Džeks Londons: ĶINĪZERIS

Tā laiks aizritēja gluži nemanot, līdz bija sasniegta Atimaono un mūļi apstājās pie paša ešafota, kura ēnā stāvēja pacietību zaudējušais seržants. A Co pa kāpnītēm tika steigšus uzvests uz paaugstinājuma. Apakšā bija sa­pulcējušies visi plantācijas kūliji. Semmers bija nosprie­dis, ka tā būs viņiem laba mācība, tāpēc iicis kūlijiem pārtraukt darbu un sadzinis visus te, lai noskatās nāves soda izpildi. Ieraudzījuši A Co, kūliji sāka sačukstēties. Viņi pamanīja, ka ir pieļauta kļūda, taču negribēja iejauk­ties. Neizprotamie baltie velni acīmredzot bija grozījuši savu lēmumu. Viena nevainīga cilvēka vietā viņi sodīs ar nāvi citu. A Co vai A Cou — vai nebija vienalga, kuru? Ķīnieši nekad nespēs saprast šos baltos suņus, tapat kā baltie suņi nekad nespēs saprast ķīniešus. A Co tiks nocirsta galva, bet viņi, nostrādājuši atlikušos divus ga­dus, atgriezīsies Ķīnā.

Semmers pats bija uztaisījis giljotinu. Viņš bija meis­tars visas lietas, un, kaut gan savu mūžu nebija redzējis giljolinu, franču ierēdņi bija paskaidrojuši viņam tās uz- būves principu. Pēc Semmera ierosinājuma viņi bija de­vuši rīkojumu izpildīt sodu Atimaono, nevis Papeete. Semmers bija apgalvojis, ka vieta, kur notikusi slepka­vība, esot visvairāk piemērota soda izpildei, turklāt sodī­šanas skats nākšot par svētību pustūkstotim plantācijā strādājošo ķīnīzeru. Viņš arī pats bija piedāvājies izpildīt bendes pienākumus un tagad rosījās uz paaugstinājuma, izmēģinādams paša gatavoto ierīci. Zem giljotīnas bija palikts banānkoks apmēram cilvēka kakla resnumā. A Co kā apburts nespēja novērst no tā acis. Pagriezis nelielu kloķi, vācietis uzvilka nazi līdz augšējam šķērsim, tad parāva resnu auklu — un nazis nozibsnīdams šāvās lejup, kārtīgi pāršķeldams banānkoka stumbru divās daļās.

— Nu, kā klausa? — kāpdams uz paaugstinājuma, ap­vaicājās seržants.

— Labāk nevar vēlēties, — lepni atbildēja Semmers. — Es jums parādīšu.

Viņš no jauna pagrieza kloķi, kas uzvilka augšā nazi, parāva auklu, ļaudams, lai nazis krīt virsū mīkstajam kokam. Šoreiz tas ietriecās stumbrā tikai par divām treš­daļām no tā resnuma.

Seržants sadrūvējās.

— Tas nederēs, — viņš sacīja.

Semmers norausa sviedrus no pieres.

— Jāpataisa_ smagāks, — viņš noteica un, aizgājis līdz paaugstinājuma malai, pavēlēja, lai kalējs iedod vi­ņam divdesmit piecas mārciņas smagu dzelzs gabalu.

Kad Semmers noliecās, lai piestiprinātu dzelzs gabalu pie naža platās augšmalas, A Co palūkojās uz seržantu un nosprieda, ka nu ir viņa reize.

— Godājamais tiesnesis teica, ka galvu cirtīšot nost A Cou, — viņš iesāka.

Seržants nepacietīgi pameta ar galvu. Viņš domāja par šopēcpusdien gaidāmo piecpadsmit jūdžu garo braucienu uz salas vēja pusi un pērļu tirgotāja Lafjēra meitu, pie­mīlīgo mulati Bertu, kas viņu tur gaidīja.

— Bet es taču neesmu A Cou. Es esmu A Co. Godā­jamais cietuma uzraugs ir kļūdījies. A Cou ir garš, bet es, kā redzat, neliela auguma.

Seržants uzmeta skatienu ķīnietim un redzēja, ka pa- patiesi ir notikusi kļūdīšanās.

— Semmer! — viņš pavēloši uzsauca. — Panāciet šurp!

Vācietis kaut ko atrūca, bet nekustējās no vietas, kamēr

dzelzs gabals nebija piestiprināts, kā nākas.

— Vai jūsu ķīnīzeris ir gatavs? — viņš jautāja.

— Paraugieties uz viņu, — atbildēja seržants. — Vai tad tas ir tas ķīnīzeris?

Semmers bija pārsteigts. Sulīgi nolamājies, viņš ar no­žēlu paskatījās uz savu darinājumu, ko viņam dikti gri­bējās izmēģināt.

