Prof. Pēteris Šmits Prof. Pēteris Šmits - Latviešu tautas ticējumi

6565. Arī rudzi nav jāsēj, tad lāgā neaugs.

Atbalss k. 1892. J. Kriķis, Starti.

DZELZU VĀRDI.

6566. Par dzelzu vārdiem sauc tādus riebjamos vārdus, ar kufiem cilvēks topot nejūtīgs pret sāpēm. Lai to izdarītu, tad sakot: „Ai, jūs manas mīļas miesas, pārvēršaties pakulās; lai tur sita, lai tur dūra kā pakulu kodeļā!"

F. Rēķis, Renda. Brīvzem­nieks, 1881. IV, 179.

DZELZU ZALE.

6567. Ja sienam ir laba smar- ša, tas nāk no dzelzu zāles. Šī zā­līte ir ļoti maza un grūti to at­rast. Jāņem klēpis siena un jā­met tekošā ūdenī, tad dzelzu zā­le tecēs pret straumi. Šo zāli var dabūt arī ar eža un dzeņa palī­dzību. Kad uziet eža bērnus, tad vajaga aptaisīt ap tiem sētiņu. Tad ežu māte atnāks ar dzelzu zāli un sēta tūliņ nojuks. To pa­šu var panākt, ja atrod caurumu ar dzeņa bērniem. To caurumu nu vajaga aizbāzt ar koku. Dzenis ar to zāli attaisīs savu lizdu. Apakš lizda jānoklāj balta drēbe, kur tad varēs atrast nokritušo zā­līti. Kad šo zāli atrod, tad vajaga iegriezt rokā un tai vātī ieaudzi­nāt brīnuma zāli. Ar to roku tad varēs attaisīt visas atslēgas un vi­sas durvis. [Sal. brīnuma lietas.] F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 199.

6568. Sienam nāk patīkamā smarša no dzelzu zāles. Ja iemet sienu ūdenī, tad dzelzu zāle tek pret straumi. Šī zāle ir jāieaudzē aiz rokas ādas, tad ar to roku va­rēs attaisīt visas aizslēgtas durvis. [Sal. brīnuma lietas.]

F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 199.

DZELZCEĻŠ.

6569. Ja no tālienes var dzir­dēt vilciena svilpšanu, būs lietus vai sniegs.

J. Austrums, Krape.

DZEMDĒŠANA.

I. Priekš satīšanās un pirts iešanas.

6570. Sieva, kad taisās tīties, nosien galvu cieti ar drānu (laka­tu), lai dzemdējot tanī neiemestos sāpes, lai māte neiekrīt galvā. Uz­

pin (uzraisa) bižu galus, atpuiii|ni pogas un atslēdz visas atslēgas (skapim, lādei. u. t. pr.).

K. Pētersons, Raņķi

6571. Ja mātes grib vieglāki dzemdēt, tad tām esot jāiet uz to vietu, kur kādreiz ķēves dzemdē­jušas, un trīs reizes jāpavārtās.

G. Pols, Vecgulbene.

6572. Ja sieva nevar dzemdēt, tad viņai dod bērza pumpurus ar brandavīnu jeb alu. Tad dzemdē­šana būs viegla un bērns būs aiz­sargāts no krītamās kaites.

F. Brīvzemnieks, VI, 103.

6573. Dzemdētājai attaisīja vi­sas pogas, atpina matus, atslēdza arī skapi vaļā, lai dzemdēšana bū­tu viegla.

M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.

6574. Dzemdētāja atpina ma­tus, lai būtu liegāka dzemdēšana.

Retlings un Fr. Reķis, Renda.

6575. Dzemdētājai jāapvelk vī­ra krekls, tad esot vieglāka dzem­dēšana.

M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.

6576. Grūtā dzemdēšanā sie­vietei atpin matus un atraisa drē­bēs visus mezglus.

K. Jansons, Plāņi.

6577. Ja sieviete dzemdē, tad attaisa visas durvis, lādes, at­vilktnes u. t. t., lai nebūtu šķēršļu.

Mackēviča-Saulīte, Preiļi.

6578. Grūtā dzemdēšanā jāat­taisa durvis, skapji, šķirsti u. t. t.

K. Jansons, Plāņi.

6579. Kad pie bērna dzemdē­šanas tas nenotiek tik viegli un *» airi kā to domā, tad, ja vīrs pa to

laiku, kamēr sieva tādu ļaužu bi­jusi, ko taisījis, vai tas nu trauks, vai cits kas bijis, tas viss atkal jāizārda, siets krāsnī jāiebāž un akmins caur spelti sietā jāie­sviež.

„Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām". 1852. IV. Kolkas Jūrmala. Aizliegts izd.

6580. Gpūti dzemdējot vājnie- ces vīrs ar māju sievām lasa lūg­šanas. Sievas sapulcējas ap dzem­dētāju, pie kuj-as .arī vīrs atro- nas; daži gan atraujoties. Meitas un bērnus vada no istabas ārā. Dzemdētāja liek aicināt iekšā mā- jenieku, ar ko būtu sarājusies (sadumpojusies), lai salīgtu mie- rus. Kad aicinātais nelaižas iek­šā, rauga dabūt kādu kušķi no vi­ņa guļas cisām vai kādu viņam piederīgu ģērba gabalu, ko ielikt dzemdētājai guļā.

