Prof. Pēteris Šmits Prof. Pēteris Šmits - Latviešu tautas ticējumi

M. Raņķis, Nīca.

447. Kad rudenī liek aitas kūtī, tad jāapskata, vai ir sarkana plu- ta (āda), vai balta. Ja ir sarkana, ta pa ziemu izturēs un nesprāgs, bet ja ir balta, ta nonīks.

H. Skujiņš, Aumeisteri.

448. Kuj-ām aitām pie ausīm un uz purna bija mazi raibumiņi, tās neturēja, jo tām esot nevese­las iekšas.

P. J. Raudavietis, Bērzaune.

D. L. f. 1888. 29.

449. Ja nepadodas aitas, tad. vilnu uz tirgu nesot, jāapiet trīs reizes ap verstes stabu un tad tā jāatdod nabagam.

K. Corbiks, Tukums.

450. Ja altu griežas riņķi, tai jāpakar kakla ratiņa spoles skrio- 'melis, tad slimība pāries.

L. Kleinbergn, SvPte.

451. Ja kāda aila sāk apkārt griezties, tad tai jānogriež galva un jāaizliek pirtī aiz spāres, lai kaite nepiemetas citām aitām.

F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 196.

452. Kad aitas ar iekšām sli­mojot, tad tām vajagot iedot smal­ku kaparu ar pienu.

R. Bērziņš, Annenieki.

453. Kad aitām esot plaktis, tad aitas vajagot ganīt uz rudzu zāles.

R. Bērziņš, Annenieki.

454. Kad aitām blaktis, tad tām vajagot dot cilvēku mīzalus.

P. V. Bērziņš, Nītaure.

445. Ja aita pārlauzusi kāju, tad tai vajaga dot barībai līdzās sarīvētu kaparu.

J. Ķikuts, Nīca.

456. Ja aita pārlauzusi kājas kaulu, slimā kāja jāaptin ar lupa­tu, jāapliek ar skaliņiem un jāap­sien.

.1. Ķikuts, Nīca.

457. Ja aita kāju salauzusi, tad vajaga sarīvēt vaj-u un iedot ar ci­tu barību aitai.

J. Banazis, Nīca.

458. Kad aitām uznāk vīvele, tad vajaga aitas vēderu stipri ber­zēt ar salmu vīstokli.

K. Lielozols, Nira

VII. Aitu kaušana.

459. Aitas jākauj jaunā mēne­sī. lai gaļai aitas garša nav.

K. Biša, Vijciems.

460. Aitas jākaun vecā mēnesī, tad nav sviedru smakas un ādas ir stiprākas.

J. Rubenis, Ērgļi.

461. Aitas jākaun vecā mēnesī, lai gaļai smakas nav.

K. Jansons, Plāņi.

462. Aitu kaujot dod viņai mu­tē kādu puķi.

K. Jansons, Smiltene.

463. Aitai purnu sažņaudz kau­jot, lai gaļai nav aitas garšas.

K. Jansons, Smiltene.

464. Aitas kūtī stipri brēc uz aukstu laiku.

Atbalss k. 1897. K. Kleperis, Skujene.

465. Uz aukstu laiku aitas ba­dās.

A. Šķērē, Skaistkalne.

466. Ja aitas badās, tad gai­dāms vējš.

M. Sikle, Nīca.

467. Kad aitas ganos brēc, tad gaidāms lietus.

K. Lielozols, Nīca.

468. Kad aitas badās, tad vētra gaidāma.

K. Lielozols, Nīca.

469. Kad aitas skraida, tad pērkons gaidāms.

K. Lielozols, Nīca.

470. Kad aitas ganos lēkā, tad būs sagaidāms slikts laiks vai arī lietus.

K. Lielozols, Nīca.

471. Kad aitas, nākdamas no ganībām, lēkā, tad gaidāms jauks laiks.

M. Sikle, Nīca.

472. Ja balta aita skraida ap­kārt bērzam, tad būs drīz ziema.

A. Aizsils, Zilupe.

473. Ja aitas stāv pa vējam, būs lietus.

Rullē, Lubāna.

474. Ja aitas ganībās stāv pret vēju, — sagaidāms labs laiks.

Rullē, Lubāna.

475. Ja aitas ganos skraida, tad gaidāms vējš.

E. Medene, Meirāni.

476. Derevnī vokorā kod dzan lūpus nu ganeibys uz sātu un vuškys sazalosa vīnu vīt un skrīn vysi uz kļāvu pi vīna saiminīka, itei pīzīmēj, ka tam saiminīkam, pi kura saskrēja vysi vuškys, byus un izaugs itymā godā daudz mai­zes.

V. Podis, Rēzekne.

477. Ja pa kreiso pusi satiek aitu baru, tad tas nozīmē laimi.

M. Valdmane, Zaļā muiža.

478. Ja aitām vilna iet nost, tad sagaidāmi slikti gadi.

E. Zirnītis, Lubāna.

479. Kad aitas redz sapnī, tad mantas pazudīs.

P. Zeltiņa, Ikšķile.

•180 .I ii supnl redz aitas vai arī iii vilnu strādā, tad tas nozīmē bagātību.

