Prof. Pēteris Šmits Prof. Pēteris Šmits - Latviešu tautas ticējumi

B. Eriņa, Latgale.

227. Divi dienas pēc sveču die­nas ir Agata, 5. febr. To mēs svi­nam par acu dienu. Kas tanī die­nā ko ar rokām darīs, tas viss tam pie acīm ienāksies.

No Kolkas jūrmalas. „Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām." IV, 1851.

228. Agatas dienā pakar zem jumta sāli un svētītu ūdeni, lai izsargātos no pērkona. Pērkona uguni varot nodzēst tikai ar kazu pienu jeb Agatas ūdeni, t. i. ūdeni, kas Agatas dienā ticis baznīcā svētīts.

E. Volters, Maiepia.ihi, 1890, 3.

229. Agatas dienā svētī ūdsni, sāli un maizi, tad nenāk nekāds ļauns gars klāt.

P. Š., Preiļi.

230. Ar Agatas dienā nosvētītu ūdeni un maizi var pērkona uguni nodzēst.

K. Jansons, Viļāni.

231. Agatas dienā svētīto mai­zi uzglabā, lai neizceltos uguns­grēks.

P. Š„ Preiļi.

232. Svētās Agatas dienā jā­svētī maize. Kad izceļas uguns­grēks, tad šinī dienā svētītā maize jāapnes trīs reizes ap degošo māju un jāiesviež iekšā — tad uguns ap­dzisis.

A. Zālīte, Bērzpils.

233. Svētās Agatas dienā jā­svētī maize. Šī maize jāēd, kad kakls sāp.

20

A. Zālīte, Bērzpils.

234. Svētās Agatas dienā nes uz baznīcu apsvētīt maizi. Uguns­grēku gadījumos šo tā saucamo Agatas maizīti met ugunī, lai ap­turētu uguni. Šo maizīti uzglabā pat gadiem.

Skolotāji, Latgale.

I. Aitas ēdināšana un kopšana.

235. Kas dienā dzimis, tam jā­tur baltas aitas, lai ietu dzīvē labi.

L. Rone, Rīga.

236. Aitām ir zirnāji un apiņu lapas veselīga barība.

S. Gūberts, 1688.

237. Ja aitām janvarī dod elk­šņu lapas, tad aitas cauru gadu būs veselas.

A. Zvejniece, Lubāna.

238. Aitu redelēs jāliek raibi kociņi, tad būs aitām raibi jēri.

M. Vēbere, Straupe.

239. Aitas vajaga no rīta rasā dzīt laukā, tad būs laba vilna.

M. Šķipsna, Gulbene.

240. Lai aitām būtu balta vil­na, tad vajaga Jāņa naktī ganos dzīt.

V. Eglīte, Sēja.

241. Aita pa ziemu pa svārpsta caurumu izvelk (= apēd) vezumu siena.

K. Jansons, Plāņi.

* 242. Aita pa ziemu apēd vezu­mu siena.

Advente — Aitas

H. Skujiņš, Smiltene.

243. Lai vuškas paādušas ni- kod navekšētu, saimnīks nadreikst salā izkopti streičēt.

L. Svandere, Mērdzene.

244. Aitas nedrīkst sist ar no- mizotu rīksti, tad jēri nepadodas. [Sili. govis.ļ

E. Kampare, Valmiera.

* 245. Aitai nevar sist ar cimdu pa degunu.

E. Zubeckaja, Rīga.

■ 246. Buč, aitiņa magonīte,

Tev ar šautru nesviedīšu:

Nolauzīšu ievas zaru,

Birdinātu birdināšu.

LD 29074.

247. Ievu ziedamā laikā aitas trin (mazgā): viena sieviete aitai sēd mugurā, otra lej ūdeni virsū.

K. Jansons, Plāņi.

248. Aitas jāmazgā ievu zieda­ina laikā, tad būs balta vilna.

V. Rūnika, Skujene.

249. Aitas mazgājot jāvelk jau­ni brunči; ja vilks vecus, tad ai­tām augs plāna vilna.

A. Aizsils, Kalsnava.

250. Aitas mazgājot jāvelk jauni lindraki, tad aitām augs laba vilna.

A. L.-Puškaitis, V. Saperovs, Vecpiebalga. M. Sikle, Nīca.

261. Aitas jākvēpina ar vilka mēsliem, tad tās vilks nenesīs.

J. Zvaigzne, Rēzekne.

252. Jēri pavasarī žēlojas: ,.Ma/a, maza zālīte!" Lielās aitas atbild: „Lab, lab, lab!" Tekulis piemetina: „Tāda pat kā pērn" (ļo­ti rupji, zemu).

R. Bērziņš, Džūkste.

253. Jeri pavasarī ganība pra­sot: „Mem, ko mēs ēdīsim, maza zālīte?" Aita atbildot: „Lab, lab, lab!"

K, Skujiņš, Lielvircava.

254. Jērs pavasarī brēc: „Maza zāle!" Vecene — aita: „Lab, lab!"

Austrums, 1893.

