Džeks Londons: Baltā cilvēka ceļš

Viņš apklusa, papakšķināja pīpi un, pamanījis, ka tā izdzisusi, padeva to Zillai, kas notrausa baltajam cilvēkam veltīto nievu smīnu no lūpām, lai sakļautu tās ap pīpes kātu. Ebitss šķita no jauna atslīgstam vecuma vārgumā, stāsts palika nepabeigts, un es ievaicājos:

— Kas tad noticis ar taviem dēliem Moklanu un Bi- daršiku? Un kālab jūs abi ar veco sievu mūža galā esat bez gaļas?

Viņš uztrūkās kā no snaudas un ar pūlēm atslējās.

— Zagt nav iabi, — viņš teica. — Ja suns pakampj tavu gaļu, tu sit suni ar rungu. Tāds ir likums. Tas ir likums, ko cilvēks devis, un sunim jādzīvo pēc šā likuma, citādi dabūs just rungu. Ja cilvēks paņem tavu gaļu vai tavu laivu, vai tavu sievu, tu nokauj šo cilvēku. Tads ir likums, un tas ir labs likums. Zagt nav labi, un tālab ir likums, ka cilvēkam, kas zog, jāmirst. Kas lauž šo likumu, tam smagi jācieš. Un mirt — tās ir smagas ciešanas.

— Bet, ja tu nonāvē cilvēku, kālab tad suni tu nenosit? — es vaicāju.

Vecais Ebitss palūkojās manī izbrīnījies kā bērns, kamēr Zilla gluži atklāti noņirdza par manu aplamo jau- tājumu.

— Tāds, rau, ir baltā cilvēka ceļš, — Ebitss nomurmināja vieglā rezignācijā.

— Tāda ir baltā cilvēka muļķība, — Zilla atcirta.

— Lai tad vecais Ebitss pamāca balto cilvēku gudrībā, — es laipni ierosināju.

— Suni nenosit tāpēc, ka tam jāvelk cilvēka kamanas. Cilvēks nekad nevilks otra cilvēka kamanas, tālab arī cilvēku nokauj.

— Ak tā, — es nomurmināju.

— Tāds ir likums, — vecais Ebitss turpināja. — Bet nu uzklausi, ak, baltais cilvēk, un es tev pastāstīšu par lielu muļķību. Dzīvo kāds indiānis. Viņa vārds ir Mobitss. Viņš nozog baltajam cilvēkam divas mārciņas miltu. Ko nu baltais cilvēks dara? Vai viņš sit Mobitsu? Nē. Vai viņš nokauj Mobitsu? Nē. Ko tad viņš dara ar Mobitsu? Es tev pastāstīšu, ak, baltais cilvēk. Viņam ir māja. Viņš paņem Mobitsu tajā mājā. Jumts tai ir ciešs. Sienas ir biezas. Viņš kurina uguni, lai Mobitsam būtu silti. Viņš dod Mobitsam daudz ko ēst. Tas ir labs ēdiens. Savu mūžu Mobitss vēl nav ēdis tik labu barību. Tur ir žavēta gaļa un maize, un pupu bez sava gala. Mobitss dzīvo labas dienas.

Pie durvīm ir liela atslēga, lai Mobitss nebēgtu projām. Tā arī ir varena muļķība. Mobitss nemaz negrib bēgt. Tajā vietā taču visu laiku ir bagātīgs ēdiens un siltas segas, un liels pavards. Būtu pavisam muļķīgi bēgt projām. Mobitss nav muļķis. Trīs mēnešus Mobitss paliek taja vietā. Viņš ir nozadzis divas mārciņas miltu. Par to baltais cilvēks gādīgi aprūpē viņu. Mobitss apēd daudz mārciņu miltu, daudz mārciņu cukura, bet gaļas un pupu viņš ēd bez gala. Tāpat Mobitss dzer daudz tējas. Pēc trim mēnešiem baltais cilvēks atver durvis un saka, lai Alobitss iet projām. Mobitss negrib iet projām. Viņš ir ka suns, kas ilgu laiku barots vienā vietā. Viņš grib palikt tajā vietā, un baltajam cilvēkam Mobitss dzišus japadzen. Tā nu Mobitss pārnāk atpakaļ savā ciematā, un viņš ir nobarojies resns. Tāds ir baltā cilvēka ceļš, un tas nav izprotams. Tā ir muļķība, milzīga muļķība.

— Bet tavi dēli? — es nemitējos taujāt. — Tavi stiprie dēli un bads vecuma dienās?

— Dzīvoja Moklans, — Ebitss sāka stāstīt.

— Spēcīgs vīrs, — māte viņu pārtrauca. — Viņš varēja mērkt airi ūdenī augu dienu un nakti un ne reizes neapstājas, jo atpūtas viņam nevajadzēja. Viņš labi zināja laša paražas un ūdens paražas. Viņš bija ļoti gudrs.

