Džeks Londons - ĶINĪZERIS

— Tu gan esi jocīgs, — viņš beidzot sacīja.

A Co pameta ar galvu un smaidīja vēl līksmāk. Pretēji tiesnesim Krušo uzrunāja savu ceļa biedru kanaku valodā, ko A Co, tapat ka visi ķīnieši un visi velna ārzemnieki, saprata labi. *

— Tu par daudz smejies, — Krušo pārmeta. — Tādā dienā drīzāk būtu jālej asaras.

— Priecājos, ka esmu laukā no cietuma.

— Un tas ir viss? — Žandarms paraustīja plecus.

— Vai tad ar to nepietiek? — A Co atjautāja.

— Tātad tu priecājies, ka tev nocirtis galvu?

A Co neizpratnē paskatījās uz Krušo un teica:

— Es taču braucu atpakaļ uz plantāciju Atimaono, lai strādātu Semmeram. Vai tad jūs mani nevedāt uz Ati­maono?

Krušo domīgi noglauda savas garās ūsas.

— Tā, tā, — viņš beidzot sacīja, uzšāvis ar pātagu labās puses mūlim. — Iznāk, ka tu nekā nezini?

— Kas man būtu jāzina? — A Co sāka just neskaidras bailes. — Vai tad Semmers neļaus man vairs strādāt?

— Pēc tā, kas notiks šodien, vairs neļaus. — Krušo no sirds nosmējās. Tas bija izdevies joks. — Redzi, pēc šodienas tu vairs nebūsi spējīgs strādāt. Cilvēks bez gal­vas taču nav vairs nekāds strādātājs, vai ne? — Viņš iebakstīja ķīnietim sānos un nogruģināja.

Muļi tveicē norikšoja kādu jūdzi, bet A Co sēdēja kā mēms. Tad viņš jautāja:

— Vai tad Semmers grib cirst nost man galvu?

Krušo nosmīkņādams pamāja ar galvu.

— Tā ir kļūda, — nopietni sacīja A Co. — Es neesmu tas ķīnīzeris, kam jācērt nost galva. Es esmu A Co. Godā­jamais tiesnesis nosprieda, ka man divdesmit gadi jāpa­vada Jaunkaledonijā.

Žandarms iesmējās. Tas tik bija joks! Sis ērmotais ķīnī­zeris gribēja piekrāpt giljotīnu. Mūļi bija izrikšojuši cauri kokospalmu birzij un kādu pusjūdzi notrikšinājuši gar saulē dzirkstošo jūru, kad A Co atkal ierunājās:

— Kad es jums saku, — es neesmu A Cou. Godājamais tiesnesis neteica, ka man jānocērt galva.

— Esi bez bailēm, — sacīja Krušo ar cildināmu vēlē­šanos nomierināt savu gūstekni. — Tā ir viegla nāve. — Viņš uzsita knipi. — Viens, divi, un darīts. Tas ir pavi­sam citādi nekā karāties virvē, spirināt kājas un vaikstīt ģīmi veselas piecas minūtes. Uz mata kā tad, kad cāli nokauj ar cirvi. Tu nocērt tam galvu, un beigta balle. Tāpat ir ar cilvēku. Ciks! un cauri. Nemaz nesāp. Tu pat nepagūsti iedomāties, ka sāp. Tu vispār nedomā. Galva ir nost, un nav ar ko domāt. Tas ir varen labi. Es arī gri­bētu tā mirt — ātri, uzreiz. Tev nudien ir laimējies, ka vari tā mirt. Tu varēji saķert spitālību, un tad tev būtu jāsairst pa gabalam — te rokai nokrīt viens pirksts, te otrs, pēc tam nāk kārta kāju pirkstiem. Es pazinu kādu, kas applaucējās ar verdošu ūdeni. Divas dienas nevarēja nomirt. Kliedza tā, ka pa kilometru varēja dzirdēt. Bet tu? Tik viegli esi ticis cauri. Nazis nokrīt tev uz kakla — čiks! un darīts. Varbūt pat pakutinās. Kas to lai zina? Neviens, kas miris tādā vīzē, nekad nav atgriezies, lai pastāstītu.

Savus pēdējos vārdus Krušo uzskatīja par varenu joku un kādu pusminūti locījās smieklos. Jautrība bija pa daļai mākslota, bet viņš uzskatīja par savu pienākumu cilvēk­mīlestības vārdā uzjautrināt ķīnīzeri.

— Bet es jums saku, ka esmu A Co, — ķīnietis palika pie sava. — Es negribu, lai man nocērt galvu.

Krušo sadrūma. Sis ķīnīzeris sāka pārāk apcelties.

— Es neesmu A Cou… — A Co iesāka.

— Pietiek! — žandarms pārtrauca viņu un piepūta vai­gus, lai izskatītos bargs.

— Es jums saku, ka neesmu … — A Co atkal iesāka.

— Muti ciet! — Krušo uzbrēca.

