Prof. Pēteris Šmits Prof. Pēteris Šmits - Latviešu tautas ticējumi

K. Pētersons, Raņķi

6595. Dzepamās zāles trīsreiz sapūš (izrauga, sarauga, sataisa, sačomerē), ik reizes saskalojot. Bez tam dzepamo pamaisa ar na­ža asminim jeb dzirklēm — tē­rauda rau vajaga. Beidzot iepūš trauciņā un pārvelk ar nazi krus­tu. Tā sapūstās zāles trīsreiz dze­ramas. Slimnieku pašu aprunājot brauka ar roku pa virsu un pūš dvašu virsū, pie kam runā pienā­cīgos vārdus trīsreiz. Pūst sapūš ar dzemamiem vārdiem: „Atver, Dieviņ, ozola krūmu; atver, Die­viņ, ievas krūmu; atver Dieviņ, liepas krūmu; atver, Dieviņ Anni- ņas kauliņus! Ja meitiņa, lai nāk kā līdeciņa, ja dēliņš, kā zutītis." „Atver, Dieviņ, kaulu vārtus, laid zuvīti no morda ārā!"

K. Pētersons, Raņķi.

II. Dzemdēšanas vieta (pirts).

6596. Tagad sieva savu gpūto dienu sagaida istabā savā guļā, het senos laikos, reizai uznākot, izkurināja pirti, sildījās tur un stāvēja tik ilgi, kamēr Dievs de­va bērniņu. Kad viss bija noskaid­rojies, gāja uz istabu. Atmiņas par satīšanos pirtī pavisam vai izzudušas: teicējas tos laikus pa­šas nav pieredzējušas. Atmiņas par pirti un gpūtāju dienu uzgla­bājušās gan dziesmās, kūpas ne­daudz gadu atpakaļ teicējas vēl dziedājušas krustībās.

K. Pētersons, Raņķi.

6597. Trīs dienas pēc satīša­nas noveda vājnieci pirtī, izsildī­ja un nosēja vidu ar zīda banti. Pii li pameta prievītu pāri un naudu Pirtsmātei. Toreiz arī bi- JliM veselāki ļaudis.

A. Rozenšteine, Saldus.

6598. Pie dzemdēšanas sieva meklējusi kādu atsevišķu vietu: pirti, tukšā rijā, lopu kūtī jeb kambarī, kur ļaudis daudz ne­staigā.

A. Ģēģeris, Vecpiebalga.

6599. Kad sievai pienācis dzem­dējamais laiks, tad viņa senāk gā­jusi uz pirti, kādēļ vēl tagad ru­nā par tādām sievietēm: „Tai jau būs drīz uz pirti jābrauc."

P. Š., Rauna.

6600. Senās dzemdētājas izvē­lējās dzemdēšanas vietu pirtī jeb kūtī. Pirtī dzīvojot Laima un kūtī veselības dievs.

G. Pols, Mežotne.

6601. Dzemdības esot notiku­šas pirtiņās un kūtīs, jo pirtiņā dzīvojot Laima un kūtīs Pestī­tājs.

G. Pols, Vecgulbene.

6602. Pie dzemdēšanas tēva uz­devums bijis pirti kurt, kādēļ arī mēdz sacīt: „Tam tēvam būs žigli pirts jākūp."

K. Jansons, Plāņi.

6603. Dzemdējot sieviete gulē­jusi pirtī uz gapiem salmiem.

K. Jansons. Plāņi.

III. Dzemdēšana pati.

6004. Ja sievai dzemdējot ci­sās ieliek cirvi, tad piedzimst pui­ka; ja ieliek vāli, piedzimst mei­tene.

K. Jansons, Plāņi.

6605. Ja mātei plrniiiU pie­dzimst puika, tad vira |>l< nākums esot tai dāvināt kādu dnigu lietu.

T. ZiiMīnli miltene.

6606. Ja meitu dzemdēšanā cits cilvēks neuzskata, tad viņai sāpju nav, jo tad viņai puluUot velns. Pretējā gadījumā la paliekot slima.

K. Jansons, Plāņi.

IV. Dzemdēšanas kai­tes.

6607. Kad asinis plūst, pārsien pantus pārkrustis ar sarkanu dzi­ju: labās rokas lokāmo vietu ar 9 mazgliem, tad kreisās kājas liela saites vietu ar tikpat mazgliem, un otrādi: kreiso roku un labo kāju. Sarauga ūdeni ar drusciņu etiķa un dod iekša. Raugāmie (asiņu) vārdi: „Krauklis skrien pa gaisiem, asiņu vērpele mutē. Dievs tēvs u. t. p." Ir arī vēl citi vārdi. Pie šiem vārdiem jāmet krusts uz katra panta, kufš sasiets ar sar­kano dziju.

Kuplais, Kuldīga.

