Prof. Pēteris Šmits Prof. Pēteris Šmits - Latviešu tautas ticējumi

550. Pēc tautas dziesmām aiz­smok arī priede un egle. [Skat.

P. S.

551. Ja cilvēkam ir aizsmacis kakls, tad jādzer jēla ola.

K. Bika, Gaujiena.

552. Ja balss aizkritusi, jādzer linu lupatas pelni ar ūdeni.

J. Rudītis, Jaunpiebalga.

553. Ja kāds ko domā un otrs šķauda, tad tā domas ir aizšķaudī­tas: tas nenotiks, ko viņš domājis.

Cirītis no A. Bīlenšteina rok­raksta, Rīga.

554. Ja kāds runā un otrs šķau­da, tad tā runa ir aizšķaudīta, t. i. tā runa vai nu nav patiesa jeb stāstītais nepiepildīsies.

A. Bīlenšteina rokraksts. Ze­mīte un Piltene.

555. Ja kāds runā un otrs šķau­da, tad saka, ka tas patiesību ru­nājis.

P. Š., Rauna.

556. Ja dienā dzimis cilvēks kaut ko aizšķauda, tad tas piepil­dīsies; ja naktī dzimis kaut ko aiz­šķauda, tad tas nepiepildīsies.

K. Mūlenbacha vārdnīca I, 54. Nurmiži.

557. Ja pirmdien aizšķauda, tad nāks viesi; ja otardien aizšķauda, būs jāraud, ja trešdien aizšķauda, tiek mīlēts? ja ceturtdien aizšķau­da, tiek slavēts; ja piektdien aiz­šķauda, būs prieki; ja sestdien aiz­šķauda, tiks apskausts. [Sal. šķavi.] K. Miilenbacha vārdnīca I, 54. Džūkste.

558. Velns smējies, kad Dievs racis aku, kādēļ Dievs aizliedzis Velnam dzert akas ūdeni. No tā laika Velns ari nedzej-ot akas ūdeni.

M. Bērziņš, Umurga.

559. Aku sargā Dieva eņģelis, lai velns nevarētu sabojāt ūdeni.

L. Šmīdeberga, Zemgale.

560. Aku upes tuvumā nedrīkst rakt, ja tā tur nav bijusi, jo tad mirst pats saimnieks.

J. A. Jansons, Piņķi.

561. Kur Jāņa dienā pie saules pusdienā uz zāles ir rasa atroda­ma, tur ir laba akas vieta.

F J. Rubenis, Ērgļi.

562. Kur zirga skābenes aug, tur ir laba akas vieta.

J. Rubenis, Ērgļi.

563. Aka esot jārok tādā vietā, kur augot smilšu zāle. Tad ūdens tajā vietā netrūkšot.

Z. Grīnberga, Sigulda.

564. Aka jārok tādā vietā, kur aug smilšu zāle, jo tad būs tīrs ūdens.

M. Breikše, Līgatne.

565. Rokot jaunu aku, lai izzi­nātu, vai viņā būs diezgan ūdens, vakarā ielej glāzē ūdeni un noliek lani vietā. Ja ūdens par nakti glāzē cēlies, tad būs, ja nokritis — nebūs.

M. Priedite, Meirāni.

566. Lai izmeklētu pareizi akas vietu, lupatiņā iesien kaļķus un ieliek zemē bedrītē. Pareizā vietā kaļķi pievilksies ar mitrumu.

A. Ulmane, Jaunsvirlauka.

567. Lai uzzinātu, kur aku rakt, tad jāapgāž vilna ar kubalu. Ja šī vilna, atgāžot kubalu, ir ar rasu, tad tur var rakt aku.

• L. Aizpurve, Lubāna.

568. Jaunu aku rokot, vajaga vispirms tanī vietā piesist ar ka­diķa nūju, un ja tur dobji skanot, tad tanī akā būšot daudz ūdens.

K. Corbiks, Kroņa-Vircava.

569. Akas jārok tad, kad nakts un diena vienā gafumā, tad ir daudz un garšīgs ūdens.

A. Zvejniece, Piebalga.

570. Ja aku rokot akā ielec var­de, tad akā būs labs ūdens.

L. Pogule, Gatarta.

571. Veci ļaudis arī vēl tic, kad bērns akā jeb ūdenī iekritis, tad tā aka jeb upe kādu dvēseli griboti. Tad gailis jeb cits kāds lopiņš tanī pašā vietā jākauj un tās asinis tur jālej iekšā, lai tur vairs cilvēks ne­iekristu un nenoslīktu.

Latv. gada grāmata, 1797. 2, 47.

572. Ēdot nevar iet uz aku, tad tur slīkst peles, vardes un citi ku­kaiņi.

A. Salmāns, Balvi.

573. Ja uz aku iedams ēd, tad akā dzīvos vardes.

J. Zvaigzne, Rēzekne.

574. Akā nedrīkst ūdeni liet at­pakaļ. jo tad aka izžūst.

39

Aizšķaudīšana — Aka

N. Freidenfelds, Talsi.

r»7f>. Kad no ūkas ar vārāmo kallu lidoni smeļ, tad no tās ūdens ztld.

