Laikazīmes

Praktiskās atziņas, ko satur tautas meteoroloģija, savā izpildījumā robežo ar mākslu. Un otrādi — tautas dainas, ko mēs uzskatām par tautas dzeju — tātad par mutvārdu mākslu, patiesībā bieži vien ir praktiskas dabas, brīžiem tās ir pat pamācības — kad jāsēj, kad jāar, no kāda koka laiva taisāma, kā jāsvin svētki un vispār — kā jādzīvo, vismaz, kā būtu jādzīvo. Vulgāri un absolūti racionāli pieejot tautas ticējumiem, šinī gadījumā arī meteoroloģiskajiem novērojumiem, ātri var nokļūt «kul­tūras revolucionāru» pozīcijās un uz kādu laiku nozūmēt savai tautai bagātu, ētiski estētisku materiālu.»

LAIKAZĪMES UN LAIKA ZĪMES

«Literatūras un Mākslas» 1984. gada 31. augusta nu­murā- Armīns Lejiņš rakstīja par kinodiktoru Borisu Podnieku, ka viņa «kinobalss attīstība ir daļa no mūsu kinožurnālistikas vēstures… Balss jau ieguvusi laika zīmes vērtību, tā personificē laiku»; Te runa ir ne par tām laikazīmēm, kuras apskatījām iepriekšējās nodaļās. Tai parādību kopai, kuru latviešu valodā apzīmē ar vienu vārdu «laiks», daudzās citās valodās ir divi vārdi, pie­mēram, krievu valodā: epeMH un nozoda\ vācu: Zeit un Weiten, angļu: time un vueather; igauņu: aeg un ilm u. tml. Kāpēc gan mēs, latvieši, tik atšķirīgas parādības saucam vienā vārdā?

Atbilde uz šo jautājumu jāmeklē analogos cilvēces kultūras krātuvē. Senās Mezopotāmijas pētnieks Igors Kločkovs grāmatā «Babilonijas garīgā kultūra: cilvēks, liktenis, laiks» diezgan sīki apskata laika izpratni šajā senās kultūras zemē pirms divarpus līdz četriem gadu tūkstošiem. No šī vēsturiskā perioda saglabājies daudz māla tāfelīšu ar ķīļrakstu tekstiem. No atšifrētajiem tek­stiem izriet, ka senie babilonieši laiku izpratuši kā noti­kumu plūsmu. Mūsdienās izplatīto vispārināto priekšstatu par laiku kā ilgumu' babilonieši nav pazinuši. Laiks viņu izpratnē bijis konkrēts, ļoti atkarīgs no tā, kas to pie­pilda. Acīmredzot līdzīgi laiku izpratuši ari mūsu senči. Ja attiecīgajā dienā vai nedēļā bija vēlamie meteoroloģis­kie apstākļi, tad visi atzina, ka ir «labs laiks», ja nevēla­mie — tad sacīja, ka ir «slikts laiks». Priekšstats par laiku kā ilgumu radās vēlāk, attīstoties eksaktajām zināt­nēm (matemātikai, fizikai, astronomijai). Tāpēc senajās valodās (sanskrita, senslāvu u. c.) šie priekšstati nav šķirti. Sāds arhaisma elements saglabājies ne tikai lat­viešu, bet arī bulgāru, serbu-horvātu, ungāru un dažās citās valodās. Pārejas formu redzam grieķu valodā, kur abstrakto laiku apzīmē ar vārdu hronos, bet konkrēto (individuālo) — kairos (piemēram, teikumā: «Man nav laika»). Taču vārdu kairos lieto ari laika apzīmēšanai meteoroloģisko apstākļu izpratnē.

Lai labāk atšķirtu (arī salīdzināšanai) šos jēdzienus, turpmāk to, kas attiecas uz meteoroloģiskajiem apstāk­ļiem, rakstīsim ar mazo burtu — laiks, bet ilgumu ap­zīmējošo vārdu rakstīsim ar lielo burtu — Laiks. Tā­tad — laikazīmes un Laika zīmes. Kā jau teikts, mūsu senči šos jēdzienus nešķīra.

