Prof. Pēteris Šmits Prof. Pēteris Šmits - Latviešu tautas ticējumi

R. Smits, Valmiera.

285. Ja aitu uz tirgu vedot liek i galvu pret zirgu, tad zirgam

viņu grūti vilkt.

J. Jakāns, Bebrene.

286. Ja aita nemīl savu jēru, tad jāņem jērs klēpī un jātur ai­tai priekš acīm un jādzied: „Kā meita skatās spogulī, tā lai aita skatās savā jērā!"

K. Brīvzemnieks, 1881. VI, 163, 452.

287. Lai aita mīlētu savu jēru, i;nl aizgaldā jāmet kaķis vai suns.

M. Veidenberga, Vecmokas.

288. Lai aita mīlētu jēru, va­jaga katram savas zeķes sasiet ko­pu, bet neatstāt atsevišķi.

A. Ulmane, Jaunsvirlauka.

289. Kad aita jēru neglabā, tad tai jērs trīs reiz jāapņem apkārt.

K. Jansons, Plāņi.

290. Ja aita nemīl jēru, tad va­jaga paņemt maizes šķēli un ap­ņemt aitai un jēram trīs reizes riņķī ap kaklu un iedot aitai maizi apēst, tad aita sākot jēru mīļot.

K. Corbiks, Nīgranda.

291. Ja aita jēra neglabā, tad jāsaliek aitas un jēra galvas kopā un trīsreiz ar maizes kumosiņu ro­kā jāapvelk riņķis ap aitas un jēra galvām un maizes kumosiņš jāat­dod aitai.

M. Rutape, Tirza. K. Kēze.

292. Ja aita neglabā jēru, tad paņem gabaliņu maizes, apņem ar to aitai 3 reiz riņķī un dod ai­tai maizi apēst, tad aita glabās jēru.

K. Kēze, Priekuļi.

293. Ja aita neglabā jēru, — ņem maizes gabalu, izņem 3 reiz aitai caur pakaļkājām un dod ap­ēst.

J. Rudītis, Jaunpiebalga.

294. Ja aita jērus neglabā, tad ar maizes kumosu trīs reiz jāap­velk riņķis ap aitu un jēriņu un maizes kumoss jāatdod apēst aitai, tad glabās.

A. Viklande, Vecpiebalga.

295. Ja aita jēra neglabā, tad maizes gabals jāapņem jēram trīs reizes ap vēderu un jāiedod aitai.

E. Laime, Tirza.

296. Kad aita jēru nemīl, tad jērs jāapnes 3 reiz aitai riņķī un jānoliek priekšā.

L. Valkne, Tāšpadure.

297. Ja aita neglabā jēru, tad jēram mugurā vilnā izgriež krustu un vilnu ar maizi iedod aitai.

K. Jansons, Latgale.

24

MIH .hi nilu jaunu jēriņu ne- luīļ'i). lini jēriņam jāapsien sarka­nu lenllle ap asti.

J. A. Jansons, Bīriņi.

200. Ja aita sava jēra nemīlē, tad jāņem žīdu jeb kāda ciemiņa cepure un trīsreiz jāapgriež ap ai­ļu, tad viņa sāks mīlēt jēru.

F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.

.'100. Kad aita jēru neglabā, jānoņem pirmajam svešniekam, kas mājā ienācis, cepure un ar to jā­nokuļ aita, tad tā jērus glabāšot.

H. Skujiņš, Smiltene.

301. Ja aita neglabā savus jē­rus, tad vajaga ņemt ciemiņa ce­puri un ar to viņu nopērt: tad aita jērus glabās.

E. Reinbacha, Vecpiebalga.

302. Ja aita neglabā jēru, tad tfi jāper ar sveša vīrieša cepuri un jāsaka: „Ciemī, aita neglabā jē­ru!"

V. Johansone, Liepa.

303. Kad aita nemīl savu jēru, tad tā jānoper ar žīda cepuri.

K. Jansons, Plāņi.

304. Kad aita jēru neglabā, tad vajaga meitiešu cepuri uzmaukt aitai galvā un ar pazagšus paņem- tu vīriešu cepuri pērt.

J. Rubenis, Ērgļi.

305. Kad aita nemīl jēru, tad lā jākuļ ar vīrieša cepuri, tad mīl.

K. Pavasaris, R. Bērziņš, Džūkste.

306. Ja aita jēra neglabā, tad saimniekam vakarā kreklā jāaiz­iet uz kūti un aita trīs reiz jāno­kuļ, jānoper ar savu cepuri.

M. Rumpe, Tirza.

307. Ja aita neglabā jēra, tad viņa jānoper ar biksēm, tad gla­bās.

A. Bulēne, Turaida.

308. Kad aitai divi jēri, tad pa­rasti viņa vienu mīl vairāk kā otru. Tad jāsaper aita ar vienu pāri jaunu dūrainu vilnas cimdu, lai viņa mīlētu abus jērus.

