Džeks Londons - NAKTS GOBOTO

Dīkons neklausījās viņā un atkal sāka sieties klāt pērļu uzpircējam.

— Kā jūs pēc enkurķēdes skaņas varat zināt, ka tas ir … kā jūs viņu nosaucāt? — viņš ķildīgi vaicāja.

— Par to var spriest pēc daudzām pazīmēm, — at­bildēja Pīters Džī. — To ir ļoti grūti paskaidrot. Šim nolūkam būtu vajadzīga vesela grāmata.

— Es arī tā domāju, — izsmējīgi teica Dīkons. — Pa­skaidrot tā, ka nekas nekļūst skaidrs, ir gaužām viegli.

— Kas grib saspēlēt bridžu? — iejautājās otrais pa­līgs Edijs Litls, nogaidoši skatīdamies uz klātesošajiem un grasīdamies jaukt kārtis. — Vai jūs negribat spēlēt, Pīter?

— Ja viņš spēlē, tad viņš ir lielībnieks, — atcirta Dī­kons. — Man tā lielīšanās jau līdz kaklam. Mister Džī, vai jūs nebūtu tik laipns un saprotamāk nepastāstītu, kā jūs zināt, kas nupat izmeta enkuru? Pēc tam es saspē- lēšu ar jums piketu.

— Es labāk gribētu bridžu, — atteica Pīters. — Kas attiecas uz to, ko jūs gribat zināt, tad es pateikšu kaut ko. Spriežot pēc skaņas, tas bija mazs kuģis. Nebija dzirdams ne svilpiens, ne sirēna — atkal maza kuģa pa­zīme. Tas izmeta enkuru tuvu pie krasta — vēl viena pa­zīme, kas liecina par to pašu, tāpēc ka tvaikoņiem un lielajiem šoneriem jāizmet enkurs, neaizbraucot līdz sēkļa vidum. Tālāk. Ieeja līcī ir līkumota. Neviens vie­tējais kapteinis neuzdrošināsies pēc tumsas iestāšanās braukt iekšā tajā ne ar vervētāju, ne ar preču kuģi. Ne­viens ārzemnieks, protams, arī ne. Ir tikai divi izņēmumi. Pirmais bija Margonvils, bet viņu notiesāja uz nāvi aug­stākā tiesa Fidži. Tātad atliek otrs izņēmums — Deivids Grīfs. Vai diena vai nakts, vienalga, kādi ir laika ap­stākļi, — viņš ieies šaurumā. To visi labi zina. Vēl pa­stāv tāda iespēja: ja Grīfs atrodas kaut kur citur, to mē­ģina izdarīt kāds jauns pārgalvīgs kapteinis. Bet, pirm­kārt, par tādu pārdrošnieku neesmu dzirdējis ne es, ne kāds cits. Otrkārt, Deivids Grīfs kreisē šajos ūdeņos ar «Gungu», kas nesen atstājis Karo-Karo. Aizvakar, kad «Gunga» bija iebraucis Sendflaja šaurumā, es biju uz šī kuģa un runāju ar Grifu. Viņš veda aģentu uz jauno staciju. Teica, ka vispirms iegriezīšoties Babo, bet pēc tam došoties uz Goboto. Viņam pietika laika atbraukt līdz šejienei. Es dzirdēju enkura dārdoņu. Kas cits tas var būt, ja ne Deivids Grīfs? «Gungas» kapteinis ir Do- novens, un es viņu pazīstu pārāk labi, lai pieļautu, ka viņš viens bez sava saimnieka tumsā uzdrošinājies braukt iekšā Goboto līcī. Pēc dažām minūtēm Deivids Grīfs ienāks pa šīm durvīm un teiks: «Guvutu dzer pat pār­traukumos starp divām iedzeršanām.» Es saderu uz piec­desmit mārciņām, ka tieši viņš ienāks pa šīm durvīm un teiks tieši tā: «Guvutu dzer pat pārtraukumos starp di­vām iedzeršanām.»

Dīkons kādu brīdi jutās satriekts. Pēc tam viņam sejā sakāpa asinis.

— Tā, dabūjāt atbildi, — sacīja Makmērtrijs, labsir­dīgi iesmiedamies. — Es arī piemetīšu no savas puses pāris soverēnu.

— Bridžs! Kas sāks? — nepacietīgi uzsauca Edijs Litls. — Nāciet šurp, Pīter!

— Spēlējiet vien, — teica Dīkons. — Mēs ar viņu sa­rausim piketu.

— Es labāk spēlētu bridžu, — rāmi teica Pīters Džī.

— Vai jūs vispār spēlējat piketu?

Pērļu uzpircējs pamāja ar galvu.

— Tad rausim vaļā! Varbūt es jums parādīšu, ka šajā lietā man ir vairāk sajēgas nekā par enkuriem.

— Ē, pagaidiet… — iesāka Makmērtrijs.

— Spēlējiet vien bridžu, — Dīkons viņu aprāva. —Mēs dodam priekšroku piketam.

Tā Pīters Džī pret savu gribu tika ierauts spēlē, kura, kā viņš paredzēja, sagādās nepatikšanas.

— Tikai vienu roberu, — viņš teica, dalīdams kārtis.

