Prof. Pēteris Šmits Prof. Pēteris Šmits - Latviešu tautas ticējumi

6177. Kad dūmi iet uz zemi, tad negaiss tuvojas.

F. Otmans, Nogale.

6178. Kad no māju skurste­ņiem dūmi uz zemi nāk, lietus gai­dāms.

I. Mennika, Ainaži.

6179. Kad dūmi iet stāvu gai­sā, tad tā ir zīme uz skaistu laiku, bet kad dūmi riņķo gar zemi, tad sagaidāms slikts laiks.

Skolnieki, Limbaži. J. A.

Jansons, Sigulda.

6180. Ja dūmi no skursteņa ce­ļoties stāvu gaisā, tad būšot bula laiks.

H. Skujiņš, Smiltene.

6181. Vakaros kad no skurste­ņa dūmi ceļas tieši augšā, tad nā­kamā dienā būs jauka, bet ja iet slīpi uz augšu, tad nākamā diena būs tumša vai arī lietaina.

L. Ērģelniece, Zasulauks.

6182. Istabā vai ķēķī kurinot nevelk dūmus uz lietiem.

A. Skrūze, Saikava.

6183. Ja ziemā dūmi ceļas stā­vu gaisā, tad vienāds laiks gai­dāms, ja liecas uz zemi, tad pār­maiņas puteņi.

P. Zeltiņa, Ikšķile.

6184. Ja vakarā, kuj-ot uguni, dūmi kāpj stāvu gaisā, tad otrā dienā būs jauks laiks.

K. Corbiks, Lielsesava.

6185. Kad dūmi iet stāvus gai­sā, tad otrā dienā būs jauks laiks.

K. Corbiks, Jelgava.

6186. Kad dūmi kūp uz durvju

pusi, kad pagali iznes, tad kāds ķ

mirs.

V. Garais, Vecgulbene.

6187. Ja pīpējot dūmi sagrie­žas riņķī, tad iznāk dzeršana.

A. Salmāns, Balvi.

6188. Kad pīpējot dūmi iet uz krāsns pusi, tad būs sagaidāms auksts laiks.

K. Lielozols, Nīca.

6189. Ja sapnī istabu redz pil­nu ar dūmiem, tad izcelsies naids.

J. Jurjāns, Jaungulbene.

DŪRĀJI.

6190. Pret dūrājiem noderot lī­dakas zobu pulveris, kas ar ūdeni iedzerams.

J. Kriķis, Starti.

6191. Dūrā jā dzer sagrauzdē- lus līdakas zobus.

K. Jansons, Plāņi.

6192. Dūrā jā veci ļaudis dzē­ruši sagrūstus līdaku zobus.

K. Jansons, Plāņi.

6193. Eža adatas palīdz dū- rašņos (dūrājā.)

K. Jansons, Viļāni.

6194. Dūrājā jādzer deviņas vai arī trīs reiz deviņi driģeņu sēklas.

J. Jansons, Plāņi.

6195. Kad ir dūrāji, tad jāēd trakuma zāļu sēklas, ne visai daudz, vienu ceturtdaļu no podzi­ņas. Ja vairāk ēd, tad cilvēks sāk trakot.

K. Bika, Gaujiena.

6196. Kad dūrēji ir, tad vajaga savārīt ālaviju ar medu un to dzert.

, M. Ķaupelis, Nīca.

6197. Priedes sveķi, izkausēti degvīnā, ir labs līdzeklis pret ner­vu, bāluma un dūrēju kaitēm.

A. Aizsils, Lubāna.

6198. Ja dur dūrējs, tad jāpa­ņem liela adata un jādur trlsdevi- ņas reizes ar aci caur maizes ga­balu, skaitot no deviņi uz vienu. Pēc tam maize jāapēd.

M. Macpāne, Alsunga.

6199. Kad sānos ir dūrāji, tad jādzer sadauzīta baltā glāze.

P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi.

6200. Pret dūrājiem dzer ar ūdeni smalki sadauzītus baltus stiklus.

J. Kriķis, Starti.

6201. Kad ir dūrāji, tad vaja­ga sadauzīt smalki balto logu jeb citu glāzi (stiklu) un tad to ar ūdeni iedzert.

K. Bika, Gaujiena.

6202. Dūrējā dzēruši vārpu zā­ļu novārījumu.

K. Jansons, Plāņi.

DŪRE.

6203. Kurai meitai smaga dū­re, tā dabū vecu vīru.

J. A. Jansons.

DVĒSELE.

6204. Dvēsele, miesu atstāda­ma, izejot cilvēkam ārā pa muti kā zili dūmiņi vai arī kā balts tau­riņš. [Sal. mirējs.] Bet tikmēr tā netiek augšā debesīs, kamēr neno­zvana ar baznīcas pulksteni. [Sal. zvanīšana.] Pusceļā uz debesim esot mazs krodziņš, kur dvēselēm atpūsties.