Tomēr arī mūsdienās Laika izpratne nebūt nav vien­nozīmīga. Laiks un telpa — materiālās eksistences pamatformas. Taču, kā pirms vairāk nekā pusotra gad­simta atzīmēja filozofs Hēgelis, ir zinātne par telpu — ģeometrija, bet nav zinātnes par Laiku. Starptautiskās Laika pētīšanas biedrības dibinātājs Dž. Freizers 1968. gadā ieteica zinātnei par Laiku dot nosaukumu «hronosofija», taču šādas zinātnes arvien vēl nav. Grūti iedomāties kaut ko vienkāršāku un reizē sarežģītāku par Laika jēdzienu, rakstīja ievērojamais padomju zinātnieks akadēmiķis Aleksandrs Fersmanis. Un pirms vairāk nekā pusotra gadu "tūkstoša Aurēlijs Augustīns: «Mēs pastā­vīgi atkārtojam vārdus: laiks un laiks, laiki un laiki…

Izsakām un dzirdam tos, un mūs saprot, un mēs sapro­tam. Nav vārdu skaidrāku un biežāk lietotu un reizē tieši pretēji — ar tik apslēptu būtību, kas prasa izskaidro­jumu.»

Padomju filozofs Jurijs Molčanovs grāmatā «Četras laika koncepcijas filozofijā un fizikā» apskata dažādus mūsdienu priekšstatus par Laiku. Sos priekšstatus viņš vispirms iedala substancionālajās un relacionālajās koncepcijās. Substancionālā Laiku uzskata par substanci Tāda no matērijas neatkarīga substance ir absolūtais Laiks Izaka Ņūtona teorijā: «Absolūtais, patiesais, matemātiskais laiks pats par sevi uh pēc savas būtības, bez kāda sakara ar kaut ko ārēju tek vienmērīgi un ci­tiem vārdiem tiek saukts par ilgumu. Visas kustības vai paātrināties vai palēnināties, bet absolūtā laika tecējums nevar mainīties… Relatīvais, šķietamais jeb sadzīves laiks ir vai nu precīzs, vai arī mainīgs, uztverams ar jutekļiem, ārējs, ar kādu kustību radīts ilguma mērs, ko parastajā dzīvē lieto patiesā matemātiskā laika vietā: stunda, diena, mēnesis, gads.» Ir arī citādi substancionā- lie priekšstati. Padomju astronoms Nikolajs Kozirevs Laiku uzskata par fiziski aktīvu substanci, kas mijiedar bojas ar vielu un enerģiju un ir katras tapšanas pamatfaktors.

Oponēdams Ņūtonam, Gotfrīds Leibnics apgalvoja, ka nekāda absolūtā Laika nav, ka šis jēdziens atbilst noti­kumu un parādību secības kārtībai. Mainās notikumu un parādību secības kārtība — mainās arī" Laika gaita. Tur, kur nekas nenotiek, nav arī Laika. Einšteina relativitātes teorijā katras sistēmas Laiks atkarīgs no kustības 'āt­ruma: jo ātrāk tā kustas, jo relatīvi lēnāk (attiecībā pret novērotāju) rit šīs sistēmas Laiks. Ja sistēmas ātrums tuvojas gaismas ātrumam, tās individuālais -Laiks (paš- laiks) tuvojas nullei… Atgriezies no šāda superātra lidojuma, kas pēc kosmiskā kuģa pulksteņa būs turpinā­jies, teiksim, gadu, kosmonauts konstatēs, ka uz Zemes pagājuši gadu tūkstoši… Tamlīdzīgas Laika koncepcijas sauc par relacionālām. Tās skata Laiku nevis kā patstā­vīgu substanci, bet kā attiecības starp esamības objek­tiem, precīzāk — kā šo attiecību vispārinājumu. Arī kā pārmaiņu mēru.

