Prof. Pēteris Šmits Prof. Pēteris Šmits - Latviešu tautas ticējumi

504. Aizgavēnī jālaižas no kalna ar ragutiņām, lai gapi lini aug.

A. Zālīte, Bērzpils.

505. Aizgavēnī jāiet kaut kur vai jābrauc, lai gapi lini augtu.

V. Miķelāns, Dunava.

506. Aizgavēņos jāvāra mieži un cūkas auss, tad būs labi mieži un treknas cūkas.

A. Āboliņš, Alūksne.

507. Aizgavēnī jāvāra cūkas auss ar grūstiem miežiem, tad mieži labi aug.

E. Skarnele, Kalncempji.

508. Aizgavēņa (meteņa) vaka­rā, kad vāra grūdieni (zīdeni) ar cūkas galvas pusi kā aizdaru, tad jāpaņem šmecepa kauliņš un zinā­mā vietā sniegā jāierok. Tanī ap­gabalā cūkas godīgi ēdot.

J. Bitaka, Litene.

509. Aizgavēņa dienā nedrīkst putrai ļaut kūsēt, ja to neuzmanī­šot, tad talku dienās lietus līšot.

J. Bitaka, Litene.

510. Aizgaviņos ar zedini jālec ap kāpostu dārzu, lai kurmji ne­rokot.

J. Nīders, Alūksne.

511. Aizgavēnī ar zedeni jālec ap kāpostu dārzu, lai kurmji dārzu neizrok.

L. konv. vārdnīca, 15507.

3*

r»12. Ai/gavēņu vakarā vajagot kurmjus nīdēt, lai tic vasarā ne- raklu zemes. To dara tā. Viens slaigā pa dārzu, otrs stāv dārza malā un prasa: „Ko tu tur dari?" Gājējs atbild: „Kurmjus minu." Stāvētājs saka: „Min, min, ka vari visus izmīt!" Tas darāms trīs rei­zes!

I). Ozoliņš, Jaunroze.

513. Aizgavēnī vārījuši miežus ar zirņiem vai pupām un cūkas smeceri, tad nākamā gadā labi iz­devušies zirņi, pupas, mieži un cū­kas.

D. Ozoliņš, Jaunroze.

514. Aizgavēņa vakarā puikas ķerstījuši putniņus, lai vasarā uz­ietu daudz putnu ligzdas. To da­rījuši tā. Puikas ielikuši vienu puiku maisā kūts vai staļļa priek­šā. Tam tur maisā bijis jāstāv un maisam gals jātur vaļā. Citi pui­kas nu gājuši un ķerstījuši putni­ņus pa visām mājas paspārnēm. Viens uzkāpis uz staļļa augšas un, no turienes šo to maisā sviezdams, teicis maisā stāvētājam: „Še tev putniņi, turi labi, lai neizbēg!" Šie abi tik ilgi tā ķēmojušies, kamēr citi izstaigājuši visu māju pēdīgi atnākuši pie maisā stāvētāja. Nu visi apķērušies ap maisu un turē­juši to cieti, it kā tur putniņus tu­rētu. Tas puika no staļļa augšas nu lējis šiem ūdeni virsū un sacī­jis: „Putni negrib jums savu bērnu rādīt un aplej jūs ar ūdeni." Ar to tad arī beigusies putniņu ķerstī­šana. [Sal. metenis.]

D. Ozoliņš, Jaunroze.

515. Ja aizgavēnī uz jumtiem ir sniegs, tad Lieldienās arī vēl pa­stāv sniegs.

V. Miķelfins, Dunava.

516. Par aizgavēni Latgalē sauc meteni jeb vastalāvi. Tai dienā latgalieši vizinās, lai augtu gapi lini. Ierīkojuši arī grieztuvi, kur tad piesējuši ragaviņas, kas tad ti­kušas grieztas apkārt. Aizgavēnī ēduši deviņas reizes gaļu, lai aiz­gavētos. Cepuši arī plāceni ar cū­kas gaļas gabaliņiem virsū. Bet ēst un dancot varējuši tikai līdz pusdivpadsmitiem naktī, kad jau sācies gavēnis. Notikusi arī visāda zīlēšana.

B. Eriņa, Latgale.

517. Par aizgulētiem bērniem sauc tādus, kufiem māte, zīdot ar krūti, kīldu nakti zīdīšanu pārtrau­kusi un pēc tam atkal atjaunojusi. Tādi bērni varot, ar acīm vien uz­skatot, aizvilt svešu naudu, kur tik vien viņiem patīkoties. [Sal. atzī- denis.]

K. Lielozols, Nīca.

518. Mātes piens, kas visu nakti (jeb dienu un nakti) ir krūtīs stā­vējis, nav bērnam dodams, jo ci­tādi bērns dabūtu ļauno aci. P. p. kaujams lops nemirtu, ja ļaunā acs to uzskatītu.

Rīgas bibliotēkas manuskr.

