Prof. Pēteris Šmits Prof. Pēteris Šmits - Latviešu tautas ticējumi

Kad acis niez un sāp, tad jānovāra ola, tās baltumā jāiz­kausē naža galiņš acu sukura, šis šķidrums jāizspiež smalkā drēbē, un tad ar šām zālēm jāsmērē. Veci cilvēki, kupiem acis sāka tumšas mesties, iesmērēja tās ar pīpes zu- pi, lai labi izcifstu, pēc kam tad acis atkal palikušas spožas.

Etn. I, 1891. 158.

Miezis jāapspaida ar vī­rieša cepuri.

K. Jansons, Plāņi.

Ja pubulis aci, tad tās jā­apspaida ar cepures dibenu vai brunču apakšu (štosi).

A. Bērziņa, Aloja.

Ja acī iemeties mieža grauds, tas jāapspaida ar svārku vīli.

M. Zaķis, Stiene.

Ja acu plakstiņā iemeties miezis, tad jājem laulības gredzens un jāapvelk 3 reizes apkāri.

V. Amoliņa, Vecpiebalgu,

Ja acī iemeties mieža ■auds, tad jāpaņemot mātes ļau­jamais gredzens un 3 reizes jā- jvelk ap to aci, kuj-ā mieža •auds iemeties.

M. Dambe, Ozoli.

Lai izdzītu miežu graudu ) acs, tad tas trīs reiz jāapspaida

sudraba naudu.

V. Johansone, Liepa.

Ja kādam miezis acī, tad >zinot acī ir jāiespļauj, lai mie- 5 noietu.

K. Palteris, Nītaure.

Lai pubuli izdzītu no acs, d kādam nezinot jāiespļauj acī.

A. Bērziņa, Aloja.

Kad miezis acīs, tad jā- m no rijas un piedarba deviņi ežu graudi un jāpabaksta ar otu galiem tā vieta, kuj-ā miezis •odas, pēc tam mieži jāiemet unī un jābēg no mājas saucot: i, ai, mieži deg! Ai, ai, mieži

J. Miljons, st. Birze.

Kad miezis acī grauž, tad m no rijas un piedarba šķirbām riņus mieža graudus un pabak-

ar grauda akotu galiem slimo tu; tad sviež graudus ugunī un ļ no mājas ārā saucot: „Ai, si, eži deg, ai, si, mieži deg!"

M. Kārkliņš, Dignāja.

.35. Ja kādam esot acī miezis ieties, tad, lai viņu varētu izdzīt, īkojas šā: ir jāsameklē miezis is baļķu starpā, jāsabaksta ar u vainīgā vieta, t. i. miezis pats, tad tūliņ miezis jāiemet kuro- rijas krāsnī. Tad jāiet no rijas , un pār slieksni kāpjot jāsaka

deviņas reizes: „Miezis deg, miezis deg u. t. t.!"

A. Skuja, Mālupe.

136. Juo mīzs acī, vokorā bez saulis juoaizīt uz kuļu, juopaņam nu čīkstinis mīža gryuds, treis reizes juoīboda un juonūlīk tai pat, kai beja.

A. Borozinska, Barkava.

137. Ja mieža grauds acī, tad jāuzmeklē rijā čiekstenē palicis mieža grauds un ar to jāapspaida un grauds jāatliek, kur bijis.

A. Bērziņa, Aloja.

138. No acu vāciņa izdzen mie­zi tā: Jāņem rijā nokritis miežu grauds, jāapbada (jāapriebj) sāpo­šais vāciņš, un jānoliek grauds tai pašā vietā. Vai arī jāņem mieža grauds kaut kur, jāapriebj slimais vāciņš, un tad grauds jāiebāž rijas sienas čiekstenē (šķirbā).

J. Apsalons, Sērpils.

139. Miezis acī iznīkst, ja kāds tai acī nejaušis iespļauda. [Sal. ēde,]

K. Jansons, Plāņi.

140. Mieža grauds pie acs jā­baksta ar mieža galiņu, un tad tas jānoliek, kur neviens neredz.

P. Š., Rauna.

141. Ja pubulis (mieža grauds) acī, tad viņu var izdzīt apspaidot ar mieža graudu un pār plecu iesviežot vistai.

A. Bērziņa, Aloja.

142. Mieža graudu no acs var izārstēt, ja to apbada 7 reiz ar mieža graudu un pēc tam šo grau­du noglabā rijā kādā sienas spraugā.

L. Pilsētniece, Bebri.

143. Ja aci miežu grauds, tad jāpaņem trīs miežu graudi, ar kat­ru trīs reiz jāapspaida aci miežu grauds un tad jāaiznes uz kūti vai riju. Spaidot jānostājas ar seju pret ziemeļiem.