Laika relacionālās koncepcijas ietvaros attīstās priekš­stati par specifiskajiem Laikiem. Bioloģiskais, ģeoloģis­kais, sociālais, psiholoģiskais Laiks. Principā Laiku var taču mērīt ne tikai pēc Zemes apgriešanās ap savu asi un ap Sauli (diennaktīs, mēnešos, gados), bet ari pēc jebkura cita cikliska procesa, kura raksturīgie stāvokļi periodiski atkārtojas, piemēram, ar pulsu, organisma aug­šanas gaitu, vielmaiņas reakcijām, auga dzinuma posma izaugšanu no vienas lapas (vai lapu mietura) līdz otrai.

«No kā atkarīgs Laika intervāla minimums, īsāku par kuru mēs vairs nespējam uztvert?» jautāja pasaulslave­nais dabaszinātnieks Kārlis Bērs savā ievadrunā pirmajā Krievijas entomologu kongresā 1860. gadā. Un pats at­bildēja: šī acumirkļa (reizi pamirkšķināt aci!) ilgums tieši atkarīgs no mūsu organisma dzīvības norišu ātruma. Iztēlosimies domājošu būtni, kas dzīvo tūkstošreiz ātrāk nekā mēs, teica Bērs. Visi dzīvības procesi (sirdsdarbība, asinsrite, elpošana, vielmaiņa) tādas būtnes organismā norit tikpat reižu ātrāk. Kamēr mēs pamirkšķināsim vien­reiz, šī būtne to paspēs izdarīt tūkstoš reižu. Visi ārējie notikumi tās uztverē ritēs attiecīgi (tūkstoškārt) lēnāk nekā cilvēkam: vasaras diena kā divi gadi. Bet tagad sa­līdzinājumam iztēlosimies, turpināja Bērs, saprātīgu būtni, kas dzīvo tūkstošreiz lēnāk nekā mēs. Vienam šīs būtnes dzīves acumirklim atbilst tūkstotis mūsējo. Tādas būtnes uztverē ārējo notikumu temps būtu tūkstoškārt pa­ātrināts: diennakts viņas uztverē līdzinātos pusotrai mūsu minūtei. Apmēram tāpat kā Mazajam princim Antuāna de Sent-Ekziperī stāstā, kad dienā cilvēks pagūst tikai pateikt «Labdien!» un vēl kādu teikumu, kam seko «Ar- labunakti!». Tā arī cilvēka mūžā, secināja Bērs, mainās Laika gaitas uztvere. Bērnībā, kad organisms Strauji aug un attīstās, ārējo notikumu Laiks rit lēnāk, jaunībā tā ri­tums paātrinās, bet vecumā tas jau joņo kā ar vēja spār­niem. Te vērojama individuālā bioloģiskā Laika dilatācija kā Einšteina relativitātes teorijā: jo ātrāka ķermeņa kus­tība, jo relatīvi lēnāk rit tā pašlaiks. Tikai te mehāniskās kustības (telpiskās pārvietošanās) vietā ir bioloģiskie procesi organismā. Filozofi ideālisti (piemēram, A. Sopenhauers) saskatīja šajā apstāklī tikai subjektīvās Laika uztveres maiņu, cilvēka dzīves pieredzei uzkrājo­ties. Kārlis Bērs parādīja, ka subjektīvā uztvere pamato­jas uz paša organisma Laika gaitas objektīvu maiņu. Katrs taču atšķirs gadu vecu bērnu no trīsgadīga. Bet pamēģiniet tikpat droši pateikt, kuram no diviem pa­dzīvojušiem cilvēkiem ir sešdesmit viens un kuram seš­desmit trīs gadi! Bēra ideju pēc septiņdesmit gadiem iz­mantoja Lekonts di Nojuī, pētot organisma bioloģiskā Laika gaitu. Grāmatā «Bioloģiskais Laiks», kas iznākusi 1936. gadā Londonā, viņš mēra organisma specifiskā Laika gaitu ar brūces dzīšanas ātrumu. Līdz ar vecuma palielināšanos brūce dzīst arvien lēnāk un lēnāk.