtu pa prātam šis darbs? Jums būtu jāpaliek tur divi gadi.
Читать дальше