Džeks Londons: NAKTS GOBOTO

Pērļu uzpircējs izvilka no dēļa puļķīšus, ar kuriem bija atzīmējis rēķinu, un atvirzījās nost. Viņš bija uzva­rējis trešajā partijā. Paskatījies uz Ediju Litlu, Pīters sacija:

Ik—- Tagad es varu spēlēt bridžu. »—- Bet es gribu atspēlēties, — nelikās mierā Dīkons. i— Es patiešām esmu noguris no šīs spēles, — Pīters D/i centās iegalvot viņam ar savu parasto mieru. mņ— Nāciet spēlēt, — uzstāja Dīkons. — Vēl vienu. Tā taču jūs nedrīkstat pievākt manu naudu. Esmu palaidis vēju piecpadsmit mārciņas. Vai nu es paspēlēju otrtik, vai atspēlējos.

Makmērtrijs gribēja iejaukties, bet Grīfs ar skatienu atturēja viņu.

Ja šī partija patiešām ir pēdējā, lai notiek, — teica Pīters Džī, vākdams kopā kārtis. — Laikam mana kārta dalīt. Cik es sapratu, tad šoreiz likme ir piecpadsmit mārciņas. Vai nu jūs būsiet man parādā trīsdesmit, vai ari mēs būsim kvīti.

— Pareizi, draudziņ! Vai nu mēs esam kviti, vai es mak āju jums trīsdesmit mārciņas.

Jļ— Ies vaļa karsts cīniņš, — piezīmēja Grīfs, pievilk­dams tuvāk krēslu.

Pārējie stāvēja vai sēdēja ap galdu, un Dīkonam atkal neveicās. Nebija šaubu, ka viņš ir labs spēlmanis, bet viņam negadījās labas kārtis. Tāpat bija skaidrs, ka viņš nespēj vienaldzīgi paciest savu neveiksmi. Viņš neganti lamājās un kliedza uz aukstasinīgo metisu. Partijas bei­gas Pīters Džī aprēķināja savu laimestu; Dīkonam nebija ne piecpadsmit punktu. Viņš klusēdams raudzījās uz savu pretinieku.

— Ož pēc zaudējuma, — teica Grīfs.

— Turklāt pēc divkārša, — piebilda Pīters Džī.

— Nav nekādas vajadzības man to sacīt, — noskal­dīja Dīkons. — Es esmu mācījies aritmētiku. Esmu jums parādā četrdesmit piecas mārciņas. Te būs, saņemiet!

Jau tas vien, kā viņš uzsvieda uz galda deviņas piecu mārciņu naudas zīmes, bija aizvainojoši. Bet Pīters Dži kā bija, tā palika mierīgs un neizrādīja, ka būtu aiz­skarts.

— Jums bija cūkas laime, bet jūs neprotat spēlēt kārtis, to gan es varu teikt, — turpināja Dīkons. — Es va­rētu jūs pamācīt.Metiss pasmaidīja un, vākdams kopā naudu, piekrītoši pamāja ar galvu.

— Ir tāda vienkārša spēle — kazino. Brīnums, ka jūs neesat nekad par to dzirdējis, — bērnu spēle.

— Esmu redzējis, kā to spēlē, — rāmi atteica metiss.

— Kā tad tā? — izgrūda Dīkons. — Varbūt jūs do­mājat, ka varat to spēlēt?

— O nē, to gan nel Baidos, ka man nepietiks tam ap­ķērības.

— Kazino ir lieliska spēle, — laipni piezīmēja Grīfs. — Man tā ļoti patīk.

Dīkons neklausījās viņā.

— Es saspēlēšu ar jums par desmit mārciņām par­tijā — līdz trīsdesmit vienam punktam, — viņš nelika mierā Pīteru Džī. — Un es jums parādīšu, cik maz jēgas jums ir par kārtīm. Sāciet! Kur ir jauna kava?

— Nē, paldies, —• atbildēja metiss. — Mani gaida, lai spēlētu bridžu.

— Jā, nāciet šurp! — uzstājīgi lūdza Edijs Litls. — Nā­ciet šurp, Pīter, un sāksim!

— Nobijāties no tādas vienkāršas spēles kā kazino, — zobojās Dikons. — Varbūt likme par augstu? Nu, ja tā, tad es spēlēšu ar jums uz pensiem vai fārtingiem.

Šī cilvēka izturēšanās apvainoja visus klātesošus. Mak­mērtrijs vairs nevarēja to paciest.

— Rimstieties, Dīkon! Viņš teica, ka vairs negrib spē­lēt. Lieciet viņu mierā!

Dīkons saniknots pagriezās pret mājas saimnieku, bet viņš vēl nebija paguvis sākt zākāties, kad iejaucās Grifs.

— Es labprāt saspēlētu ar jums kazino, — viņš sacīja.

— Bet ko jūs par to zināt?

— Neko sevišķu, bet es gribētu pamācīties.

— Nedomāju nodarboties šovakar ar mācīšanu kaut kādu pensu dēļ.

