Džeks Londons: Baltā cilvēka ceļš

— Tomēr sāļajā ezera viņš redzēja to dzelzs uguns- laivu, kura negrimst, — nenomierināmā Zilla izsaucās.

— Jā, — Ebitss piekrita, — un viņš redzēja, ka Jamikans stāstījis patiesību par to, ko skatījis. — Bet Bi- daršikam nebija ceļa, pa kuru nokļūt baltā cilvēka zemē zem saules, un viņš nu kļuva pavisam slims un nevarīgs kā sirmgalvis un nekustēja nost no pavarda. Viņš vairs nedevās projām, lai medītu zvērus …

— Un neēda vairs gaļu, ko nolika viņam priekšā, — Zilla atkal iejaucas. — Viņš tikai mēdza pakratīt galvu un teikt: «Man kārojas ēst vienīgi baltā cilvēka ēdienu un nobaroties resnam gluži tapat ka Jamikanam.»

— Viņš neēda gaļu, — Ebitss trauca talak. — Un Bi- daršika slimība auga augumā, līdz pēdīgi es jau domāju, ka viņš mirs. Šī slimība mita nevis miesā, bet galvā. Šī slimība cēlās 110 ilgošanās. Es, Ebitss, kas esmu viņa tēvs, domāju ilgi un daudz. Vairāk dēlu man nav, un es negribu, ka Bidaršiks mirst. Viņa slimība atrodas galvā, un ir tikai viens ceļš kā to izdziedēt. Bidaršikam jādodas ceļojumā pāri ezeram, kas ir tik liels kā debesis, uz to zemi, kur nav sniega, citādi viņš mirs. Es domāju ļoti Ilgi un ļoti daudz, un tad es saskatīju ceļu, pa kuru Bidaršikam jāiet.

Ta nu kādu vakaru, kad viņš sēž pie uguns gluži vārgs, galvu nokāris, es saku: «Mans dēls, esmu izdomājis ceļu, pa kuru tev jāiet, lai nokļūtu baitā cilvēka zemē.» Viņš paskatās uz mani, un seja viņam top laimīga. «Ej,» es saku, «tieši tāpat, kā gāja Jamikans!» Bet Bidaršiks ir slims, viņš mani nesaprot. «Ej ārā,» es saku, «un sameklē kādu balto cilvēku, un, tāpat kā Jamikans, tu nokauj šo cilvēku. Tad atnāks balto cilvēku zaldati un saņems tevi ciet, un aizvedis pāri sājajam ezeram uz baltā cilvēka zemi, tāpat kā viņi aizveda Jamikanu. Pēc tam, tāpat kā Jamikans, tu atgriezīsies joti nobarojies un tavas acis bus pilnas ar brīnumiem, ko tās skatījušas, bet tava galva pilna ar gudrību.»

Bidaršiks trūkstas kājās veikli jo veikli, un roka tam jau sniedzas pēc šautenes. «Kurp tu dosies?» es vaicāju. «Nonāvēt balto cilvēku,» viņš atbild. Es redzu, ka mani vārdi ir bijuši patīkami Bidaršika ausīm un ka viņš atkal kjūs vesels. Tāpēc es zinu, ka mani vārdi bijuši gudri.

Mūsu ciematā ir apmeties kads baltais cilvēks. Viņš nemeklējas pēc zelta smiltīm zemē, ne arī pēc zvērādām mežos. Visu laiku viņš meklē tikai vaboles un mušas. Viņš taču neēd ne vaboles, ne mušas — kālab tad viņi tās meklē? Es nezinu. Zinu tikai to, ka viņš ir jocīgs baltais cilvēks. Tāpat viņš meklē arī putnu olas. Viņš neēd šīs olas. Visu, kas tur iekša, viņš iztecina ārā un glabā vienīgi čaumalas. Olu čaumalas nav derīgas ēšanai. Viņš jau arī neēd šīs čaumalas, bet saliek mīkstās kastēs, lai nesaplīstu. Viņš ķer daudz sīku putniņu. Bet viņš neēd šos putniņus. Viņš tikai novelk tiem ādiņas un noglabā kastēs. Tāpat viņam patīk kauli. Kauli nav derīgi ēšanai. Un šim jocīgajam baltajam cilvēkam vislabāk patīk kauli no senseniem laikiem — tādi, kurus viņš izrok no zemes.

Bet viņš nav sirdīgs baltais, un es zinu, ka viņš mirs viegli, tālab es saku Bidaršikam: «Mans dēls, šis, āre, ir tas baltais cilvēks, ko tev nonāvēti» Un Bidaršiks atzīst, ka mani vārdi ir gudri. Tālab viņš dodas uz kādu vietu, kur zina daudz kaulu zemē. Viņš sarok pulka šādu kaulu un aiznes tos uz dīvainā baltā cilvēka apmetni. Baltais vīrs joti priecājas. Seja viņam staro kā saule, un, kaulus aplūkodams, viņš smaida vienā priekā. Viņš noliec galvu lejup, rau, tā, lai labāk apskatītu kaulus, un tad Bidaršiks dod viņam pamatīgu belzienu pa galvu ar cirvi — vienu reizi, tā, un dīvainais baltais cilvēks apveļas un ir beigts.

«Tagad,» es saku Bidaršikam, «atnaks baltie zaldāti un aizvedīs tevi uz zemi zem saules, tur tu daudz ēdīsi un kļūsi resns.» Bidaršiks ir laimīgs. Viņa slimība jau beigusies, un viņš sēž pie pavarda un gaida, kad ieradīsies balto cilvēku zaldāti.

Bet kā es varēju zināt, ka baltā cilvēka ceļš nekad nav divreiz viens un tas pats? — vecais vīrs noprasīja, strauji pasviezdamies pret mani. — Kā es varēju zināt, ka to, ko baltais cilvēks darījis vakar, viņš vairs nedara šodien un to, ko baltais cilvēks dara šodien, viņš vairs nedarīs rit? — Ebitss skumīgi papurināja galvu. — Balto cilvēku nav iespējams saprast. Vakardien viņš aizveda Jamikanu uz zemi zem saules un nobaroja to resnu ar bagātīgu ēdienu. Šodien viņš aizved Bidaršiku un … ko gan viņš dara ar Bidaršiku? Ļauj, lai tev pastāstu, ko viņš izdarīja ar Bidaršiku!

Es, Ebitss, viņa tēvs, gribu tev to pateikt. Viņš aizved Bidaršiku uz Kembela fortu un apsien tam virvi ap kaklu, rau, tā, un, kad Bidaršika kājas vairs nesniedz zemi, viņš ir beigts.

— Ai, ai! — Zilla vaimanāja. — Un nekad viņš nebrauks pāri ezeram, kas ir tik liels kā debesis, ne ari skatis zemi, kas ir zem saules un kur nav sniega.

— Tālab tad nu, — vecais Ebitss sacīja drūmā cienīb, — nav vairs neviena, kas man medītu gaļu vecuma dienās, un es izsalcis sēžu pie pavarda un stāstu šos notikumus Baltajam Cilvēkam, kas devis man ēdienu un stipru tēju, un tabaku manai pīpei.

— Tā ir melīgo un ļoti nožēlojamo balto cilvēku vaina, — Zilla griezīgā balsī paziņoja.

— Nē, — sirmgalvis atteica savā laipnīgajā stūrgalvīb. — Tas viss tālab, ka baltā cilvēka ceļš nav izprotams un nekad nav divreiz viens un tas pats.