Tālāk viņi brauca klusēdami. No Papeete līdz Atimaono ir divdesmit jūdzes, un, kad A Co atkal uzdrošinājās ieru­nāties, viņi jau bija veikuši pusi no šā attāluma.

es jus redzēju tiesā, kad godājamais tiesnesis iz­skatīja musu lietu, viņš iesāka. — Redzat nu. Un vai jus neatceraties, ka A Cou, kam piesprieda nāves sodu… jūs droši vidi atceraties, ka viņš, A Cou, bija gara augumu? Paskatieties uz mani.

Viņš pēkšņi piecēlās, un Krušo redzēja, ka A Co tiešāmir neliela auguma. Tikpat pēkšņi Krušo atmiņā pavī­dēja A Cou, un A Cou nudien bija garš. Žandarmam visi ķinieši likās vienādi. Sejas nevarēja atšķirt citu no citas. Taču atšķirt gara auguma cilvēku no maza auguma cil­vēka viņš varēja, un viņš saprata, ka viņam blakus sēž cits cilvēks. Krušo tik spēji apstādināja mūļus, ka dīsele padevās uz priekšu, paraudama līdzi sakas.

— Nu jūs redzat, ka tā ir kļūda, — laipni smaidīdams, teica A Co.

Bet Krušo domāja. Viņš jau nožēloja, ka apturējis ratus. Viņam nebija ne apjausmas par virstiesneša kļūdu, bet pats viņš to nebija spējīgs izskaidrot, viņš zināja tikai to, ka šis ķīnīzeris ir nodots viņa rokās, lai nogādātu to Atimaono, un ka viņa pienākums ir aizvest šo cilvēku uz Atimaono. Kas par to, ka viņš nav īstais cilvēks un viņam nocirtīs galvu? Tas taču nav nekas vairāk kā ķīnīzeris — bet kas tad galu galā ir tāds ķīnīzeris? Turklāt tā varēja arī nebūt kjūda. Viņš taču nezināja, kas priekšniekiem prātā. Viņi labāk zināja, kas viņiem darāms. Kas viņš tāds bija, ka viņam būtu jādomā priekšniecības vietā? Reiz, kad viņš bija mēģinājis domāt tās vietā, seržants bija viņam pateicis: «Tu, Krušo, esi muļķis. Jo ātrāk tu to dabūsi zināt, jo labāk tev pašam. Tev nav jādomā, tev ir jāklausa un jāļauj domāt tiem, kas gudrāki_ par tevi.» To atceroties, Krušo iesmeldzās sirds. Turklāt, ja viņš griezīsies atpakaļ uz Papeete, viņš aizkavēs soda izpildi Atimaono, bet, ja izrādīsies, ka viņam nav taisnība, viņš dabūs brāzienu no seržanta, kas gaida apcietināto. Un arī Papeetē viņam nepaies secen rājiens.

Krušo uzlaida mūļiem ar pātagu, un rati ripoja tālāk. Viņš paskatījās pulkstenī. Viņi jau tā bija nokavējuši pus­stundu, un seržants droši vien lamāsies. Viņš lika mū­ļiem rikšot vēl ātrāk. Jo vairāk A Co uzstāja, ka ir no­tikusi kļūdīšanās, jo ietiepīgāks kļuva Krušo. Apziņa, ka viņš neved īsto apcietināto, nebūt neuzlaboja viņa gara- stavokli. Apziņa, ka tā nav viņa vaina, nostiprināja Krušo pārliecību, ka, rīkodamies nepareizi, viņš rīkojas saskaņā ar likumu. Un Krušo, lai tikai neizpelnītos seržanta dus­mas, ar mīļu prātu pavadītu uz viņpasauli kaut desmit nevainīgu ķīnīzeru.

Kas attiecas uz A Co, tad pēc tam, kad žandarms bija iesitis viņam pa galvu ar pātagas kātu un bargā balsī pavēlējis turēt muti, viņam neatlika nekas cits kā apklust. Tā viņi turpināja savu garo braucienu klusēdami. A Co prātuļoja par balto velnu neizdibināmo rīcību. Tā nekādi nebija izskaidrojama. Tas, ko viņi darīja ar A Co pat­laban, nebija nekas jauns. Vispirms viņi atzina par vai­nīgiem piecus nevainīgus cilvēkus, bet tagad gribēja no­cirst galvu cilvēkam, kuram ar visu savu tumsonību bija uzskatījuši par nepieciešamu piespriest ne vairāk kā div­desmit gadu katorgā. Un viņš tur neko nevarēja darīt. Vi­ņam atlika vienīgi sēdēt, rokas klēpī salikušam, un gaidīt, ko viņa vietā izlems šie dzīvības un nāves pavēlnieki. Vienubrīd viņu sagrāba bailes — un visu ķermeni pār­klāja salti sviedri, taču A Co pārvarēja sevi. Viņš centās samierināties ar likteni, atsaukdams atmiņā un atkārto­dams izvilkumus no «In Czi vēna» (no «Traktāta, kā iegūstams miers»), taču visu laiku acu priekšā rēgojās iztēles uzburtais pārdomu un miera dārzs. Tas traucēja A Co, un beidzot viņš ļāvās savam sapnim un sēdēja dārzā, klausīdamies, kā tinkšķ koku zaros iekārtie zvaniņi. Un raugi! Tā sēžot un sapņojot, viņš tūlīt atcerējās un atkārtoja izvilkumus no «Traktāta, kā iegūstams miers».