Atbalss k. 1897. K. KIeķēris, Skujene.

570. Kad iet pie svešas akas no­dzert, tad jāuzpūš dvaša, lai slimī­bas nepielīp.

Ii. Aizpurve, Lubāna.

577. Ja meita sēd uz }ikas, tad tā dabūn dzērāja vīru.

L. Druķe, Virbi.

578. Kad pārnāk no baznīcas, tad jāizslauka istaba un mēsli jā­ieber akā; tad tur būs svētīts ūdens.

L. Druķe, Virbi.

579. Kad akā rodas ūdens, tad būs auksts laiks un otrādi.

M. Navenickis, Zasa.

580. Akās ūdens izsīkst uz ne­laikiem.

R. Kalniņš, Lubāna.

581. Ja vasaru akās ūdens duļ­ķojas, tad gaidāms slikts laiks.

A. Āboliņš, Alūksne.

582. Ja akās gļotains ūdens, tad rītā būs slikts laiks. [Sal. ūdens.]

V. Ķiņķeris, Madona.

583. Ja vasarā akas ūdens pa­liek zaļgans, tad gaidāms lietus.

K. Palteris, Nītaure.

584. Ja akās un upēs sāk izzust ūdens, tad būs lietus.

E. Elksnītis, Ikšķile.

585. Ja vasaru akās ūdens pa­liek silts, tad gaidāms lielus.

A. Āboliņš, Alūksne.

586. Ja akas ūdenim virsā pa­rādās balti burbuļi, drīz būs sagai­dāms lietus.

E. Brīnums, Rūjiena.

587. Ja akās ūdens ātri izžūst, tad būs lietus.

L. Reiteris, Lubāna.

588. Ja akā ūdens spēji nokritis, tad gaidāms lietus.

I. Zariņš, Skrīveri.

589. Par okas kuosi kuopējs meizņ gultā.

C. Apšenieks, Bērzpils.

590. Ja sapnī redz akas stuburu nolūstot, tad mirs saimnieks.

M. Navenickis, Zasa.

591. Akmeņi senāk esot bijuši mīksti un auguši, bet tad Dievs vi­ņiem aizliedzis augt un padarījis par cietiem. Gausi tomēr augot akmeņi arī vēl tagad. Cieto ak­meni ļaudis, kā zināms, tura par augšanas zīmi.

P. Š., Rauna.

592. Ja mazu akmeni uzliekot uz liela akmeņa, tad mazais izau­got liels.

J. Auziņš, Sērene.

593. Akmens ar savu smagumu atgādina dzīves grūtumu, kādēļ sakariem ar akmeni t. dziesmās ir bieži ļauna nozīme. [Sal. ūdens.]

P. š.

594. Meitas nesēd uz akmens, jo akmens nolād, ka mūžam ne­dabū vīra, vai arī ilgi jāsēd bā- liņos, jeb liek tālu aizvesta tau­tās.

B. 11804—6.

595. Visur milzīgi lieli akmeņi esot velna upurējamā vieta. Ja uz tāda akmeņa apgulstoties cilvēks pulkstens divpadsmitos dienā, tad nekāda vara nelīdzot to cilvēku nodabūt no akmeņa. Viņam esot tur jāguļ līdz pulkstens vienam. Tad viņš tiekot vaļā. Visu laiku velns viņam sēdot uz kakla.

A. Skuja, Mālupe.

596. Jaunos meitos nadreikst sēdēt uz akmiņa, tad veirs navess.

T. Nagle, Varakļāni.

597. Ja pavasarī akmens iegri­mis zemē un zeme no tā atvēru­sies, tad tai gadā daudz mirs.

Z. Lāce, Veclaicene,

598. Ar akmeni jāapriebj visā­das vainas un tad atkal akmens turpat jānoliek, tad ātri vainas sa­dzīst.

A. Aizpurve, Lubāna.

599. eša daļa jāiebāž ķeša akmentiņš, lai suņi nerej.

K. Jansons, Plāņi.

600. Kas ejot pret akmeni at­sit labo kāju, tas satiks vīrieti, kas alsit kreiso kāju, tas satiks sievieti.

K. Jansons, Plāņi.

601. Kad akmens vasaras laikā svīst, tad var droši lietu gaidīt. Ziemas laikā, kad akmeņi paliek slapji, laiks atlaižas.

Latv. Av., 1858. 75.

602. Ja uz akmeņa parādās mitrums, tad otrā jeb trešā dienā lietus.

M. Kalniņa, Vandzene.

603. Ja akmeņi karstā dienas laikā svīst, tad sagaidāms lietus laiks.

V. Grūnbergs, Jaunpiebalga.

604. Ja akmeņi nosvīst, tad gaidāms lietus.

A. Klause, Jaunpiebalga.

605. Kad akmeņi apraso, tad gaidāms lietus.

M. Klause, Jaunpiebalga.

606. Kad ziemā akmeņi svīst, tad būs sniegs.

A. Račevskis, Jaunpiebalga.

607. Ja akmens sāk sūnot zie­meļa pusē, tad būs dziļa ziema.