— Jā, pareizi gan, — atbildēja Grīfs. — Esmu ar mieru spēlēt gandrīz vai uz jebkuru summu, protams, saprātīgās robežās.

Dīkons gribēja tikt vaļā no šā uzmācīgā cilvēka vienā paņēmienā.

— Simts mārciņu partija, ja tas jūs apmierina.

Grīfs ar prieku piekrita.

— Viss kārtībā! Lieliski! Sāksim! Vai svīpus [4] jūs ari

skaitāt?

Dīkons apjuka. Viņš bija cerējis, ka Goboto tirgotāju pārbiedēs lielā summa.

— Vai svīpus jūs arī skaitāt? — Grīfs atkārtoja. Endrū atnesa jaunu kavu, un Grīfs izvilka no tās džo-

keru.

— Protams, ka ne, — atbildēja Dīkons. — Tā ir zī­daiņu spēle.

— Priecājos, — piekrita Grīfs. — Man arī nepatīk zīdaiņu spēles.

— Ak tā? Labi, es jums pateikšu, ko mēs darīsim. Mēs spēlēsim uz piecsimt mārciņām.

Dīkons atkal bija cietis sakāvi.

— Piekrītu, — teica Grīfs, sākdams jaukt kārtis.

— Pirmie iet ārā, protams, trumpji un pīķi, pēc tam lie­lais un mazais kazino, tālāk dūži tādā pašā kārtībā kā bridžā. Pareizi?

— Bet esat gan jūs visi jokdari, — Dīkons teica iesmiedamies, taču viņa smiekli izklausījās samāksloti.

— Kā es varu zināt, ka jums ir nauda?

— Tāpat kā es nezinu, vai jums ir nauda. Mak, cik lielu kredītu man izsniegs sabiedrība?

— Cik lielu jūs gribēsiet, — atbildēja pārvaldnieks.

— Vai jūs personiski garantējat to? — jautāja Dī­kons.

— Protams, — teica Makmērtrijs. — Varat būt drošs, ka sabiedrība pieņems viņa parakstu par summu, kas lielāka par jūsu akreditīvu.

— Jaunākais dala, — teica Grīfs, nolikdams kavu Dīko­nam priekšā uz galda.

Dīkons tā kā sāka šaubīties un pārlaida īgnu un ba­žīgu skatienu klātesošo sejām. Pārvaldnieka palīgi un kapteinis pamāja ar galvu.

— Es nevienu no jums nepazīstu, — Dīkons gaudās.

— Kā es varu būt pārliecināts? Nauda uz papīra ne vien­mēr ir reāla lieta.

Tad Pīters Džī izņēma kabatas portfeli un palūdza Makmērtrijam pildspalvu.

— Es neko vēl neesmu pircis, — metiss paskaidroja,

— tā ka visa summa ir neskarta. Es tūliņ žirēšu to jums. Te ir piecpadsmit tūkstošu. Lūk, skatieties!

Dīkons paķēra čeku, kad Džī sniedza to pāri galdam. Viņš lēni izlasīja čeku un paskatījās uz Makmērtriju.

— Vai viss ir pareizi?

— Jā. Tas ir tāds pats čeks kā jūsējais un tikpat de­rīgs. Sabiedrības papīri vienmēr ir derīgi.

Dīkons pārcēla kārtis. Viņam bija jādala. Bet laime arī šoreiz novērsa no Dīkona savu vaigu — un viņš zau­dēja.

— Vēl vienu partiju, — viņš teica. — Mēs taču neno­runājām, cik partiju spēlēsim, un jūs nedrīkstat pār­traukt spēli, kad es esmu zaudējis. Es gribu turpināt.

Grīfs sajauca kārtis un iedeva, lai Dīkons pārceļ.

— Spēlēsim uz tūkstoti, — viņš ierosināja, kad bija zaudējis arī otro partiju. Bet, kad tūkstotis bija izkūpējis tāpat kā divas iepriekšējās likmes par piecsimt mārci­ņām, viņš lika priekšā spēlēt uz diviem tūkstošiem.

— Likmes dubulto, lai atspēlētu naudu, — brīdināja Makmērtrijs, bet Dīkons bargi paskatījās uz viņu. Taču pārvaldnieks nerimās: — Jūs nedrīkstat piekrist paaug­stināšanai, Grīf, ja vien esat pie pilna prāta!

— Kas šeit spēlē šo spēli? — Dīkons uzbrēca saim­niekam, bet pēc tam uzrunāja Grifu: — Esmu paspēlējis jums divus tūkstošus. Vai spēlēsiet uz diviem tūkstošiem?

Grifs pamāja ar galvu, sākās ceturtā partija, un Dī­kons uzvarēja. Viņa nekrietnā rīcība bija redzama kā uz delnas. Kaut gan Dīkons no četrām partijām trīs bija zaudējis, tomēr savu naudu viņš atguva. Ar šo brīnišķo triku — pēc katra zaudējuma divkāršot likmes — viņš panāca to, ka ar katru uzvarēto partiju atguva visu zau­dēto, lai cik partiju bija zaudējis.