Laikazīmes

Ja, sienu šķūnī liekot, pirmo klēpi noliek ziemeļu pusē un apmiez — to sienū peles nekapā

Ja pirmo siena klēpi liek pret ziemeļiem — siens ne­pelē, nekūp, labi stāv

Ja, kaudzē pirmo klēpi liekot, nostājas pret zieme­ļiem — peles labību neēd

Ja šķūnī ziemeļu kaktā, stāvot ar seju pret zieme­ļiem, noliek akmeni, kā tas laukā stāvējis, — peles sienu nemaitās

Ja pirmo siena klēpi meža pļavu kaudzē liek pret zie­meļiem — meža dzīvnieki šo kaudzi neaiztiek

Ja meža dzīvniekiem ziemu barībai cirsta apse nokrīt pret ziemeļiem — tie pie šī koka tik un tā neiet, lai cik būtu izbadējušies

Ja kāds vājš meža dzīvnieks vai aizšauts medījums krīt un nobeidzas ar galvu pret ziemeļiem — neviens plēsoņa to tik un tā neaiztiek

Ja staļļa durvis būs pret ziemeļiem — zirgi saimnie­kam spers un kodīs

Ja būvkokus no kājas laiž ziemeļu—dienvidu vir­zienā — tie neplaisā; ja rītu—vakaru virzienā — tie plaisā

Ja grib, lai zirgi padodas, stallī tie jātur ar galvu ziemeļu vai austrumu virzienā, tiem blakus nedrīkst būt cūku kūts, to barībai nedrīkst tuvoties vistas, to sienā vai salmos nedrīkst gulēt kaķi

Ja miltu maisa mezglu sien un liek pret ziemeli — šos miltus neaiztiek peles

Ja skābējot pirmo kāpostu sauju pašauj uz ziemeļu pusi — kubls labi stāv, nebojājas

Ja reņģes vezumā vai traukā liek no ziemeļu puses — tās ilgi nemaitājas.

Par ziemeļu vēja ietekmi:

Ja mēslus ved ziemeļu vējā — tie netrūd

Ja rudzu sējamā laikā pūš ziemeļu vējš — būs labs rudzu gads;

ja pūš dienvidu vējš — rudzi izpūš un to vietā augs galvenokārt zāles

Ja kviešus sēj ziemeļu vējā — tajos nemetas meln- plauka un nezāles

Ja zirņus sēj dienvidu vējā — tie aug mīksti, bet tār­paini; ja ziemeļu vējā — aug cieti

Ja pupas stāda dienvidrītu vējā — tāsizaug pākšainas un mīkstas; ja ziemeļu vējā — aug cietas

ja kāpostus stāda ziemeļu vējā — aug cietas un zilas galviņas;

ja pirmo stādu liek zemē, skatoties uz ziemeļiem, — tos tārpi un kukaiņi neaiztiek

Ja kartupeļus stāda dienvidu vai vakaru vējā — ir ba­gāta raža; ja ziemeļu vējā — ir vāja raža

Ja bietes sēj ziemeļu vējā — tās aug cietas

Ja rutkus un mārrutkus sēj ziemeļu vējā — tie aug cieti

Ja putnus liek perēt ziemeļu vējā — nekas labi ne­izdodas

Ja vistas liek perēt vējainā laikā, it īpaši ziemeļu vēja laikā, daudzas no olām paliek tukšas

Ja lopus lecina ziemeļu vējā — nekas labi neizdodas

Ja augļu kokiem ziedot, pūš ziemeļu vējš — nebūs

Ja februāra beigās stipri ziemeļvēji — būs auglīgs gads

Ja ozolus cērt ziemeļu vējā — tos ķirmji neēd

Etnogrāfi uzskata, ka situāciju laikazīmes, kurām ir varbūtiski orientējošs raksturs, ir noteikti vecākas nekā kalendāri fiksētās laikazīmes. Tāpēc domājams, ka arī kalendārajām laikazīmēm senatnē bija orientējošs raksturs un viennozīmīgi determinējošu intonāciju tās ieguvušas kristīgās baznīcas ideoloģijas ietekmē. Kristiānisma teolo­ģija taču kā sev piemērotu pārņēma Aristoteļa formālo loģiku ar tās viendimensiālo, lineāro patiesību. Sīs pa­tiesības izpratne vēlāk uzspiesta arī daudzām kalendāra­jām laikazīmēm, tāpēc nez vai šāda izpratne uzreiz jau ir pagānisma un kristiānisma sinkrētisms (vienotība) 1 . Kāds gan «sinkrētisms», piemēram, ir šādā ticējumā: «Ja rokās ir pīlādža jeb Pilāta koks, kura krustā šis valdnieks sita pestītāju, — viss ļaunais bēg.»? Pirmkārt, Tuvajos Austrumos, kur — pēc bībeles nostāstiem — risinājušies ar pestītāju saistītie notikumi, nav sastopams ne tikai mūsu parastais pīlādzis, bet vispār neviena no šīs ģints apmēram astoņdesmit sugām. Otrkārt, vērīgs lasītājs droši vien būs pamanījis, ka tautas ticējumi par pīlādzi balstās acīmredzot uz novērojumiem par šī koka mizas, koksnes un sevišķi augļu specifiskajām īpašībām, kuras mēs saucam par baktericīdām. Tātad «Pilāta kokam» šajā ticējumā ar valdnieku Pilātu nav nekāda sakara.

