Džeks Londons: ĶINĪZERIS

Koraļji aug, palmas stiepjas garumā, bet cilvēks mirst.

Tahitiešu paruna

A Co neprata franciski. Pavisam noguris un garlaicības mākts, viņš sēdēja pārpildītajā tiesas zālē, klausīdamies, kā te viens, te otrs ierēdnis bez mitas ber franču vārdus. A Co tā bija tīrā buldurēšana, un viņš brīnījās par dum­jajiem francūžiem, kas tik ilgi meklēja Cun Ga slepkavu un tā arī neko neatrada. Visi piecsimt kūliji plantācijā zināja, ka slepkavību pastrādājis A Sans, bet viņu pat neapcietināja. Tiesa, kūliji bija slepus norunājuši nelieci­nāt cits pret citu, taču šajā gadījumā gan francūži būtu varējuši viegli izdibināt, ka slepkava ir A Sans. Ir gan tie francūži dumji!

A Co nebija izdarījis neko tādu, par ko būtu jābaidās. Viņš nebija piedalījies slepkavībā. Tiesa, viņš gan bija redzējis visu notiekošo, un plantācijas uzraugs Semmers bija uz karstām pēdām iedrāzies barakā un ieraudzījis viņu tur kopā ar četriem vai pieciem citiem kūlijiem — bet kas par to? Cun Ga bija durts tikai divas reizes. Tas bija pats par sevi saprotams, ka seši cilvēki nevareja ievai­not ar diviem naža dūrieniem. Pat ja katrs būtu dūris vienu vienīgu reizi, ir tad slepkavu nevarēja būt vairak par diviem.

Tā sprieda A Co, kad viņš un četri viņa biedri, atbil­dot uz tiesneša jautājumiem, meloja, liedzās un pinās sa­vās liecībās. Viņi bija izdzirdējuši baiļu kliedzienus un, tāpat kā Semmers, skrējuši uz notikuma vietu. Viņi tur bija nonākuši ātrāk par Semmeru, tas ir viss. Semmers savā liecībā gan apgalvoja, ka, nejauši iedams gar ba­raku, saklausījis iekšā strīdamies un nostāvējis ārpusē savas piecas minūtes, ka tad, kad viņš iegājis iekšā, viņš tur jau ieraudzījis apsūdzētos un ka šie ļaudis nav iegājuši neilgi pirms viņa, tāpēc ka viņš stāvējis pie barakas vie­nīgajām durvīm. Un kas par to? A Co un četri pārējie apsūdzētie liecināja, ka Semmers ir kļūdījies. Galu galā vi­ņus tomēr palaidīs vaļā. Viņi par to bija svēti pārliecināti.

Nevar taču nocirst galvu pieciem cilvēkiem, ja no­slepkavotā ķermenī ir tikai divi dūrieni!_\Turklāt neviens no svešzemju velniem nebija redzējis, 1

Tomēr gluži visu A Co nesaprata. Angļu sabiedrība, kam piedereja plantacija, bija atvedusi uz Tahiti piecsimt kū- liju, izdodot par viņiem bargu naudu. Akcionāri pieprasīja dividendes, bet sabiedrība pagaidām vēl neko nebija mak­sājusi un nevēlējās, ka salīgtie strādnieki, kas tai izmak­sāja ļoti dārgi, sāktu apkaut cits citu. Vienlaikus francūži gribēja drīzāk pierādīt ķīniešiem franču likuma spēku un pārākumu. Tādos gadījumos vislabāk līdz uzskatāms pie­mērs; un vai tad Jaunkaledonija nepastāvēja tāpēc, lai uz turieni mūža trimdā izsūtītu bēdām un ciešanām no­lemtos par sodu, ka viņi viegli padodas kārdinājumam un ir cilvēki?

A Co to visu nesaprata. Viņš sēdēja tiesas zālē un gaidīja, kad nejēgas tiesneši pasludinās spriedumu, kas ļaus viņam kopā ar biedriem brīvi atgriezties plantācijā, lai nostrādātu līdz līgumā paredzētā termiņa beigām. Drīz tiks nolasīts spriedums. Lietas izskatīšana drīz būs galā. To viņš atskārta. Lieciniekus vairs neizjautāja, buldurē­šana vairs nebija dzirdama. Arī paši franču velni bija aizkusuši un nevarēja vien sagaidīt spriedumu. A Co gai­dīdams atcerējās to dienu, kad bija parakstījis līgumu un kāpis kuģī, lai dotos uz Tahiti. Viņa dzimtajā piejūras ciemā dzīve nebija nekāda saldā, un, kad A Co piekrita nostrādāt piecus gadus dienvidu jūrās par piecdesmit mek­sikāņu centiem dienā, viņš uzskatīja sevi par laimīgu. Dažs labs no viņa ciema vīriešiem veselu gadu ņēmās melnās miesās par desmit meksikāņu dolāriem, daža laba sieviete cauru gadu auda tīklus par pieciem dolāriem, un kalponēm veikalnieku mājās par darbu maksāja četrus do­lārus gadā. Bet viņš saņems piecdesmit centu dienā, vienā dienā, vienā pašā dienā tādu lielu naudu! Kas par to, ka darbs smags? Pēc pieciem gadiem viņu sūtīs atpakaļ uz mājām — tā bija rakstīts līgumā —, un viņš nekad vairs nestrādās. Viņam pietiks naudas visam mūžam, vi­

