Prof. Pēteris Šmits Prof. Pēteris Šmits - Latviešu tautas ticējumi

Ktn. IV. 1894, 83. J. Siķēns, Vecumnieki.

6219. Uz Vecgulbenes lielceļa ii/ Lejasciema pusi atradās tā sau­camais krusta sils, kas nelaidis nevienas mirušo dvēseles no ka­piem uz mājām.

G. Pols, Vecgulbene.

6220. Gariem arī esot spēja dzīvo klāšanos grozīt, vai nu uz labu, tos aplaimojot, svētījot, vai uz ļaunu, tos sodot un liekot uziet dažādām likstām. Tāpēc mirušo gari jāpiemin tikai par labu un ar bijāšanu.

Etn. IV. 1894, 83. J. Siķēns, Vecumnieki.

6221. Senāk, kad svētījuši veļu atnākšanu, tad sagaidījuši un sa­ņēmuši tos tik labi, cik vien bi­jis iespējams. Tiem cēluši priekšā visus labākos ēdienus un izlūgu­šies svētību sev, savām druvām un lopiem. Daži cilvēki varējuši ga­riem uzlikt arī visādus darbus. Garus izsaukuši ar melnās grāma­tas un citu burvju vārdu palī­dzību.

Etn. IV. 1894, 83. J. Siķēns, Vecumnieki.

6222. Bērni, kas palaidnīgi dzī­vojuši, nesuši ēdienus uz vecāku kapiem, lai vecāku gari neat­grieztos no kapsētas un neredzētu viņu nepieklājīgo dzīvi. Tomēr ga­ri nākuši savus pakaļpalicējus ap­ciemot.

Etn. IV. 1894, 83. J. Siķēns, Vecumnieki.

6223. Cilvēki, kas dzimuši Lie- lājā piektdienā, varot garus re­dzēt, bet viņiem neesot brīvu ne­vienam izteikt, ko redzot. Arī katrs cilvēks varot redzēt garus, ja ņemot gabalu dēļa no veca zārka, kupā mirons gulējis, dēļu gabals jāizmeklējot tāds, kupā zars. Ja nu šo zaru izsitot, tad pa to caurumu lūkojoties varot re­dzēt garus, par ko drīkstot arī kū­pam katram stāstīt.

Etn. IV. 1894, 83. J. Siķēns, Vecumnieki.

6224. Kad paņem zirga galvu un uzkāpj uz bēniņa, tad caur vi­ņa acīm var redzet, ko katrs mi­rons dara.

R. Bērziņš, Džūkste.

6225. Ja cilvēks, pasaulē dzī­vodams, darīja labus darbus, tad Dievs viņu pēc nāves uzņēma mū­žīgā gaismā debesu rijā, bet ļau­niem vajadzēja tik daudz gadu ap­kārt maldīties, cik viņš, pasaulē dzīvodams, pastrādājis ļaunu dar­bu.

J. Krēsliņš, Maliena.

6226. Dvēseles varēja zināmos brīžos debesu riju vai arī tumšo leju atstāt un nolaisties pasaulē

385

ītvinelr

apciemot savus mīļos piederīgos. (Par tādu laiku vecie Inflantijas latvieši turēja ceturtdienas vakaru.) Vakaros, tikko saulīte nogāja, vi­ņi lika visus dienas darbus pie malas, izposa, izpušķoja istabu, lā- bā (lākturī) aizdedzināja skalu un, dziedot vai klusiņām sarunājoties, sagaidīja dvēseļu atnākšanu. Ja nu svētam klusumam istabā valdot, nejauši ap degošo skalu lidoja kods vai mazs tauriņš, tad daža laba māmuliņa vai vectēvs, rokas salikuši, žēli izsaucās: „Tā gan būs mana pokainīka (nelaiķa) dvēse­līte. Ak, kā mēs mīļi dzīvojām, cik viņš (viņa) man bija mīļš, labs!" Lai nelaiķa dvēsele dzirdētu, ka piederīgie to nav aizmirsuši, tad katrs to ņēmās teikt un slavēt.

J. Krēsliņš, Maliena.

6227. Vecu meitu dvēseles Dievs pieņemot, bet vecu puišu dvēseles pa mākoņiem ar kazām jājot.

K. Jansons, Plāņi.

6228. Vēlu vakarā paglabāto dvēselēm pirmo nakti jāpārguļ kapsētā krusta galā. [Sal. debesis, bēres.]

J. Dāvids, Biksere.

6229. Guli, mana dvēselīte, šo­nakt krusta galiņā, Eņģelīši ap­gūluši, debess vārtus aizvēruši.

LD 27618.