— Paklausieties, — viņš beidzot sacīja, — atlikt to mēs nedrīkstam, šie piecsimt ķīnīzeri jau trīs stundas slaistās bez darba. Es taču nevaru aizlaist šo laiku zu­dumā tāpēc vien, ka mums nav atsūtīts īstais kūlijs. Kas jādara, to izdarīsim līdz galam. Tas taču ir tikai ķīnīzeris.

Seržants atcerējās gaidāmo nogurdinošo braucienu un pērļu tirgotāja meitu un kļuva domīgs.

— Ja arī tas nāks gaismā, viņi vainu uzvels Krušo, — neatlaidās vācietis. — Taču maz ticams, ka tas nāks gaismā. Vismaz A Cou jau nu neies sūdzēties.

— Krušo pie tā nekādā ziņā nav vainīgs, — teica ser­žants. — Droši vien cietuma uzraugs sajaucis.

— Tad nav ko vilkt garumā. Mums viņi neko nevar piesiet. Vai tad ķīnīzerus var atšķirt vienu no otra? Pa­teiksim, ka izpildījām rīkojumu un sodījām to ķīnīzeri, ko mums atsūtīja. Turklāt es nevaru otrreiz atraut visus šos kūlijus no darba.

Viņi sarunājās franciski, un, lai gan A Co nesaprata ne vārda, tomēr bija skaidrs, ka tiek izlemts viņa lik­tenis. A Co bija skaidrs arī tas, ka pēdējais vārds sakāms seržantam, un viņš nenovērsdamies skatījās tam mutē.

— Lai notiek, — seržants izlēma. — Dariet, kas jādara! Tas taču ir tikai ķīnīzeris.

— Es vēlreiz izmēģināšu, lai būtu drošs.

Semmers pastūma koku zem naža, kas jau bija uzvilkts līdz šķērsim.

A Co mēģināja atcerēties teicienus no «Traktāta, kā iegūstams miers». «Dzīvo saskaņā ar visiem,» viņam ienāca prātā, taču šoreiz tas nederēja. Viņam vairs ne­bija lemts dzīvot. Viņam jāmirst. «Piedod ļaunprātību …» Jā, bet te nebija kam piedot ļaunprātību. Semmers un visi pārējie rīkojās bez jebkāda ļaunuma. Viņiem tas bija tikai darbs, kas jāpadara, tāds pats darbs kā džungļu izcir­šana, dambja būve un kokvilnas stādīšana. Semmers pa­rāva auklu, un A Co aizmirsa «Traktātu, kā iegūstams miers». Nazis nokrita, pilnīgi atšķeldams nost stumbra galu.

— Lieliski! - iesaucās seržants, aizdedzinādams pa­pirosu. Lieliski, mans draugs!

Semmei am bija patīkama šī uzslava.

— Nac šurp, A Cou, — viņš teica tahitiešu dialektā.

— Bet es nemaz neesmu A Cou… — iesāka A Co.

— Muti ciet! — uzkliedza vācietis. — Ja tu vēl iepīk­stēsies, es tev iedauzīšu pauri.

Uzraugs padraudēja viņam ar dūri, un A Co apklusa. Kāda jēga bija runāt pretī? Sie velna ārzemnieki tik un tā darīs pēc sava prāta. Viņš ļāva sevi piesiet pie state­niski uzslieta dēļa, kas bija viņa garumā. Semmers sa­vilka siksnas stingri — tik stingri, ka tās sāpīgi iegrie­zās miesā. Tomēr A Co nežēlojās. Drīz vairs nesāpēs. Viņš juta, ka dēlis gāžas, un aizvēra acis. Tajā pašā mirklī viņš pēdējo reizi ieraudzīja savu pārdomu un miera dārzu. A Co šķita, ka viņš sēž dārzā. Pūta dzestrs vējš, un koku zaros dzidri tinkšķēja zvaniņš. Miegaini čivināja putni, bet aiz augstās sienas bija dzirdams klusināts ciema dzīves troksnis.

Tad viņš juta, ka dēlis ir nogāzies, un pēc tā, kā sa­springa un atspringa muskuļi, noprata, ka guļ uz mugu­ras. Viņš atvēra acis. Tieši virs viņa, zvidzēdams saulē, karājās nazis. Viņš redzēja tam klāt piesieto smagumu un ievēroja, ka viens no Šemmera sasietajiem mezgliem ir kļuvis vaļīgs. Viņš dzirdēja seržantu asā balsī nokoman­dējam. A Co steigšus aizvēra acis. Viņš negribēja redzēt, kā krīt nazis. Taču viņš to juta — vienu īsu un bezgal- garu mirkli. Un šajā mirklī viņš atcerējās Krušo un Krušo teiktos vārdus. Žandarms bija melsis niekus. Nazis tomēr nekutināja. Tas bija pēdējais, ko viņš apzinājās, pirms neapzinājās vairs neko.