Džeks Londons: NAKTS GOBOTO

Nebija šaubu, ka tagad Dīkons gribētu pārtraukt spēli, bet Grīfs pasniedza viņam kavu, lai pārceļ.

— Ko? — iesaucās Dīkons. — Jūs gribat vēl spēlēt?

— Mums nekas vēl nav iznācis, — Grīfs untumaini nomurmināja, sākdams dalīt kārtis. — Parastā likme — piecsimt mārciņu, jā?

Dīkonam laikam kļuva kauns par savu rīcību, un viņš atbildēja:

— Nē, tūkstoš mārciņu. Un ko vēl es teikšu: trīsdes­mit viens punkts velkas pārāk ilgi. Kāpēc nevarētu būt divdesmit viens? Ja vien tas nav jums par ātru …

— Tā būs patīkama un ātra spēle, — piekrita Grīfs.

Viss atkārtojās. Dīkons zaudēja divas partijas, divkār­šoja likmi un atspēlēja savu naudu. Taču Grīfs nezaudēja pacietību, kaut gan šī viltība atkārtojās vairākas reizes. Beidzot notika tas, ko viņš bija gaidījis — Dīkons vai­rākas reizes pēc kārtas zaudēja. Viņš divkāršoja likmi uz četriem tūkstošiem un zaudēja, divkāršoja uz asto­ņiem tūkstošiem un atkal zaudēja, un visbeidzot lika priekšā divkāršot uz sešpadsmit tūkstošiem.

Grīfs papurināja galvu.

— Jūs pats zināt, ka nevarat to darīt. Jums ir akredi­tīvs tikai par desmit tūkstošiem.

— Tātad jūs vairs negribat spēlēt? — aizsmakušā balsī jautāja Dīkons. — Jūs gribat teikt, ka gribat pārtraukt spēli, paturot manus astoņus tūkstošus?

Grīfs pasmaidījis atkal papurināja galvu.

— Tā ir laupīšana, visīstākā laupīšana, — turpināja Dīkons. — Jūs pievācat manu naudu un neļaujat man to atspēlēt.

— Nē, jūs maldāties. Es patiešām gribu, lai jūs atspē­lētu savu naudu. Jums vēl ir atlikuši divi tūkstoši.

— Labi, labi, tad spēlēsim, — piekrita Dīkons. — Jums jāpārceļ.

Spēle turpinājās pilnīgā klusumā, reizēm bija dzirda­mas tikai aizkaitinātā Dīkona piezīmes un lamas. Ska­tītāji klusēdami pildīja un tukšoja viskija glāzes. Grīfs ne­klausījās partnera dusmu izvirdumos, visa viņa uzmanība bija pievērsta spēlei. Viņš spēlēja nopietni. Kavā bija piecdesmit divas kārtis, kurām vajadzēja sekot, un viņš ari sekoja tām. Kad divas trešdaļas kāršu bija izdalītas, Grīfs nolaida roku.

— Man ir, — viņš paziņoja. — Divdesmit septiņi.

— Bet ja nu jūs kļūdāties? — nobālējis draudīgi jau­tāja Dīkons.

— Tādā gadījumā esmu zaudējis. Saskaitiet!

Grīfs pasniedza viņam savas kārtis, un Dīkons ar dre­bošiem pirkstiem sāka skaitīt. Viņš atbīdīja savu krēslu no galda un izdzēra glāzi tukšu. Paraudzījies visapkārt, viņš ieraudzīja klātesošo nelaipnos skatienus.

— Es domāju, ka ar nākamo tvaikoni braukšu uz Sid­neju, — viņš sacīja neparasti mierīgi un bez lielības.

Grīfs vēlāk teica:

— Ja viņš būtu žēlojies vai taisījis troksni,_ es viņam nebūtu devis šo pēdējo iespēju. Bet viņš ieņēma savas zāles kā īsts vīrietis, un man bija tas jādara.

Dīkons paskatījās pulkstenī, māksloti nožāvājās un grasījās celties kājās.

— Pagaidiet, — Grīfs viņu atturēja. — Vai jūs ne­gribat vēl pacīnīties?

Dīkons atlaidās krēslā, gribēja runāt, bet nevarēja; viņš aplaizīja sausās lūpas un piekrītoši pamāja ar galvu.