6230. Sestdienas naktīs visu mirušo gari sapulcējoties baznīcā. Sprediķi sakot tas mācītājs, kufš beidzamais tanī apgabalā miris un glabāts. Visi miroņi bez izņē­muma esot ģērbušies baltās drā­nās. Tiekot spēlētas arī ērģeles un dziedāts skaņā balsī. Ja tādā reizā kāds dzīvais tuvojoties baznīcas

ieejai, tad uguņi apdziestot, dzie­dāšana apklustot un baznīcas dur­vis aizslēdzoties. Jau labu laiciņu priekš miroņu sapulcēšanās baz­nīcā durvis esot atvērtas. Ja nu kāds no dzīvajiem tanī laikā ieejot baznīcā, tad tas tiekot nonāvēts un pievienots sapulcējušiemies, kad miroņi sanākot. Pēc dievkal­pošanas tas līdz ar miroņiem pa­zūdot kapsētā, neatstādams nekā­das ziņas kur palicis.

Etn. 1894. IV, 87. J. Siķēns, Vecumnieki.

6231. Arī dzīvam cilvēkam gu­ļot, dvēsele spējusi atstāt miesu, iznākdama uz kādu laiciņu caur muti. Dvēsele tad pieņēmusi pe­les izskatu. Esmu lasījis, ka dvē­sele parādījusies arī čūskas izska­tā, bet Vecumniekos neviena tāda nostāsta nevarēju saklaušināt.

Јtn. 1894. IV, 82. J. Siķēns, Vecumnieki.

6232. Ja cilvēka dvēsele izga jusi no miesām tikai uz kādu brīdi un vēlāku nevarējusi tikt atpakaļ, tad tai jāpaliekot tādā pašā izska­tā, kādā tā atstājusi miesu, tik ilgi, kamēr kāds viņu nonāvējot, jeb nosaucot tā cilvēka vārdā, kam vi­ņa piederējusi. Kad kāda dvēsele nonāvēta, tad viņa pazudusi un cilvēkiem vairs nerādījusies.

Etn. 1894. IV, 82. J. Siķēns, Vecumnieki.

6233. Lielu grēcinieku dvēse­lēm līdz pusnaktij jāmaldās par ķēmiem apkārt,

K. Cipiņš, Džūkste. LP VII, I, 131.

6234. Ļaunās dvēseles staigā

pa zemes virsu, ķēmojas, rāzējas. i

Vakaros tās līdz pusnaktij nekad

nevar nogult, zeme līdz pusnaktij viņas nepieņem.

A. Lerchis-Puškaitis, Džūk­ste. LP VII, I, 181.

DVĒSEĻU DIENA.

6235. Dvēseļu diena ir 2. no­vembrī, kad lūdzas par dvēselēm šķīstīšanas ugunī, jo tām dvēse­lēm, kas ir ellē, šīs dzīves palīdzī­ba esot lieka. Tad ļaudis iet lielos pulkos uz baznīcu, kur paliek ļoti ilgi. Arī mājinieki dzied psalmus un lūdzas par mirušo dvēselēm.

B. Eriņa, Latgale.

6236. Veci ļaudis ticējuši, ka t ii mi gadā mirušo dvēseles blan- dolies apkārt līdz dvēseļu dienai. Šmii dienā nu braukuši no visām mujām uz kapsētu un tā arī dvē­seles tur nokļuvušas. Dažs veda­mais bijis ļoti smags, cits ļoti viegls, ko varējuši nd tam no­skārst, vai braucamais zirgs ticis slapjš, vai palicis sauss. Vedamos varējuši redzēt pa rijas čori skato- toties, tikai skatītājam vaidzēš uz­maukt zirga sakas kaklā.

J. Ansbergs, Ēvele. Etn. IV, 174.

DVĪŅI.

6237. Ja jauns pāris ēd kopā divus kopā saaugušus augļus, tad viņiem piedzimst dvīņi.

E. Linge, Salaspils.

6238. Jauni cilvēki nedrīkst ēst olas ar diviem dzeltenumiem, jo tad dzimst dvīnīši.

E. Jēpe, Palsmane.

6239. Ja mātes grib izsargāties no dvīnīšiem, tad nevajaga ēst ko­pā saaugušus augus.

E. Jēpe, Palsmane.

DVIELIS.

6240. Ja divi slaukās vienā dvielī, tad tie izšķirsies.

V. Pilipjonoks, Asūne.

DZEGUZE.

I. Izcelšanās un pār­vēršanās par vēja va­nagu.

6241. Dzeguze sūtīta mācībā, bet viņa nav klausījusi un tādēļ cita nekā nemāk, kā tik savu kukū.

P. Zeltiņa, Ikšķile.

6242. Pirmā gadā dzeguzēns vēl nekūkojot, tikai čirkstinot, pra­sīdams no putniņiem ēst. Dzeguze kūkojot tikai otrā gadā. Trešā ga­dā tā atstājot dzeguzes kārtu un, pārvērzdamās par peļu vanagu, ķepot putniņus un peles.

D. Ozoliņš. Austrums, 1891.

6243. Putniņš, kas skrej dze­guzei pakaļ, saka tai: ,,Tiš perēt, tiš perēt!" Dzeguze atbild: „Kas kūkos, kas kūkos?"

L. Švandere, Ļaudona.

6244. Pati dzegūse olas nepe­rējot, bet iedējot tās mazu putniņu lizdās. Dzeguzēns esot ļoti rijīgs un pēdīgi apēdot arī to putniņu, kas viņu uzaudzinājis.