A. Aizsils, Kalsnava.

■INI. Kad sapnī aitu no kūts iz­ved, lad no mājas meitu izprecē. [Sal. vilks.]

.1. .lurjSns, Jaungulbene.

482. Ja pa sapinim pats savu aitu pārdod, tad pašam drīz būs kāzas.

11. Skujiņš, Smiltene.

483. Ja tāds, kam ir lopi, sapnī redz aitu nocērpam, tad tam kāds zaudējums.

A. Aizsils, Prauliena.

484. Aitu diena, jēru diena jeb buduju diena svinēta otardienās priekš pelnu dienas. [Sal. buduļi.]

A. Vaskis, Tukums.

485. Labā laikā padebešus sauc par aitu mākoņiem.

K. Jansons, Plāņi.

486. Aizdzeršana notiek pa lie­lākai daļai starp triju ķēniņu die­nu un aizgavēni parasti jaunā mē­nesī. Jauniķis, pierunājis kādu ra­dinieku vai paziņu par svātu, brauc līgavas lūkoties, uzdodot ar­vien kādu citu nolūku. Ja pare­dzama vienošanās, tad jauniķis liek galdā degvīnu un nu notiek tā sauktā aizdzeršana.

Latvis 1925. 1072, Asūne.

487. Kad pavasara rītā neēdis iziet laukā, lad vajaga sargāties, ka kāds putns, kas tai pavasarī Jfvēl nav dzirdēts brēcam jeb dzie­dam, neaizbrēc jeb neaizdzied, no kā arvien ceļas kāda nelaime. Tā­pēc, ārā ejot, vajaga arvien kaut ko uzkost.

A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava.

488. Kad pavasara rītā, nekā ne­ēdis, dzird dzeguzi jeb citu kādu gāju putnu dziedam, tad tas aiz­kūko jeb aizdzied, un caur to gadā daudz nelaimju ceļas.

Z. Lancmanis, Lejasciems.

489. Ja dzeguze vai kāds cits putns pavasari aizdzied pirmo rei­zi un ja nav ēdis vai nav naudas kabatā, tad to gadu esot nabags.

A. Strode, Rudzēti.

490. Jāsargājas, ka dzeguze vai kāds cits pavasara putns neēdušu neaizkliedz, jo tad piemetas visā­das nelaimes.

A. Žeibe.

491. Ļaudis sargājas, lai putni tos neaizbrēc.

H. Skujiņš, Palsmane.

492. Cūkas aizgaldas nevar ar cirvi taisīt, tad cūkas rokas un ne­barojas.

A. Sausā, Tirza.

493. Ja aizgaldā barošanai ie­mesta cūka saceļoties kuiļos, tad, lai viņai tas pārietu, vajagot iekāpt cūkas aizgaldā un nevienam ne­redzot iesist tai trīs reizes ar velē­jamo vāli par pakaļu.

Aizgtthla

H. Skujiņš, Smiltene.

494. Aizgavēnis ir Vastalāvis (metenis).

K. Jansons, Viļāni.

495. Aizgavēni svētīja meteņa dienā, no pusdienas sākot.

G. Pols, Vecgulbene.

496. Senie ļaudis saukuši sveču dienu un pelnu dienu par „aizga- vēni".

G. Pols, Vecgulbene.

497. Lai lini labi izdotos, tad bi­jis vērpšanai jāmet miers no aiz- gavēņa pusdienas līdz pelnu die­nas pusdienai.

D. Ozoliņš, Jaunroze.

498. Aizgavēņa dienā, t. i. otr­dienā, katrā ziņā ir jāēd trekni gaļas ēdieni. Pat nabadzīgi cilvēki ar lielām grūtībām meklē naudu un pērk gaļu. Pat Lieldienā nav liela lieta, ja nav gaļas, bet aizga- veiļa dienā katrā ziņā jābūt.

Mackēviča-Saulīte, Preiļi.

499. Uzgaviens dien verd zirņu Iii ar cūkas gaļ.

A. Šlesere, Kuršu kāpas.

500. Kas aizgavēņa laikā struo- «liidj, lam dakreit vysaida slimeiba un lai pat uz rūku un vaiga aug viiols. Nikod navajag nikaidus aiz- guveņus struoduot, vysod byjusi vasals, nikaida slimeiba tevi nasa- Ivers.

V. Podis, Rēzekne.

501. Ja aizgavēņa vakarā kā- dani pie galda nav ēnas, tad tas vairs nenodzīvos līdz nākošam aiz- gavenim. [Sal. Jaungads.]

V. Arbidāns, Latgale.

502. Aizgavēņos (meteņos) ir jā­iet laikus, tad nākošā gadā būs gapi lini.

Ā. Jugane, Beļava.

503. Aizgavēnī vajaga vizināties, tad augs gafi lini. [Sal. metenis.]

V. Arbidāns, Latgale.