Džeks Londons - ĶINĪZERIS

Francūžiem, kuri vispār nebija nekādi prasmīgie kolo­nizatori un veltīgi nopūlējās savos bērnišķīgajos mēģinā­jumos izmantot salas dabas bagātības, atlika vienīgi prie­cāties par to, ka vismaz angļu sabiedrībai iet kā pa tau­kiem. Kāda viņiem daļa par Semmeru un viņa briesmīgo dūri? Nomiris strādnieks? Tas taču bija ķīnīzeris, nekas vairāk. Turklāt viņš bija miris no saules dūriena, kā bija apgalvots ārsta liecībā. Tiesa, līdz šim gan Tahiti ne­viens no saules dūriena nebija miris. Sā ķīnieša nāve bija izņēmums. Tieši tā ārsts uzrakstīja savā ziņojumā. Viņš bija ļoti taisnīgs. Dividendes ir jāizmaksā, citādi ga­rajai bankrotu virknei Tahiti nāks klāt vēl viens bankrots.

Tos baltos velnus nevarēja saprast ne akls. Sēdēdams tiesas zālē un gaidīdams spriedumu, A Čo gudroja par šo cilvēku neizdibināmību. Nekad nevarēja zināt, kas viņiem aiz ādas. Dažus no šiem baltajiem velniem viņš bija re­dzējis. Viņi visi bija vienādi — virsnieki un matroži uz kuģa, franču amatpersonas, nedaudzie plantācijas ierēdņi, arī tas pats Semmers. Viņu domu gaita nebija izsekojama. Viņi sadusmojās bez jebkāda redzama iemesla, un viņu dusmas vienmēr bija bīstamas. Tādās reizēs viņi atgā­dināja plēsīgus zvērus. Viņi uztraucās tīro nieku dēļ, bet vajadzības gadījumā ar savu aukstasinību varēja pār­spēt pat ķīnieti. Viņi nepazina ķīniešu mērenību — viņi bija rīmas, ēda nesātīgi un dzēra vēl nesātīgāk. Ķīnietis nekad nezināja, vai viņam izdosies izdarīt baltajam pa prātam vai sacelsies dusmu vētra. To ķīnietis nekad neva­rēja paredzēt. Kas šodien baltajam patika, tas rīt varēja iesvelt viņā dusmas. Balto velnu acīm priekšā bija it kā aizkariņi, kas slēpa no ķīnieša skatiena viņu iekšējo pasauli. Bet visvairāk pārsteidza balto velnu ārkārtīgā enerģija, viņu prasme darināt lietas, likt lietām kusteties, gūt panā­kumus, pakļaut savai gribai visu, kas rapo un ložņa pa zemi, un arī pašas stihijas. Jā, baltie cilvēki bija dīvaini un apbrīnojami radījumi, viņi bija velni. Kaut vai tas pats Semmers.

A Co brīnījās, kāpēc viņi tik ilgi noņemas ar spriedumu. Neviens no apsūdzētajiem nebija piedūris pirkstu Cun Ga. A Sans viens pats bija nogalinājis viņu. A Sans ar vienu roku bija sagrābis Cun Ga aiz bizes un atliecis viņam atpakaļ galvu, bet ar otru roku no mugurpuses nodūris kūliju. Viņš bija iedūris divas reizes. Sēdēdams tiesas zālē ar aizvērtām acīm, A Co redzēja visu nogalināšanas skatu: ka viņi strīdējās un lamāja viens otru, ar kādiem neķītriem vārdiem un apvainojumiem apmētāja godājamos senčus, ar kādiem lāstiem apkrāva vēl neieņemtos pēcte­čus, ka A Sans lēca un sagrāba Cun Ga aiz bizes, kā nazis divas icizes ietriecās miesā, kā atsprāga vaļā durvis un negaidot parādījās Semmers, kā pie durvīm izcēlās burzma un A Sans aizbēga, kā Semmers, vicinādams siksnu, iedzina pārējos kaktā un izšāva no revolvera, ataicinādams sev palīgus. No jauna visu to pārdzīvodams, A Co drebēja. Siksna bija trāpījusi viņam pa kaklu un nogrūdusi ādu. Uz šiem nobrāzumiem Semmers bija norādījis, kad, iz­saukts sniegt liecību, bija sazīmējis A Co. Tikai tagad šīs zīmes bija izzudušas. Tas tik bija sitiens! Vēl puscollu augstāk, un viņš būtu palicis bez acs. Bet tad noslepkavo­šanas skatu nomainīja dārza aina — A Co, atgriezies dzimtenē, savā dārzā ļaujas pārdomām un mieram.

Kamēr tiesnesis lasīja spriedumu, A Co seja bija vienal­dzīga. Tikpat vienaldzīgas bija viņa biedru sejas. Un tās palika vienaldzīgas arī tad, kad tulks paskaidroja, ka visi pieci atzīti par vainīgiem Cun Ga noslepkavošanā un ka A Cou nocirtīs galvu, A Co izsūtīs uz Jaunkaledoniju ka­torgā uz divdesmit gadiem, Von Li — uz divpadsmit gadiem un A Tonu — uz desmit gadiem. Par to nebija ko uztraukties. Pat A Cou palika sēžam nesatricināms kā mū­mija, it kā tā nebūtu viņa galva, kam lemts noripot no pleciem. Tiesnesis piebilda vēl dažus vārdus, un tulks paskaidroja: A Cou seja, kas cietusi no Semmera siksnas vis­smagāk, ir tik ļoti palīdzējusi viņu sazīmēt, ka tiesa no­lēmusi sodīt ar nāvi viņu, jo kāds no apsūdzētajiem, vien­alga, ir jāsoda. Tālāk, tā kā arī A Co seja ir stipri cie­tusi, tas pierāda, ka viņš bijis slepkavības liecinieks un neapšaubāmi tās līdzdalībnieks, un viņam tiek piespriesti divdesmit gadi spaidu darbos. Un tā līdz pat A Tonam, kas dabūja desmit gadus, tika paskaidrots, kāpēc katram piespriests tieši tāds soda mērs. Lai ķīnieši ņemot vēra šo mācību, beigās teica tiesnesis, un iegaumējot, ka ne­kādi spēki neaizkavēs Tahiti ievērot likumu.

