Laikazīmes

Organisma individuālā Laika — bioloģiskā Laika ri­tums mūža gaitā palēninās un ārējo notikumu tempi šķiet arvien ātrāki. Taču cilvēks nav bioloģiska būtne vien Cilvēkam ir apziņa, saprāts (kā nekā Humo sapieris!), un viņš ir sociālas kopas (kolektīva) loceklis. Viņš reizē dzīvo bioloģiskajā, psiholoģiskajā un sociālajā Laikā. Tā daudzi psihologi uzskata, ka pēc personības orientācijas Laikā cilvēkus var iedalīt tādos, kas. dzīvo pagātnē, tagadnē vai nākotnē. Pirmie esot emocionāli, depresīvi, otrie — impulsīvi, asi uztveroši, bet trešie — iniciatīvi, mazāk pieķeroties citiem cilvēkiem. Taču, kā atzīmē psihologs V. Kovaļovs, cilvēkam ļoti nepieciešams aplūkot savu pašreizējo dzīvi no dažādiem laika viedokļiem. Prasi redzēt tagadni gan no pagātnes — kā nākotni, gan arī no nākotnes — kā pagātni. Šādas manipulācijas ar savu psiholoģisko Laiku koncentrē aktuālajā tagadnē cilvēka potenciālo enerģiju, dod viņam jaunus spēkus vitāli sva­rīgu, ļoti grūtu uzdevumu veikšanai.

Bet kā ir ar mūsu senču prasmi (un arī praksi) raudzī­ties no pagātnes uz tagadni? Mūsdienās tāds varens līdzeklis ir rakstītā vēsture. Iepazīstot vēsturi, mēs spē­jam skatīt savu tagadni kā atsevišķu posmu garajā sa­biedrības attīstības ķēdē, spējam labāk izprast un novēr­tēt tagadnes notikumu jēgu. Senatnē šim nolūkam kal­poja tradīcijas, paražas, rituāli, kuru uzturēšanā liela no­zīme bija svētkiem, sevišķi kalendārajiem svētkiem. Taču svētku nozīme ir daudzšķautņaina. Svētki tieši ietekmē sociālpsiholoģisko Laiku. Svētkos vairs nav ikdienišķā Laika rituma. Te, kā raksta I. Kločkovs, ienāca mitoloģis­kais Laiks. Svētki ar saviem rituāliem, spēlēm, ķekatām, mielastiem un citām izdarībām radikāli atšķīrās no ik­dienas, mainīja sociālpsiholoģiskā Laika kvalitāti. Spēle pārtrauc_ telpas un Laika vienveidību un atdala spēles dalībniekus no ikdienišķās dzīves, radīdama savu pasauli, raksta holandiešu zinātnieks Johans Heizingers grāmatā «Homo ludens» («Spēļu cilvēks»). Pārtraucot monotoni vienmuļo, lineāro Laika gaitu, svētku izdarības ievirzīja to spirālē: katra sezona bija it kā tāda pati kā iepriekšējā gadā, taču jau mazliet savādāka.

Kādā no iepriekšējām nodaļām mēs stāstījām, ka kalendārie svētki kalpoja ari parmarķierdienām, iezīmējot Laika plūsmu, palīdzēja to mērīt un konstatēt tā virzību. Svētkos mūsu senči it kā slēdza līgumu ar dabas spēkiem uz kosmiskās vienotības pamata. Sīs cilvēka un dabas kosmiskās vienotības ideja izpaužas daudzās laikazīmēs, sevišķi tajās, kuras norāda uz labvēlīgām un nelabvēlī­gām dienām. Pēc kristietisma ieviešanas baznīca daudzas no šīm rituāldienām saistījusi ar savu kalendāru. Rituālajās dienās, sevišķi tādās, kad notiek būtiskas kos­miskas pārmaiņas, piemēram, ziemas un vasaras saul­griežos, it kā sajaucas nākotne ar pagātni. Tad šķiet se­višķas izredzes ieskatīties nākotnē, uzzināt arī savu lik­teni. Tieši šādos lūzuma momentos notika nākotnes zīlē­šana, dažādas izdarības savas un mājdzīvnieku veselības, lauku ražības nodrošināšanai. Laikazīmēs te pārsedzās ar Laika zīmēm.

Rituālo pasākumu cikliskais izvietojums pa gada sezo­nām pamatojas ne tikai uz mūsu senču tieksmi dzīvot sa­skaņā ar dabu un kosmosu, bet arī uz apbrīnojami dzi­ļām zināšanām un lielu praktiskās darbības pieredzi. Sa­cītā ilustrēšanai vēlreiz pakavēsimies pie IV gadsimta pa­vasara un vasaras sezonas rituālā kalendāra. Kā jau pa­stāstījām nodaļā «Tālāku laiku prognozējošās situācijas un dienas», šis seno poļanu kalendārs ornamenta veidā attēlots uz rituāltrauka. Ornamenta zīmes uz trauka vir­smas izvietotas divās joslās. Platākajā— augšējā joslā ar kvadrātiņiem attēloto dienu grupas pārtrauc lietus strūklu un koka, pērkona un zibens, kā arī citas zīmes. Lietus strūklu zīmes atbilst šādiem periodiem: no 20. līdz 30. maijam, no 11. līdz 20. jūnijam, no 4. līdz 6. jūlijam un no 15. līdz 18. jūlijam. Lietus periodu norādēm ir no­teikta nozīme. Sājos laikos vasarājiem sevišķi nepiecie­šams lietus. Cerņigovas apgabala (kur atrasts šis senais kalendārs) klimatiskajos apstākļos pirmais periods sa­krīt ar vasarāju stiebrošanu, otrais — ar vārpošanu, tre­šais — ar graudu piengatavību un ceturtais — ar graudu vaskgatavību. Minētajos periodos augi patērē ļoti daudz ūdens, tāpēc nepieciešams lietus. Taču Ukrainā šajos periodos lietus bieži nelīst — un tādēļ graudu raža krasi samazinās. Otrais periods kalendārā attēlots ar trijstūri, kuram sānu virsotne izbeidzas 20. jūnijā. Ar to ir izteikta ļoti svarīga agrotehniska prasība, jo jūnija pēdējā dekādē sāk ziedēt vasarāji. Tad lietus būtiski traucē ziedu ap- puteksnēšanos un apaugļošanos. Pēdējo (ceturtoj periodu attēlo lietus strūklas, kas no augšējās joslas turpinās horizontāli apakšējā joslā, proti, «aiziet zemē». Tā ir ļoti gudra seno zemkopju atziņa: pēc 20. jūlija lietus nav vajadzīgs (labība sakritīs veldrē, pērkona negaisā var aizdegties druva, vārpas var nopostīt krusa), kaut gan augsnei nepieciešama valgme.