J. Upīte, Gatarta.

6205. Mirušā cilvēka gara ģi mis līdzinoties dzīvā cilvēka ģī­mim, bet citas miesas viņam ne­esot, tikai vienīgi kauli. Šie gari esot ģērbušies gafās drēbēs: nakti baltās, dienu dažreiz arī melnās. Dienu viņi rādoties ap pusdienu, nakti ap pusnakti, līdz gaiļu dzie­dāšanai.

Etn. IV. 1894. 82. J. Siķēns, Vecumnieki.

6206. Tādu cilvēku gari, kas dzīvojot bijuši ļauni, paliekot arī pēc nāves ļauni, bet ja cilvēki bi­juši labi, tad arī viņu gari bijuši tādi paši. Labie gari retis rādīju­šies cilvēkiem un devuši savus pa­domus vai nu sapnī, vai arī kādā mīlīgā vēsmiņā. Ļaunie gari tur­pretī visādi apgrūtinājuši dzīvos. Pēdējos ļaudis saucot par spo­kiem, ķēmiem, murgiem, māņiem, vadātājiem jeb maldinātājiem, lie­tuvēniem, baidekļiem, u. t. pr.

Etn. IV. 1894. 82. J. Siķēns, Vecumnieki.

6207. Pirmā naktī pēc pagla­bāšanas cilvēka dvēsele apmeklē to vietu, kur viņš priekš tam bijis nolikts, tādēļ tai vietā, kur zārks stāvējis, jānoliek kāds krāģītis, lai dvēselei būtu, kur atsēsties.

J. Ceplenieks, Austrums, 1880. 1196.

6208. Kad cilvēks nomirstot, tad viņa gars ieejot kādā dzīvnie­kā, kam jāejot apkārt. Kad tas dzīvnieks nomirst, tad gars var kļūt brīvs.

K. Lielozols, Nīca.

6209. Lielauces pagastā vecie cilvēki tic, ka ja bērnam dzimstot tai mājā tai pašā brīdī kāds mir­stot, tad šis bērns, liels būdams, varot redzēt mirušo dvēseles. Tādi cilvēki tad ar labprāt neejot bērēs ii ii uz kapsētu, jo dveseles viņus liii- traucējot.

A. Lūse, Lielauce.

6210. Daži domā, ka mirušo dvēseles agrāki netiek pie miera, kamēr baznīcā par viņām nav Dievs pielūgts un baznīcas naba­giem nav pasniegtas dāvanas.

A, Hūpelis, 1781.

6211. Kad meita nogalina bēr­nu, tad tā bērna dvēsele staigā virs zemes, kamēr nomirst bērna māte. Tad mātes dvēsele nāk bērna vie­tā un tāpat baida tai vietā ļaudis. [Sal. lietuvēns.]

A. Gari-Jone, Domopole.

6212. Kad cilvēks miris, tad viņa gars vēl klejo pa māju, tādēļ dažs bērēs neēd biezputru, sacī­dams, ka mirušais ar pirkstiem pa bļodām ķellējoties. Pēc paglabā­šanas gars gan ņem savu pastāvī­gu uzturas vietu kapsētā, bet tomēr šad tad pašā pusnaktī uzceļas un staigā apkārt.

J. Ceplenieks, Austrums, 1889.

6213. Ja pieaudzis izdara paš­nāvību, tad tas staigājot virs ze­mes līdz tam laikam, kamēr tam būtu jāmirst dabīgā nāvē, par bulli jeb citu lielu kustoni. Bet ja nogalina mazu, tad tas par teļu, aitu jeb citu tam līdzīgu.

G. Pols, Skaistkalne.

6214. Pašnāvnieku un citu no­galinātu ļaužu dvēseles staigā virs zemes par ļauniem gariem tik ilgi, kamēr tām būtu bijis jāmirst da­bīgā nāvē.

G. Pols, Vecgulbene.

383

Di »#»<���•/<���•

6215. Pavasarī, kad zeme laižas, tad mirušie cilvēki izgarojot, viņu ēna izejot no kapa. Ja cilvēks no

tādas ēnas bēgot, tad tas vējš, kas skrienot ceļoties, pievelkot to ēnu.

K. Vieglais, Krape.

6216. Suņa, kaķa un pūces vei­dā brēc nelaikā nogalinātu bērnu un neizprecētu meitu dvēseles.

K. Jansons, Plāņi.

6217. Garu galvenais miteklis gan bijusi nomirušā miesa^ tā priekš, kā pēc paglabāšanas. īpaši godīgo gari pēc nāves palikuši pie izdzisušām miesām un staigājuši apkārt ļoti reti.

Etn. IV. 1894, 83. J. Siķēns, Vecumnieki.

(>218. Gari visu zinājuši, tie spējuši nolūkoties, ko dara citi guri, un tā dažreiz palīdzējuši dzī­vajiem ar padomiem.