ņam būs pašam sava māja, sieva un bērni, kas_ augs lieli un godās tēvu. Jā, un aiz mājas būs neliels dārziņš, kur ļauties pārdomām un atpūsties, kur mazā dīķītī peldēs zelta zivtiņas un trīs četros kokos džinkstēs zvaniņi, bet dārzam apkārt pacelsies augsta siena, lai viņš varētu ne­traucēti ļauties pārdomām un atpūsties.

Trīs no šiem pieciem gadiem viņš bija nostrādājis. Viņš jau bija ticis pie turības (dzimtenē A Co uzskatītu par bagātu), un vairs tikai divi gadi šķīra Tahiti kokvilnas plantāciju no gaidāmajām pārdomām un atpūtas. Bet tieši tagad viņam izput nauda tāpēc vien, ka viņš, sev par nelaimi, bijis Cun Ga slepkavības liecinieks. Trīs nedēļas viņš bija nonīcis cietumā un katru dienu zaudējis piecdes­mit centus. liet nekas, drīz tiks pasludināts spriedums un viņš ies atpakaļ uz plantāciju.

A Co bija divdesmit divi gadi. Viņš bija labsirdīgs, jautrs un pastavīgi smaidīja. Kā jau visi aziāti, viņš bija tievs, toties seja viņam bija apaļa. Tā atgādināja mēnesi un izstaroja tādu bezrūpību un dvēseles siltumu, kāds viņa tautiešu vidū reti sastopams. Un viņa raksturs at­bilda ārienei. Viņš nekad nevienu neapkaitināja, nekad ne ar vienu neķildojās. Azarta spēles viņam negāja pie SIRDs. Spēlmanim jābūt rupjam, turpretī A Co bija maiga dvi < le. Viņam pietika ar mazumu un nevainīgiem prie­kiem Dzesini vakara klusums un miers pēc kokvilnas lauku tfriila darbu pavadītas dienas sagādāja viņam bez- 1',.iliļMi apmierinājumu. Viņš varēja stundām ilgi sēdēt, vi rojot puķi un filozofējot par esamības noslēpumiem un miklam. Zils gārnis uz šauras smilšainā krasta strēles, lidojošo zivju sidrabotie šļaksti vai pērļaini sārtā vakar­blāzma pār lagūnu tā sajūsmināja jaunekli, ka viņš ga- ligi aizmirsa nogurdinošo dienu virkni un Semmera smago pletni.

Šemmers, Kārlis Šemmers bija lops, truls lops. Taču algu viņš nesaņēma par velti. Viņš izsūca pēdējās spēku paliekas no sabiedrības piecsimt vergiem, jo, kamēr ne­bija notecējis līguma termiņš, viņi bija vergi. Šemmers strādāja vaiga sviedros, lai izspiestu visu spēku no šiem piecsimt nosvīdušajiem ķermeņiem un pārvērstu to spēku par eksportam gatavām pūkainās kokvilnas ķīpām. īste­not šo pārvērtību Semmeram palīdzēja valdonīgais, acī­gais un pirmatnīgi rupjais raksturs. Vēl viņam nāca talkā trīs collas plata un aptuvis jardu gara bieza ādas siksna, kuru viņš izjājot mēdza ņemt līdzi un kura ar pistoles šāvienam līdzīgu troksni varēja pavisam negaidot nolais­ties uz kāda kūlija salīkušās kailās muguras. Kad Sem­mers jādelēja pa lauku, tādi šāvieni bija dzirdami diezgan bieži.

Reiz, kad viņi tikko bija sākuši strādāt plantācijā, Sem­mers ar vienu dūres sitienu nogalināja kādu kūliju. Gluži kā olas čaumalu viņš šā cilvēka galvaskausu sašķaidījis gan nebija, taču galvā kaut kas bija sabojāts, un, kādu nedēļu novārguļojis, kūlijs nomira. Tomēr ķīnieši nesū­dzējās franču velniem, kas pārvaldīja Tahiti. Tā bija viņu pašu darīšana. Nevienam citam gar Semmeru nebija da­ļas. Vajadzēja vairīties no šī cilvēka dusmām, tāpat kā viņi vairījās, lai viņus nesakostu indīgie simtkāji, kas slē­pās zālē vai lietainās naktīs līda iekšā barakās. Un ķī- nīzeri — tā viņus bija iesaukuši slinkie tumšādainie salas iedzīvotāji — centās pārāk nesakaitināt Semmeru. Citiem vārdiem, viņi strādāja melnās miesās, lai veiktu uzdoto darbu. Šis Semmera sitiens bija ienesis sabiedrībai des­mitiem tīikstošu dolāru, bet viņš pats dzīvoja tālāk vienā mierā.