M. Auziņa, Rīga.

309. Ja aitas neglabā jērus, tad ar ciemiņa cimdu tās jāper.

A. Broža, Naukšēni.

310. Ja aita neglabā jēru, tad vajaga klusām paņemt sveša cil­vēka cimdus un ar tiem aitu no­pērt.

M. Ķimene, Mazsalaca.

311. Kad aita neglabā jēru, ja ienāk kāds ciemiņš, tad jāpaņem nemanot viņa cimdi un ar tiem aita jānoper.

P. Atspulgs, Rauna.

312. Ja aita nepieņem jēru, tad ubagam jānozog cimdi un jā­iesit aitai pa purnu, pie kam cim­di jānoliek tai pašā vietā, uba­gam nemanot.

V. Miķelāns, Dunava.

313. Kad aita nemīl jēru, tad aitai jāsit ar cimdu un jāsaka: „Mīli jēru! Mīli jēru!"

L. Valkire, Tāšpadure.

314. Ja aita nemīl jēru, tā jāsit ar cimdu, tad aita jēru pieņems.

T. Rogute, Brunava.

315. Kad aita neglabā jēru, tad nav jāatņem labdiena, bet jāsaka: „Man aita neglabā jēru."

Ai Ida

K. Pavasaris.

316. Kad aita nemīl jēru, tad vajaga uzlikt cepuri uz vārtu staba un kufu vīrieti pirmo satiek, tam teikt: „Aita nemīl jēru", un sviest cepuri pakaļ.

K. Corbiks, Līvbērze.

317. Kad aita neglabā jēru, tad jāuzkliedz gaj-ām braucējam cie­miņam: „Ciemiņ, aita neglabā jē­ra!"

K. Jansons, Plāņi. P. Š., Rauna.

318. Kad aita neglabā jēru, tad, kad kāds brauc gafām, jāaizslēpj jas aiz stuj-a un jāsauc: „Ciemī, man aita jēra neglabā!"

P. Atspulgs, Rauna.

319. Ja aita nemīļo jēru, tad vajaga iet uz ceļa un braucējiem saukt: „Ciemiņ, ciemiņ, aita ne­mīļo jēru!" Tad aita jēru pieņem.

P. Biša, Vijciems.

320. Ja aita nevāc mazus jēri­ņus, tad vajaga iziet uz ceļa, kur iet cilvēki, un sacīt: „Mana aita nevāc jērus", tad viņa vāks.

I. Upenieks, Skrunda.

321. Ja aitas neglabājot jērus, tad saimniecei vajagot kliegt trīs reizes uz kāda sveša cilvēka: „Cie- miņ, aita jērus neglabā", tad sākot glabāt.

M. Klause, Jaunpiebalga.

322. Ja aita jēru neglabā, tad vajaga iziet pie kūts stuya un sa­cīt: ,,Ciemiņ, man aita jēra ne­glabā", tad aita tūliņ jēru glabās.

L. Pogule, Gatarta.

323. Ja aitas negrib jērus, tad jāiet uz lielceļa un nelaime jāsaka pirmajam vīram, kuj-u satiek. Pēc tam aita jēru gribēs.

M. Macpāne, Alsunga.

324. Ja aita savu jēru nemīlē, tad jāiet uz ceļa un jāuzsauc pir­majam ceļa gājējam, kas nāk pre­tī: „Aita nemīlē jēru!" Viss būs labi, ja tas atbildēs: „Ej uz māju, gan viņa mīlēs!" Turpretī -— ne­kas nelīdzēs, ja svešais varbūt at­bildēs: „Ja aita jēru nemīlē, tad mīlē pati viņu!"

F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 201.

325. Ja aita jēra negrib, tad jā­skrien uz ceļa un pirmajam nācē­jam jāsaka: „Mana aita jēra ne­grib." Ja pretimnācējs ir nelaipns un nekā neatbild, tad jāgaida nā­košais, kas parasti atbild: „Ej, meitiņ, mājās, gan aitiņa gribēs tavu jēriņu."

M. Rumpe, Tirza.

326. Ja aitas neglabā jērus, tad tas jāizkliedz svešiem garāmbrau­cējiem, tad aitas jērus glabās.

A. Aizsils, Kalsnava.

327. Ja aita nemīl sava jēra, tad saimniecei jāsaka žīdam, kad tas ienāk istabā: ,,Izgrauz, žīdiņ! aita jēra nemīl!" Žīds atbild: „Lai mīlē, lai mīlē! Lai Dievs dod, ka mīlētu!" Žīdam par to dod cimdu pāri.

F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 163.

328. Kad avis nemīļo jēru, tad viņas īpašniecei jāiet pretī uz ceļa kādam braucējam vai gājējam un jāteic: „Aita nemīl jēru, aita ne­mīl jēru!" — Ja atbild: „Ej mājā, ej, gan jau mīļos", tad ir labi; bet ja atbild: „Ja aita nemīl, tad mīli pati", tad nav labi.

B. Blumbachs, Lībagi.

■" "'i u & 'i

329. Ja aita jēra neglabā, tad, redzot svešu cilvēku braucam, jā- skrejot trīs reizes ap kūtīm un jā- .sakot uz ciemiņa: „Man aita jēra neglabā." Tad tūdaļ glabāšot.

J. Ritaka, Litene.

330. Ja aita neglabā (neieredz) jēra, tad jāņem cimds un jāpie­dāvā ceļa braucējam, vai nav to pazaudējis.