Iv. Pētersons, Raņķi.

6581. Ja dzemdēšana grūta un domājams, ka lēkusies no ļau­niem cilvēkiem, tad lieto šādus lī­dzekļus. Ņem no ienaidnieka drē­bes kādu skrandiņu, sadedzina to un pelnus iedod dzemdētājai. Tad ļaunums atkāpjas un dzemdēšana paliek vieglāka un auglis atlec. [Sal. skaušana, bērnu slimības.]

M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.

6582. Grūtā dzemdēšanā vīram jāstāv klāt.

K. Jansons, Plāņi.

6583. Sievai dzemdēšanas laikā jābūt klāt vīram, jo tad būšot nā­kamais laimīgs.

Dii'iiuitmna 407

G. Pols, Mežotne.

6584. Pie sievas dzemdībām bi­ja jābūt klāt sievas vīram. Ja viņš nevarēja būt, tad vajadzēja vīra svārkus palikt sievai zem galvas, tad esot vieglas dzemdī­bas.

G. Pols, Vecgulbene.

6585. Kad sieva dzemdēja bēr­nu, tad vīrs dāvināja sievai gal­vas lakatiņu.

G. Pols, Vecgulbene.

6586. Dzemdētāja bijusi sastrī­dējusies ar otru sievu, kupa lādē­jusi: ,,Pagaidi, gan tu tāpat no­sprāgsi, ka mans suķis!" Pirmā, grūti dzemdējot, sūtījusi, lai no prclrniecrs ienestu ūdens krūžu, l.adi lii ja gribējusi visu par labu

ir/l un iesūtījusi krūžu piena. I ml Im i iiiņs ātri un viegli piedzi­mi*!,

A. Rozenšteine, Saldus.

6587. Satinoties nebūs laist bal­si vaļam; labāk iekost bizi mutē, bet kliegt ne: tad būs klusīgs bērns.

Kuplais, Kuldīga.

6588. Ja iegadās svešā vietā satīties, atstāj guļā ziedu (cim­dus, zeķes).

K. Pētersons, Raņķi.

6589. Kad sievai, uz grūtām kā­jām staigājot, pienāk laiks dzem­dēt, tad priekš tam vīrs izkurina pirti un apgādā jau iepriekšu sie­viņu — bērnu saņēmēju.

S. Novickis, Ilūkste, RKr. 11.

6590. Vecie ļaudis ticēja ka: kādā dienā uzņemts auglis, tādā arī bērns dzimstot.

G. Pols, Vecgulbene.

6591. Priekš satīšanās māte ne­ēd, kas riebjas; pēc satīšanās ne­bauda skābus ēdienus: ķīseli, rū­gušu pienu, skābu putru, ābolus, rāceņus (tupeņus), saldpiena sieru.

K. Pētersons, Raņķi.

6592. Kad no sacilāšanās vai cita kā taisās agrāki dzemdēt ne­kā laiks, jem iekšā kāļu (sprūšu) sēklas, ēd sakasītu un maizē ie­spaidītu svinu.

A. Rozenšteine, Saldus.

6593. Kad vājnieci sajem un krata aukstumi, silda stieģeļus un liek pie kāju apakšām (pēdām); izdur velēnu no pasliekšņa un liek, sprukstīs sasildītu, drānā uz vēdera; izgriež no maizes kukuļa garozas ripu, cik vien lielu var, aprauš sprukstīs, kamēr labi iz­silst, apbārsta iekšpusi smalkiem pipariem un liek ar sapūstu brandvīnu aplaistītu uz vēdera, uz pasiržiem vai lejāk, kur tik vien vidus sāp. Garozu sasegtu pamet virsū, kamēr metas vēsa, tad var sasildīt un uzlikt otrreiz.

K. Pētersons, Raņķi.

6594. Ielej špirktu (ja nav, tad brandvīnu) ar baltajām drapēm (Opmaņa dr.) trauciņā, aizdedzi­na un tura vājeniecei apakšā, ku­ra apsegā ietinusies stāv plānā; tas dod stipru dvagu un siltumu uz augšu. Ja minētā lieta nav pie rokas, ielej verdošu ūdeni slauk- tuvītē un ieliek nodedzinātu ak­meni, pēc kam vājeniecei jāstāv virs garaiņām. Vājeniece stāv arī virs pannas, kurā sabērtas sarka­nas ogles; bet tās izdodot stipru tvaiku, tādēļ teicēja šito līdzekli nelietojot. Priekš satīšanās vāje- nieci sēdina baļļā siltā ūdenī. Liek plānā staigāt, tad ātrāki steidzu ties; daudz gulēšana neesot lului Vājenieci sapūš un dod tai dzerl sapūstu kumelīšu tēju.