Nopietni vērojumi un dabas izpratne izteikti kalendā­rajā Iaikazīmē par odiem: «Ja vienu odu nosit pirms Jā­ņiem — simt būs vietā, ja pēc Jāņiem — desmit.» Kā jau labi noskaidrojuši entomologi, jebkuras sugas kukaiņu daudzums vasarā atkarīgs no paaudžu skaita. Ar katru nākamo paaudzi kukaiņu skaits vasarā strauji pieaug, vismaz desmitkāršojas. Tātad, ja odu pirmā paaudze pa­rādās jau pirms Jāņiem, to būs noteikti desmitreiz vairāk nekā tad, Ja vēlais pavasaris aizkavējis vairošanos.

Pēdējā laikā ievērojami augusi pētnieku interese par dažādu tautu kalendārajām paražām. Viens no cēloņiem, kas izraisījis šo interesi, ir paātrinātais zinātnes un teh­nikas progress un ar to saistītā straujā urbanizācija, ku­ras dēj daudzas kalendārās paražas izzūd vai arī strauji pārveidojas. Tāpēc vērojama palielināta zinātnieku tieksme fiksēt un izpētīt senās kultūras fenomenus. Pa­domju Savienības Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas insti­tūta zinātnieki kopš 1973. gada publicējuši četru grāmatu sēriju par Eiropas zemju kalendārajām paražām un rituāliem. Ļoti daudz darbu publicēts par dažādiem pa­domju tautu folkloras žanriem. So grāmatu autori bieži vien ar nožēlu konstatē, ka daudzas senās paražas grūti izpētīt, jo tās līdz XIX un XX gadsimtam nonākušas stipri vien pārveidotas. Bieži nav pat iespējams noskaid­rot attiecīgās paražas kādreizējo jēgu. Mūsuprāt, te var lieti palīdzēt laikazīmes. Piemēra pēc apskatīsim dažas jau minētas laikazīmes un ticējumus par rumulēšanos: «Ja, pirmo reizi govis ganos laižot, krietni rumulējas — govis daudz piena dod.» «Ja vispār sējas laikā velējas, rumulējas — no nākošajām vārpām birs daudz graudu.» «Ja pusdienas laikā šļakstina ūdeni — bieži līs lietus.» «Ja kartupeļu stādītāju pirmajā dienā aplej ar ūdeni — viņam mugura nesāp.»

Pirmajos divos piemēros rumulēšanās rituālam ir vis­maz trejāda jēga: attīrīšanās, lietus izraisīšana tuvāka­jam periodam un «draudzības līguma» noslēgšana ar debesu ūdeņiem. Kā zināms, senatnē daudzas tautas plaši izmantoja ūdeni kā attīrīšanās līdzekli, kam cilvēki, māj­dzīvnieki un kultūraugi jāpasargā no dažādiem ļauniem spēkiem. Sāda tipa senās izdarības saglabājušās kristīgās baznīcas rituālos, kur izmanto svētīto ūdeni. Ne mazāk svarīga arī ūdens ārstnieciskā nozīme, kura nepārprotami izteikta pēdējā (ceturtajā) piemērā. Trešajā piemērā skaidri redzama tāda svarīga rumulēšanās funkcija kā lietus izraisīšana. Profesionāli «lietus taisītāji» daudzās Āfrikas, Dienvidāzijas un Latīņamerikas tautās darbojās vēl XIX un pat XX gadsimtā. Cilvēku apšļakstīšanas vai apliešanas rituāls, kas domāts lietus izsaukšanai, agrāk bijis plaši izplatīts arī citās zemēs. Eiropā šāds rituāls visilgāk saglabājies Balkānos un Kaukāzā.

Divos pirmajos piemēros nav tiešas norādes uz lietus izraisīšanu ar rumulēšanos. Taču, ja nelīs lietus pavasarī un vasaras sākumā, zāle augs slikti un govīm nebūs ko ēst. Uz labu izslaukumu tad nav ko cerēt. Arī labībai augšanas un vārpu veidošanās periodā nepieciešama valgme, tātad vismaz pavasarī lietus ir jānodrošina. At­liek tikai pasmaidīt par mūsu senču aplamo paņēmienu, vai ne?