519. Kad otram ko atdod, ko aizņēmies, un ja tad nomēri vai nosver uz pirmā rāviena taisni tik daudz, cik vajadzēja atdot, ta vairs viens otram nekā ne dos, ne ņems.

Altgaufnlt — Aizjcm'saiuis

* H. Skujiņš, Smiltene.

520. Ja dzeguze aizkūko bez naudas kabatā, — tad visu gadu vienmēr trūks naudas.

M. Rullē, Lubāna.

521. Ja dzegūzi pirmo reizi dzir­di un neesi ēdis, — tad tajā gadā slimosi.

M. Rullē, Lubāna.

522. Kad kāds cilvēks aizkūkots, tad tam vajagot iet ap kādu krūmu apkārt, tad viņš nemirst, bet koks nokalstot.

V. Lice, Drabeši.

523. Ja pie uzvilkta apģērba ko šuv, tad vajaga ko ieņemt mutē, lai nepaliktu aizmāršīgs.

P. Š., Rauna. V. Spandegs, Pociems.

524. Ja kaut ko stipri piesaka (piekodina), tad tas vienmēr aiz­mirstas.

H. Skujiņš, Aumeisteri.

525. Kam pie mugurā uzvilk­tiem svārkiem šūn pogas, tas pa­liek aizmāršīgs.

K. Jansons, Plāņi.

526. Ja liek ko atnest un to aiz­mirsi, tad vajag iesiet galvas laka­tiņa stūrī mezglu, tad neaizmirsīs.

K. Corbiks, Jelgava.

527. Lai varētu atminēt, kas aiz­mirsies, tad jāiet atpakaļ pa tām pašam pēdām.

P. Š., Rīga.

528. Ja kāds kur aizmirst savu lielu, tad viņam tur atkal būs jā­nāk atpakaļ.

K. Jansons, Plāņi. P. S., Rauna.

529. Ceļa vīri sargās arī, ka kā­da sieva kaut ko neaizprasītu, kad tie taisās ceļā; tad notiek tāda pati nelaime, kā kad sieviete nāk ceļa vīram pretī jeb pāriet pār ceļu.

A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava, Aizdzire, Piltene un Kazdanga.

530. Kur tecēji, mīļa Māfa, Zīda svārkus pacēlusi? „Tur tecēju, kur vajdzēja, Kam celiņu aizprasīji?"

LD 1104.

531. Ja kāds ēdot aizrijas, tad devējam ir ēdiena žēl.

P. Š., Ranka un Smiltene.

K. Jansons, Plāņi.

532. Ja ēdot aizrijas, tad otram bijis žēl.

A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.

533. Ja cilvēkam ēdot kumoss piedupas pie balss rīkles, tad kāds to ēdienu žēlo.

J. Lazdāns, Kalupe.

534. Kad ēdot aizrijas, tad ot­ram ir tā ēdiena žēl.

P. Zeltiņa, Ikšķile.

535. Ja ēdot aizrijas, kādam ir žēl.

V. Rūnika, Skujene.

536. Kad ēdot viens aizrīstas, tad līdzēdējam esot žēl, ka tiekot ēsts.

Arne, Pļaviņas.

537. Ja ēdot aizrijas, tad kādam ir bijis žēl.

37

AizkūkoSana — Aizrīšanā»

V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.

538. Ja pie galda ēdot aizrijas, tad otram ir žēl.

R. Svekre, Valka.

539. Ja ēdot kumoss rīklē aiz­spriežas, tad kādam žēl ir bijis.

Iv. Pilsētniece, Bebri.

540. Ja ēdot aizrijas, tad ir kāds apskaudis.

M. Svarcbacha, Svirlauka.

541. Ja ēdot pie galda kāds aiz­rijas, tad tas uz pārējiem saka: „Jūs man pavīdējāt", t. i. kumoss, ar ko viņš aizrijies, ir nožēlots, ne­novēlēts.

Vilce.

542. Ja ēdot aizrijas, tad vai nu kāds steidzas, vai kādam skauž.

K. Corbiks, Jelgava.

543. Kad ēdot aizrīstas, tad kāds pie ēdājiem steidzas.

A. Kabuce, Bulduri.

544. Ja ēdot aizrijas, tad kāds steidzas.

H. Laimiņš, Druviena.

545. Kad pie galda ēdot ieskrien kaut kas kaklā, tad kas steidzas šurp. Tad jāceļ bļoda uz augšu, lai nācējs nokrīt zemē.

J. Lazdāns, Kalupe.

546. Ja ēdīsi un maize nokļūst balss rīklē, tad zin, ka kas stei­dzas, tad vajaga pacelt bļodu, lai steidzējam nokrīt bikses.

J. Rupjais, Asūne.

547. Kuj-š runājot aizrijas sie­kalās, tas drīzumā šņabi dzeršot.

H. Skujiņš, Smiltene.

548. Ja ēdot kāds aizrijas, tad kāds bada kāsis nākot.

E. Cimbule, Lauri.

549. Ja ēzdams aizrijas, tad da­bū pērienu.

K. Bērziņa, Limbaži.