— Kapteinis Donovens agri no rīta dodas ar «Gungu» uz Karo-Karo, — bez kāda sakara ar iepriekš teikto sāka Grīfs. — Karo-Karo ir smilšu gredzens jūrā ar vairākiem tūkstošiem kokospalmu. Tur aug arī pandani, bet nevar augt ne saldie kartupeļi, ne taro. Tur ir apmē­ram astoņi simti iezemiešu, valdnieks un divi galvenie ministri, un tikai šie trīs valkā apģērbu. Tā ir dieva aiz­mirsta nomale, uz kuru es vienu reizi gadā sūtu šoneri no Goboto. Dzeramais ūdens tur ir iesāļš, bet vecais Toms Batlers iztiek ar to jau kādus divpadsmit gadus. Viņš ir tur vienīgais baltais, un viņam ir pieci puiši no Santakrusas. Viņi aizbēgtu vai arī nogalinātu veco, ja vien varētu. Tāpēc viņi ir aizsūtīti uz turieni. Viņi nevar aizbēgt. Viņam vienmēr sūta no plantācijām tos, kas nogrēkojušies. Misionāru tur nav. Divi skolotāji no Sa- moa tika nosisti, kad viņi izkāpa krastā pirms vairākiem gadiem. Jūs, protams, brīnāties, kāpēc es to visu stāstu. Bet pacietieties! Kā jau teicu, kapteinis Donovens rīt no rīta dodas savā gadskārtējā braucienā uz Karo-Karo. Toms Batlers ir vecs un kļuvis pavisam nevarīgs. Es mēģināju aizdabūt viņu uz Austrāliju, bet viņš pateica, ka gribot palikt Karo-Karo un turpat arī nomirt, un pēc kāda gada tas droši vien arī notiks. Viņš ir vecs savād­nieks. Man jāsūta uz turieni kāds baltais, lai nomaina viņu. Varbūt jums būtu pa prātam šis darbs? Jums būtu jāpaliek tur divi gadi.

Pagaidiet, es vēl neesmu beidzis! Jūs šovakar bieži ru­nājāt par rīcību. Tā nav nekāda rīcība, ja cilvēks pa­spēlē to, ko pats nav nopelnījis, vaiga sviedros strādā* dams. Naudu, ko jūs man paspēlējāt,- jūs saņēmāt man­tojumā no sava tēva vai no kāda cita radinieka, kurš to nopelnījis, pūlēdamies vaiga sviedros. Bet, ja cilvēks nostrādā divus gadus Karo-Karo par aģentu, tas jau kaut ko nozīmē. Es lieku tos desmit tūkstošus mārciņu, ko jūs man paspēlējāt, pret diviem darba gadiem. Ja jūs uzva­rēsiet, nauda būs jūsu. Ja pazaudēsiet, jums jāpieņem darbs Karo-Karo un rit no' paša rīta jādodas uz turieni. To varēs saukt par īstu rīcību. Nu, vai spēlēsiet?

Dīkons nespēja parunāt. Rīkle viņam bija kļuvusi sausa, un, ņemdams kārtis, viņš tikai pamāja ar galvu.

— Vēl kas, — turpināja Grīfs. — Es varu izkārtot vēl labāk. Ja jūs paspēlēsiet, divi jūsu darba gadi būs mani, protams, bez atlīdzības. Un tomēr es maksāšu jums algu. Ja jūs strādāsiet apmierinoši, ja izpildīsiet visas instruk­cijas un likumus, es jums divus gadus maksāšu pa piec­tūkstoš mārciņām gadā. Nauda tiks ieskaitīta jūsu rēķinā, un jūs to saņemsiet ar procentiem no sabiedrības, kad būs pienācis laiks. Vai esat tā ar mieru?

— Tas nu ir par daudz, — nomurmināja Dīkons. — Jūs esat netaisns pats pret sevi. Aģents saņem tikai desmit vai piecpadsmit mārciņas mēnesī.

— Tā būs atlīdzība par jūsu rīcību, — Grīfs teica, lik­dams noprast, ka saruna jābeidz. — Bet, iekams sākam spēli, es uzrakstīšu dažus no šiem likumiem. Ja jūs pa­spēlēsiet, jums divus gadus katru rītu būs tie skaļā balsī jāatkārto. Tas nāks jums par labu. Kad jūs būsiet tos skaļi atkārtojis septiņsimt trīsdesmit Karo-Karo pavadītus rītus, esmu pārliecināts, ka tie paliks jums atmiņā uz mūžu. Iedodiet man savu spalvu, Mak! Tā …

Viņš vairākas minūtes ātri rakstīja, tad palūdza skaļi nolasīt uzrakstītās rindiņas.

«Man vienmēr jāpatur prātā, ka ikviens cilvēks ir tik­pat labs kā otrs, ja vien viņš nedomā, ka ir labāks par citiem.»

«Lai cik piedzēries es būtu, es nedrīkstu aizmirst, ka esmu džentlmenis. Džentlmenis ir tas, kas ir cildens un laipns. Piezīme: labāk nemaz nepiedzerties!»

«Kad es spēlēju vīriešu spēli ar vīriešiem, man jāspēlē kā vīrietim.»

«Labs lamu vārds, teikts īstajā reizē un retumis, ir ļoti noderīgs. Pārāk bieža lamāšanās sabojā pati sevi. Pie­zīme: lamāšanās nespēj ne mainīt spēles gaitu, ne likt vējam pūst.»

«Nevienam vīrietim nav tiesību noniecināt savu vīrieša pašcieņu. Tādas tiesības nevar nopirkt pat par desmittūk- stoš mārciņām.»

Kad sāka lasīt šos noteikumus, Dīkons k|uva bāls aiz dusmām. Pēc tam seju no kakla līdz pierei lēni pārplūdi­nāja sārtums.

— Tā, tas nu būtu viss, — teica Grīfs, salocīdams pa­pīru un nolikdams to galda vidū. — Vai jūs vēl spē­lēsiet?