6608. Kad asinis plūst pa daudz, sagrauzdē gabaliņu sarkanas vad­malas (sark. vil. lupatiņa) un ie­dzer kā pulveri.

K. Pētersons, Ventspils.

6609. Kad sievai pēc satīšanās asinis plūst, liek uz vidu (vēde­ra galu) aukstā ūdenī slapinātu palagu (nātna drānu); tad vēl sa­sien mellu villas dziju ar 9X9 mezgliem un sien ap visiem kāju un roku locekļiem (elkoņos, pa­dusēs, ceļos u. t. p.). Klāj etiķī sa­slapinātu lupatu vēdera galam virsū un sien visus locekļus ar sarkanu dzijparu.

A. Rozenšteine, Saldus.

6610. Kad asinis plūst, iejem baltos piparus veselus mutē (ja nav, tad melnos) un dzer ūdeni, piparus tikai mutē turot. Ieliek turku piparus brandvīnā un tad dzer, bet ne daudz; tas notur uz reižu. Brandvīns saraugāms ar asiņu vārdiem.

A. Rozenšteine, Saldus.

6611. Sievām, kas satinušās, āt­ri piemetas no sabaidīšanās roze. Kad krūtīs roze, liek virsū, ko bērns uz drāniņu uzcūkojis; sien klāt sakasītas ievu mizas, darvā samērcētas pakulas, govs mēslus.

A. Rozenšteine, Saldus.

6612. Kad sievai pirmo reizi mazais, viņa apvazā sev ar otru pusi krūtis: tad krūtīs nesitas roze.

A. Rozenšteine, Saldus.

6613. Kad sieva pa ātru sāk staigāt un dzīvāt, viņa viegli sa­raustās. Tādā reizā liek uz vidu (vēdera) maizes garozu ar izgriez­tu caurumiņu un linu bumbiņu; pielaiž uguni un uzliek glāzi vai krūziņu virsū. 'Uzliek uz vēdera maizes ripiņu ar 4 caurumiņiem, kuros iesprauž iededzinātas vaska svecītes; uzliek virsū krūziņu, tad velk no vēdera kā dzijas kamolu uz augšu.

A. Rozenšteine, Saldus.

6614. Lai dzimtava pirmajās sešās nemaitātos, vājeniecei nav brīv drīz uzcelties vai sēdēt; viņai jāpaliek kādu nedēļu guļam, ka­mēr dzimtava dabū ieziedēt. Kad nāk ārā, apsmērē visapkārt ar ceptas gaļas taukiem, apbirdina ar smalku alonu un laiž atpakaļ. Nelaiķa D. varējis tādu vainu glābt ar sapūšanu. Teicējas vīr-

māte tā darījusi: kaķa sūda reu gulu samaisījusi bundžiņā ar ska bu kreimu, dzimtavu ielaizdama šīs zāles aizsmērējusi priekšā un sapūtusi.

K. Pētersons, Raņķi.

6615. Dzimtava kad nāk ārā, ar saslapinātu dvieli uzjem uz augšu, savada atpakaļ, apsien ar drānu un sarauga ar mātes vār­diem. Liek virsū kampara eļļā apmērcētu un saraudzītu vati.

A. Rozenšteine, Saldus.

6616. Nomazgā dzimtavu ar sil­tu ūdeni, apkaisa ar vapu un laiž uz sarkana villaina lupata atpa­kaļ.

K. Pētersons, Ventspils.

6617. Kad pēc satīšanās dabū sakacēties, kad kāpjot ārā no augstas gultas dabū sklidēt, kad īsi sakot iekšās dabū kas limēt, tad nāk ārā dzimtava (dzemde). Zāles: dzej- iekšā vapu kopā ar kaut kādu dzērienu, tikai ne siltu.

Kuplais, Kuldīga.

V. Dzemdēšana pēc sa­tīšanās.

6618. Kad māte dzemdējusi, bātene viņai novelk kreklu, iz­mazgā cirkšņus, notīra visu, ie­liek guļā skaidras cisas. Mātei tik­ko dzemdējušai bez kumelīšu tē­jas dod sapūstu zāļotu brandvīnu dzert; to dara visās sešās. Dze­ramo sapūš ar mātes vārdiem.

K. Pētersons, Raņķi.

6619. Pēc dzemdēšanas dzem­dētājai dod gabaliņu (sviesta mai­zi) ēst.

K. Jansons, Plāņi.

6620. Pie pirmā bērna māte sa­tinusies tūlīt nosien vēderu cieti ar jostu (drānu) jeb gapu dvieli, lai nepaliktu liels vēders, bet bū- tu šuķls vidus. Vēdera jostu, ku­pu sien virs krekla vai uz pliku miesu, valkā līdz sešās brauc (līdz sāk staigāt). „Arī mīļa Māpa tā darījusi", pielika teicēja. Lai ne- sabītos (nesarautos), vājeniecei neļauj vienai gulēt un dedzina pa naktīm uguntiņu.

K. Pētersons, Raņķi.

6621. Kad bērns piedzimis, tad māte skaitījusi:

Ko mēs laba vēlēsim Šim mazami bērniņam? Pillu kūti govju, vēršu, Pillu stalli kumeliņu.

K. Jansons, Čavare, Smiltene.