Visas šajā IV gadsimta kalendārā norādītās svinamās dienas ir cieši saistītas ar seno zemkopju rūpēm par nākamās ražas likteni, ar graudaugu attīstības svarīgā­kajām fāzēm, ar nepieciešamību nodrošināt druvām pie­tiekami daudz saules siltuma, mitrumu vajadzīgajā brīdī, novērst dabas stihiju postījumus. Kalendārā norādītas konkrētas dienas, kad tā vai citādi jāietekmē dabas spēki. Interesanti atzīmēt, ka šeit minētie datumi ir arī tā saucamās prognozējošās dienas, kurās pēc laikazīmēm ir cerība aptuveni paredzēt meteoroloģiskos apstākļus uz priekšdienām. Tātad šādu rituāla dienu izvēle pamatojas uz ilgstošiem vērojumiem ne tikai par labības augu at­tīstības gaitu, bet arī par laika apstākļu dažādām sav­starpējām'sakarībām.

Varbūt mēs pārāk augstu novērtējam to cilvēku inte­lektu, kuri dzīvojuši pirms diviem trim gadu tūkstošiem? Ieskatīsimies padomju arheologa Borisa Frolova populār­zinātniskajā darbā «Par ko pavēstīja Sibīrijas madonna». Viņam — slavenā arheologa akadēmiķa Alekseja Oklad- ņikova skolniekam — izdevies atšifrēt ornamenta rakstus uz divām senā akmenslaikmeta kaula rokassprādzēm, ku­ras izraktas Mezinas apmetnē Sibīrijā. Izrādījās, ka te meandru (līčloču) un zigzagveida rakstos attēloti Saules un Mēness kalendāri. Mezinas rokassprādzes meandru un zigzagvēida ornamentā, secina Boriss Frolovs, izteikta Laika skaitīšanas prakse pēc Saules gada un Mēness cik­liem, kas izveidojusies pirms vismaz divdesmit (!) gadu tūkstošiem, kā arī Saules un Mēness kalendāru noteiktas saskaņošanas pieredze.

Laikazīmes nes sevī Laika zīmes arī tādā nozīmē, ka tās atspoguļo laikmetu, kurā radušās. Tādas laikazīmes, kas izšķir gadā tikai divas sezonas (silto un auksto), ir krietni vecākas par tām, kurās figurē četri gadalaiki. Ķeltu vēstures pētnieki noskaidrojuši, ka šīs ciltis dalīju­šas gadu divos periodos: siltajā, kas sācies ar mājlopu izdzīšanu ganos un turpinājies līdz to atgriešanās laikam ziemas mītnēs, un aukstajā. Senajiem ģermāņiem gada iedalījums divās sezonās pastāvējis līdz mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem. Dažu laikazīmju vecumu iespē­jams noteikt vēl precīzāk, piemēram, tās, kurās norādīts konkrēts datums kopā ar vasaras vai ziemas saulgriežiem (visgarākā un visīsākā diena), arī pavasara un rudens ekvinokciju, kad diena līdzinās naktij. Kalendārā varam izlasīt, ka vasaras saulgrieži ir 22. jūnijā un ziemas — 22. decembrī, bet pavasara un rudens ekvinokcija — 21. martā un 23. septembrī. Taču, kā zināms no astrono­mijas, debess ekvatora un ekliptikas stāvokļi savstarpēji mainās apmēram par 50,3 leņķa sekundēm gadā. Par tādu pašu lielumu pretim Saules redzamajai kustībai pār­vietojas ari pavasara un rudens, vasaras un ziemas raksturīgie punkti. Tāpēc visi šie kalendāra datumi — vasaras un ziemas saulgrieži, pavasara un rudens ekvi­nokcija — nobīdās par vienu diennakti apmēram 130 ga­dos. Ņemsim, piemēram, šādu laikazīmi: «No Manuila dienas saule — uz ziemu, bet vasara — uz svelmi.» Manuila diena ir 30. jūnijā. Laikazīme šo dienu saista ar vasaras saulgriežiem (tagad 22. jūnijs). Tātad starpība starp datumiem 30—22 = 8 dienas. So dienu skaitu reizi­not ar 130, iznāk apmēram tūkstotis. Pēc iegūtā rezultāta varam secināt, ka minētā laikazīme radusies pirms tūk­stoš gadiem, respektīvi, X gadsimtā.