— Uz cik lielu summu? — jautāja Dīkons.

Pīters Džī paraustīja plecus.

— Uz kādu vēlaties.

— Simts punktu — piecas mārciņas partija. Norunāts?

Pīters Džī piekrita.

— Par dubultpartiju, protams, desmit mārciņas?

— Lai būtu, — teica Pīters Džī.

Pie otra galdiņa četri spēlēja bridžu. Kapteinis Step- lers, kuram nepatika spēlēt kārtis, skatijas uz spēlma­ņiem un lēja viskiju lielajās glazēs, kas stāvēja katram pie labās rokas. Makmērtrijs, ar pūlēm slēpdams bažas, ik pa brīdim pameta skatienu uz piketa spēlmaņu pusi. Viņa biedrus angļus tāpat uztrauca austrālieša izturēša­nās, un viņi baidījās no kāda izlēciena. Visiem bija skaidrs, ka Dīkons uzkurina sevī naidu pret jaukteni un ka agri vai vēlu notiks sprādziens.

— Ceru, ka Pīters zaudēs, — paklusā balsī teica Mak­mērtrijs.

— Diezin … Ja nu viņam vienīgi nelaimējas, — at­bildēja Endrū. — Piketa viņš. ir meistars. To es zinu no pieredzes.

Par to, ka Pīteram Džī veicas, varēja spriest pēc tā, cik īgni Dīkons pildīja glāzi pēc glāzes. Pirmo partiju viņš bija zaudējis, un, kā liecināja viņa paša izmestās frāzes, arī otra nesolīja neko labāku, kad pēkšņi atvē­rās durvis un ienāca Deivids Grīfs.

— Guvutu dzer pat pārtraukumos starp divām iedzer­šanām, — viņš nevērīgi bilda, pirms sarokojās ar pār­valdnieku. — Sveicināts, Mak! Mans kapteinis ir laivā. Viņš dabūja zīda kreklu, kaklasaiti un teniskurpes, vārdu sakot, visu nepieciešamo, bet lūdz, lai jūs aizsūtot viņam bikses. Manējās ir par mazām, bet jūsējās viņam būs pašā laikā. Sveicināti, Edij! Kā ir ar ngari-ngari^ Jūs,

Džek, ari uz pekām? Nu gan brīnums —• nevienam nav drudža, un neviens nav piedzēries līdz nemaņai! — Viņš nopūtās. — Pieņemsim, ka nakts vēl tikai sākas. Sveicināti, Pīter! Ka jūs izkūlāties no tās brāzmas, pēc tam kad mēs bijām izšķīrušies? Mums vajadzēja izmest otru enkuru.

Kamēr Grīfs iepazinās ar Dīkonu, Makmērtrijs aizsū­tīja uz laivu kalpu ar biksēm, un, kad ieradās kapteinis Donovens, viņš bija ģērbies, kā jau baltajam pieklājas — vismaz kā šajā salā pieklājas.

Dīkons bija zaudējis arī otro partiju, par to liecināja viņa ska|ā lamāšanās. Pīters Džī vienā mierā aizdedzi­nāja cigareti.

— Ko? Jūs gribat beigt spēli tāpēc, ka esat uzvarē­jis? — vaicāja Dīkons.

Grīfs uzrāva uzacis, jautājoši paskatīdamies uz Mak- mērtriju, kura seja pauda sašutumu.

— Robers ir cauri, — atteica Pīters Džī.

— Roberā ir trīs partijas. Man jādala. Turpinām!

Pīters Džī piekrita, un sākās trešā partija.

— Kucēns… Prasās pēc pātagas, — Makmērtrijs pa­čukstēja Grifam. — Beigsim spēli, zēni! Es gribu uzma­nīt viņu. Ja viņš aizies pārāk tālu, es viņu izsviedīšu krastā, vienalga, kādas būtu sabiedrības instrukcijas.

— Kas viņš ir? — jautāja Grīfs.

— Atbraucis ar pēdējo tvaikoni. Sabiedrība iesaka ap­ieties ar viņu saudzīgi. Viņš grib ieguldīt savu naudu kādā plantācijā. Viņam ir sabiedrības akreditīvs par des- mittūkstoš mārciņām. Viņš ieņēmis galvā, ka visai Aus­trālijai jābūt baltai. Dīkons domā tā: ja viņam ir balta āda un viņa tēvs kādreiz ir bijis republikas virsproku- rors, tad viņš var būt suns. Tāpēc viņš sienas klāt Pī- teram, bet jūs zināt, ka Pīters mazāk par jebkuru noska­ņots strīdēties vai taisīt skandālu. Nolādētā sabiedrība! Es neesmu uzņēmies auklēt tās zīdaiņus ar bankas rē­ķiniem. Ielejiet savā glāzē, Grīf! Šis vīrs ir nepatīkams tips, nepatīkamāks par nepatīkamu.

— Varbūt viņš tikai ir pārāk jauns, — sprieda Grīfs.

— Viņš neprot valdīties, kad ir iemetis, tas ir skaidrs. — Pārvaldnieks neslēpa riebumu un dusmas. — Ja vien viņš pacels roku pret Pīteru, es pats sadošu šim mazajam nekauņaml