V. Johansone, Jaunpiebalga.

144. Ja ir miezis acī, jāņem mieža grauds, jāapbaksta miezis, un grauds jādod gaiļam vai vis­tai, tad miezis izejot.

A. Brūvele un A. Suse, Ape.

145. Ja ir acī mieža grauds, tad vajaga apspaidīt ar mieža graudu un atdot gailim, tad mieža grauds izzūd.

K. Briežkalns, Dole.

146. Ja acī iemeties mieža grauds, tad vajaga ar miezi ap­spaidīt un iedot gailim apēst; tad mieža grauds ātri noiet.

M. Vennere, Cēsis.

147. Kad acī iemetas mieža grauds, tad viņu ar mieža graudu jāsabaksta, un grauds jāatdod vis­tai. Mieža grauds izzudīs.

A. Kabuce, Bulduri.

148. Kad miežu grauds acīs, tad jāpaņem 9 miežu graudi, un ar katru 3 reizes jāpabada miežu grauds acīs, un mieži jādod apēst vistai. Tad miežu grauds izzūd.

L. Valkne, Tāšpadure.

149. Ja acī ir mieža grauds, vajaga paņemt mieža graudu un deviņas reizas apbadīt apkārt, tad iedot to vistai, lai apēd, — acs pa­liks vesela.

K. Corbiks, Līvbērze.

150. Kod cylvākam uz acis iz­aug mīžs un suop, tod vajag pa- jimt treis zemi mlžu un pabadeit uz tuos vītys treis reizis ar kotru zerni un itūs mīžus atdūt mainai vystai. Suopja nu reizis puoris, un mīžs uz acja propuls.

V. Podis, Rēzekne.

151. Kad mieža grauds acī, tas jāizbada ar miezi, pēdējais jāieliek pātagas riņķī un jāatdod vistai.

O. Šulme, Embūte.

152. Ja acī aug mieža grauds, tad, lai nodzītu, vajaga ar mieža graudu apspaidīt un pēc tam dot cālim, lai noēd.

K. Kalniņa, Katvari.

153. Kad acī miezis aug, tad ar sarkanu diegu jāapsien kreisās rokas zelta riņķis (ceturtais pirksts).

K. Jansons, Plāņi.

154. Ja miezis labā aci, tad jā­apsien ar aukliņu divi kreisās ro­kas pirksti, ja kreisā — tad labās rokas pirksti.

V. Amoliņa, Vecpiebalga.

155. Ja miežu grauds acī, piem., labā, tad vajaga kreisās ro­kas trešo un ceturto pirkstus krus­tiski sasiet ar kādu diegu (Pirmais pirksts — īkšķis).

V. Johansone, Jaunpiebalga.

156. Kam acī miezis aug, tam, ja miezis ir, piem., labā acī, jāap­sien ar dzīparu labās rokas divi pirksti: Zelta riņķis un garais Mārcis.

K. Jansons, Pilda.

157. Lai izdzītu pubuli no acs, tad vajaga apspaidīt to 3 reiz ar maizi un atdot sunim.

E. Jēpe, Palsmane.

158. Ja miežu grauds acī ieme- es, tad jāpaņemot mīksta maize, isaspaidot un, muguru uzgriežot, [nometot suņam, pie kam ne­ākstot skatīties, pirms suns nee- )t apēdis, tad noejot.

A. Krūmiņa, Valka.

159. Ja kādam ir acī miezis, īd jāņem silta maizes piciņa, jā- pspaida miezis trīs reiz ar to mai- i un jādod suņam; tad miezis riet.

A. Brūvele un A. Suse, Ape.

160. Ja acī ir miežu grauds, tad ajaga iedot sunim maizi aplaizīt m pēc tam pielikt pie slimās acs. Tādā gadījumā tā būs vesela.

A. Zaķe, Drusti.

161. Kuslam bērnam actiņas, tad pieposājušas, nekad nemazgā ir ūdeni: apslauc mutīti (t. i. ģī- nīti) ar krūšu pienu, noslauka ar upatiņu sausu. Piens acīm vese- īgs, un bērnu nevar tik viegli iprunāt.

K. Pētersons, Raņķi.

162. Kad bērnam acis posā, ie­slauc krūšu pienu, lai paliek mīk­stas.

Ķilevice un Austere, Saldus.

Birkvalde, Lielsatiķi.

163. Slimas actiņas izslauka ar paša bērna nočurinātu drāniņu.

Rašmane, Saldus.

164. Kad bērnam actiņas sāp, iepūš viņās sukura putekļus. Kad acis apasarojušas, jādzen bērnam sari.

A. Rozenšteine, Saldus.

165. Kam sari neizpērti, tam metas acīs spalvas.

K. Daka, Lielsatiķi. Ķilevice,

Saldus.

166. Dažam bērnam augot spalvas acīs. Slimība pazīstama no tā, ka plakstieni resnīgi. Ar naža palīgu izlasot spalvas.

Birkvalde, Lielsatiķi. Ķilevice, Saldus.

167. Kad acīs iemetas pūtes un pumpas, bērnu ved pie kasītājas, kura ar pucnazi kasa acis. Kasītā­jas lasa arī spalvas no acīm.

K. Pētersons, Līvbērze.

168. Ja kaut ko ačgārni izdara, tad dabūs piedzerties.

M. Šķila, Nīca.

169. Ja nokrīt zemē adata un to nevar atrast, tad velns to ar asti apsedzis.