— Dzīvoja Moklans, — Ebitss atkārtoja, neņemdams vērā sievas iejaukšanos. — Pavasarī viņš aizbrauc lejup pa Jukonu kopā ar citiem jauniešiem, lai tirgotos Kem- bela fortā. Tur ir veikals, kas pilns ar baltā cilvēka labajām mantām, un tur dzīvo tirgotājs, vārdā Džounss. Tapat tur ir balto cilvēku zintnieks, ko jūs saucat par misionāru. Bet tur pie Kembela forta ir neganti ūdeņi, kur Jukona kļūst tieviņa kā jauna meitene un ūdens skrien ātri, un straumes plūst gan uz šo pusi, gan uz to pusi un sanāk atkal kopā, un tur ir atvari un krāces, un straumes allažiņ mainās, un ūdens līmenis mainās, tā ka divas reizes pēc kārtas tas nekad nebūs tads pats. Moklans ir mans dēls, un tādēļ viņš ir dūšīgs vīrs…

— Vai tad mans tēvs nebija dūšīgs vīrs? — Zilla noprasīja.

— Tavs tēvs bija dūšīgs vīrs, — Ebitss atzina, acīm redzami vēlēdamies par katru cenu saglabat majas mieru. — Moklans ir tavs un mans dēls, tāpēc viņš ir dūšīgs. Viss var būt, ka tieši tava ļoti dūšīgā tēva dēļ Moklans ir pārāk dūšīgs. Tas ir tāpat, it kā katla būtu ieliets par daudz ūdens un tas šļacas pāri. Tā arī Moklanā ir par daudz brašuma, un šis brašums šļācas pāri.

Jaunieši ļoti baidās no negantajiem ūdeņiem pie Kembela forta. Bet Moklans nebaidas. Viņš skaļi nosmejas — ha, ha! — un brauc iekšā negantajos ūdeņos. Bet tur, kur straumes saplūst kopā, laiva apgāžas. Atvara virulis sagrābj Moklanu aiz kājām, un tā viņš virpuļo apkārt un apkārt, grimst arvien dziļāk un dziļāk, un nekad viņš vairs nav redzēts.

— Ai, ai! — Zilla ievaimanājās. — Spēcīgs un gudrs viņš bija — un pie tam mans pirmdzimtais.

— Es esmu Moklana tēvs, — Ebitss teica, pacietīgi ļāvis sievai brītiņu paklaigāt. — Es kāpju laivā un ceļoju lejup uz Kembela fortu iekasēt parādu.

— Parādu! — es izsaucos. — Kādu parādu?

— Paradu no Džounsa, kas ir galvenais tirgotājs, — skanēja atbilde. — Tāds ir likums par ceļojumiem svešā novadā.

Es pakratīju galvu, rādīdams, ka nekā nesaprotu, un

Ebitss ar līdzjūtīgu nožēlu paskatījās manī, bet Zilla nosprauslojās ierastajā nicībā.

— Redzi, baltais cilvēk, — viņš teica, — tavā nometnē ir suns, kas kož. Kad šis suns sakož cilvēku, tu dod tam cilvēkam dāvanu, tāpēc ka tev vajag atvainoties un tāpēc ka suns ir tavs. Tu viņam atlīdzini. Vai tad tā nav? Tāpat tev jāatlīdzina, ja tavā novadā ir bīstamas medības vai neganti ūdeņi. Tas ir taisnīgi. Tāds ir likums. Vai mana tēva brālis neaizgāja uz Tananas novadu, kur viņu saplosīja lācis? Un vai Tananas cilts nesamaksāja manam tēvam ar daudzām segām un labām zvēra dam? Tas bija taisnīgi. Medības tur bija bīstamas, un Tananas ļaudis atlīdzinaja par šīm bīstamajām medībām.

Tā nu es, Ebitss, ceļoju lejup uz Kembela fortu iekasēt parādu. Džounss, kas tur ir galvenais tirgotājs, paskatījās uz mani un sāka smieties. Viņš smējās pilnā kaklā un pat nedomāja dot man atlīdzību. Es gāju pie zintnieka, ko jūs saucat par misionāru, un ilgi stāstīju par negantajiem ūdeņiem un par atlīdzību, kas man pienākas. Bet misionārs runāja pavisam par ko citu. Viņš runā par to, kur nonācis Moklans, kad viņš nu ir miris. Tajā vietā esot lieli ugunskuri, un, ja vien misionārs teica patiesību, es zinu, ka Moklanam nekad vairs nebūs auksti. Tāpat misionārs skaidro, kurp iešot es, kad būšot miris. Un par to viņš stāsta daudz ko sliktu. Viņš saka, ka es esot akls. Tie nu ir meli. Viņš saka, ka es mītot liela tumsībā. Tie nu ir meli. Un es atbildu, ka diena un nakts pār visiem nāk vienādi un ka manā ciematā nav nemaz tumšāks kā Kembela forta. Vēl es saku, ka tumsa un gaisma, tapat arī vieta, kur nonāksim, kad būsim miruši, ir pavisam kas cits un tam nav nekāda sakara ar taisnīgo atlīdzinājumu par negantajiem ūdeņiem. Tad misionārs lielās dusmās lamājas par manu tumsību un liek man iet projām. Tā es atgriežos no Kembela forta, nesaņēmis nekādu atlīdzību, un Moklans ir miris, un savās vecuma dienās es esmu bez zivīm un gaļas.