Piecus ķīniešus aizveda atpakaļ uz cietumu. Viņi ne­bija nedz satriekti, nedz apbēdināti. Spriedums viņus ne­pārsteidza, jo viņi bija pieraduši ne par ko nebrīnīties, kad iznāca darīšanas ar baltajiem velniem. Ķīnieši neko citu no viņiem nevarēja sagaidīt kā tikai negaidīto. Bar­gais sods par noziegumu, ko bija pastrādājuši citi, viņiem nelikās dīvaināks par neskaitāmām citām balto velnu iz- daribam. Turpmākajās nedēļās A Co mazliet ziņkāri vē­roja A Cou. Viņa galvu nocirtīs ar giljotīnu, ko pašlaik cēla plantācijā. Viņam vairs nebūs ne vecumdienu, ne dārza, kur var baudīt mieru. A Co filozofēja un prātoja par dzīvi un nāvi. Paša liktenis viņu neuztrauca. Divdesmit gadi ir tikai divdesmit gadi. Dārzam vēl būs jāpagaida, tas ir viss. A Co bija jauns, un pacietība viņam, kā jau visiem aziātiem, bija asinīs. Viņš var arī pagaidīt šos divdesmit gadus, pa šo laiku asinis atdzisīs, un viņš la­bāk pratīs novērtēt sava dārza rāmo mieru. A Co izdo­māja dārzam nosaukumu: tas būs Rīta Klusuma dārzs. Visu dienu viņš priecājās par savu izdomu, un tā viņu iedvesmoja sacerēt pamācošu sentenci par pacietības derī­gumu; šī sentence sevišķi nomierināja Von Li un A Tonu. Turpretim A Cou sentence nepatika. Viņa galvu bija pa­redzēts atdalīt no ķermeņa tik drīz, ka viņam nevaja­dzēja sevišķi daudz pacietības, lai sagaidītu šo notikumu. Viņš ar baudu smēķēja, ar gardu muti ēda, saldi gulēja un neuztraucās, ka laiks velkas tik gausi.

Krušo bija žandarms. Viņš divdesmit gadu bija nokal­pojis kolonijās, sākot ar Nigēriju un Senegalu un beidzot ar dienvidjūru salām, taču nebija pieņēmies prātā ne par mata tiesu. Viņš bija tikpat neapķērīgs un aprobežots kā tajos laikos, kad bija aris zemi kaut kur Francijas dien­vidos. Viņš turēja cieņā disciplīnu un baidījās no priekš­niecības, un vienīgo atšķirību starp dievu un žandarmēri­jas seržantu viņš saskatīja dažādajās izrādāmās paklau­sības pakāpēs. īstenībā seržants viņam nozīmēja vairāk nekā dievs, ja neskaitīja svētdienas, kad runāja dieva vārda sludinātāji. Dievs parasti bija kaut kur tālu, tur­pretī seržants lielāko tiesu atradās tuvumā.

Krušo arī bija tas, kas saņēma virstiesneša pavēli cie­tuma uzraugam, ar kuru šai amatpersonai tika uzlikts par pienākumu nodot Krušo ieslodzīto A Cou. Bet, kā par nelaimi, iepriekšējā vakarā virstiesnesis bija rīkojis mie­lastu franču kara kuģa kapteinim un virsniekiem. Viņam trīcēja roka, rakstot pavēli, un tik neciešami sāpēja acis, ka viņš nepārlasīja pavēli. Galu galā runa bija tikai par kaut kāda ķīnīzera dzīvību, un viņš neievēroja, ka A Cou vārdā ir izlaidis pēdējo burtu. Pavēlē bija rakstīts «A Co», un, kad Krušo uzrādīja papīru, cietuma uzraugs izveda laukā A Co. Krušo nosēdināja šo personu sev blakus ratos, kuros bija iejūgti divi mūļi, un brauca prom.

A Co priecājās, ka ticis ārā saulē. Viņš sēdēja blakus žandarmam un svētlaimē smaidīja. Viņš starot staroja, pamanījis, Ka mūļi pagriežas uz dienvidiem, uz Atimaono. SiMiuners, bez šaubām, bija atsūtījis pēc viņa. Semmers gribēja, lai viņš strādātu. Lai notiek. A Co arī strādās pēc labakas sirdsapziņas. Semmeram nebūs jāžēlojas. Diena bija karsta. Pasāts vairs nepūta. Svīda mūļi, svīda Krušo, svīda A Co. Bet A Co pacieta karstumu vieglāk par vi­siem. Tādā saulē viņš bija nostrādājis plantācijā trīs gadus. Viņš smaidīja vienā smaidīšanā, un viņa smaidā bija tik neviltota labsirdība, ka pat Krušo neapķērīgajās smadzenēs pamodās aizdomas.