255. Aitām, pirmo pavasara zāli ēdot, žokļi satūks. ,

J. Jansons, Plāņi.

256. Ziemā aitām pa reizai jā­dod rutki ēst, tad viņām nemetas plaktis aknās.

H. Skujiņš, Smiltene.

257. Ja aitas pirmo reizi laiž ganos, tad jādod sāls ar maizi, lai galvas neuzpamptu.

A. Āboliņš, Alūksne.

258. Ka pyrmū dīnu dzan vuš­kas gonūs, juolīk atslāgu zam kļā­va slīkšņa, lai vuškas piļņavoj sā- tas. [Sal. ganīšana.]

J. Kivliniks, Vārkava.

259. Kad aitas pirmo reiz iz­dzen ganos, tad viņas jāsadzen ap vidū iespraustu rīkstīti; tad ga­nam jāapskrien trīs reizes ap ga­nāmpulku riņķī un jāsaka: „Kas viducī, tas vilciņam, kas maliņā, tas ganiņam" — tad vilks neaiz­nesīs aitas, bet dabūs vienmēr ar rīksti.

Z. Lancmanis, Lejasciems.

260. Lai aitas neklīstu pa me­žu, tad pirmo dienu, kad izdzen tās ganos, jāgana ar vienu rīksti visu dienu.

J. Zvaigzne, Rēzekne.

■JO I Jo grib, lai vuškas nanū- Kli islu |>u mežu, pyrmū reizi go- iiiis

Jaunais Vords, 1932. V.

262. Ja par aitām strīdoties, tad aitas panīkstot un pat nobei­dzoties.

E. Aizpurve, Lubāna.

263. Ja aitas ganot ada, dzimst ragainas aitas.

Morgenšterne, Penkule.

II. Jēru audzināšana.

264. Rudenī saimniecēm jāvelk salmi no jumta: ja salmus izvelk pārī, tad aitām būs pāfa jēru, ja vieneniekos, tad tik viens jērs.

J. Smalkais, Rūjiena.

265. Ja aitai dod jumja vārpu ēst, tad tai būs divi jēri.

F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.

266. Ja divas rudzu vārpas, kas augušas viena salma galā, ie­dod aitai, tad tai pāra jēru nāk. [Sal. jumis.]

K. Janscfns, Plāņi.

267. Aitām vajaga dot tādas di­vas āboliņa galviņas, kas augušas uz viena stiebra, jo tad būs divi jēri.

V. Zvaigznīte, Zeltiņi.

268. Ja grib, lai aitām būtu divi jēri, tad Jaungada vakarā jā­sasien divu ķiploku loki pa pārim kopā.

E. Kampare, Skrunda.

269. Lai aitām būtu pa pāriem jēru, tad vajaga uzmeklēt mēslu vabulīti ar daudz bērniem un ie­sviest to aitu kūtī.

F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.

270. Ja gribējuši, lai aitas labi padodas, tad mazos jērēnus sau­kuši par „vilku bērniem".

E. Kalniņa, Naukšēni.

271. Ja grib, lai aitām ir raibi jēri, tad vajag iebērt raibā cimdā zirņus, ieiet pie aitām kūtī un tos ēst.

L. Biedriņa, Jelgava.

272. Jāber zirņi cimdā: tad ai­tām dzimst raibi jēri.

J. Cinovskis, Snēpele.

273. Ja grib pavasarī raibus jēriņus, tad rudenī, kad aitas iet ar bukiem, jāieber melnā cimdā balti zirņi.

A. Smilga, Rīga.

274. Ja grib, lai aitām raibi jēri, tad jāieber cimdā zirņi, jāiet uz stalli un jāēd. Sevišķi no svara to darīt piektdienas rītos.

A. Zavicka, Sātiņi.

275. Kad aitu ved pie auna, tad jākaisa pupas aitu pēdās, lai aitai būtu tik raibi jēri kā pupas ziedi.

E. Kuške, Rūjiena.

276. Lai būtu balti jēri, tad jā­nozog pupas un jāiedod aitām.

E. Laime, Tirza.

277. Aitām vajaga nest maizi raibiem cimdiem, tad būs raibi jēri.

M. Vilciņa, Pope.

278. Aitām jādod maizi ēst, kas glabāta cimdā, jo tad būs jēri raibi kā cimdi.

A. Užāne, Skujene.

279. Ja apgrieztu, apmizotu vītola zariņu dodot ēst aitām, tad raibi jēri nākot.

.1. Jansons, Plāņi.

280. Ūdens, kurā pupas varī- las, jādod aitām, tad būs raibi jēri.

M. Kalniņa, Tirza.

281. Ja grib, ka aitas atnestu melnus jērus, jāapdedzina pagale un ar to nodeguli Kūķu dienas va­kara jāatspiež kūts durvis.

K. Danovska, Rēzekne.

282. Ja aitas per ar raibu rīk­sti, tad aitām ir raibi jēri.

E. Vēvere, Ļaudona.

283. Kad aitai piedzimst pārī­tis, tad tanī mājā būs precības.

K. Arājs, Virbi.

284. Ja aitai atnāk jērs, tad to m vajaga ļaut apskatīt cilvēkam, kuram ļaunas acis, jo tad jērs ir nīkulis.