Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

5. nodaļa KAPEŅU VELVĒ

Pēc šiem vārdiem atskanēja briesmīgi izbaiļu kliedzieni.

Elzbete izrāvās no laupītāja rokām un stīvi lūkojās viņa skais­tajā sejā un tumši liesmainajās acīs.

Tad viņa paģība, sabrukdama pie bīstamā laupītāja kājām kā lauzta lilija.

Un uzbrucēji?

Puiši un meitas, veci un jauni kliegdami skrēja uz ciemu, muzi­kanti, pamezdami instrumentus, skrēja, ko mācēja.

Briesmonis ņirgādamies noraudzījās pakaļ.

Lips Tulians, Lips Tulians, glābsimies! — Tā, cits par citu kliegdami, skrēja izbiedētie ciema iedzīvotāji. Lielais laukums pāris acumirkļos bija tukšs, kliedzieni atskanēja iztālēm, viss svētku dalībnieku pūlis skrēja, it kā ienaidnieks tam būtu uz pēdām.

Lips Tulians satumsušu skatu noraudzījās pakaļ.

Ha, ha, ha, kā tie mūk! — viņš noņurdēja. — Jau mans vārds vien iedveš bailes. Ak, Filip fon Mengstein, kas no tevis iznācis — laupītāju vadonis, zemes lāsts!

Viņš izslējās.

Kādēļ to darīju, — viņš sauca. — Atriebības dēļ, ha, kas cits man atliek, izmocītajam, apsmietajam un izdzītajam, kā būt pasau­les klaidoņu vadonim? Man jāatriebj . .. jāatriebj, atpakaļ uz mežu pie biedriem!

Tad viņa kāja atdūrās pret kādu mīkstu ķermeni; viņš paskatījās, kas tur ir: pie viņa kājām gulēja Elzbete. Tik skaista pat ģībonī, tik mīļa! Kā Dievmātes tēls.

Jaunais laupītāju vadonis apstājās.

Ko lai es daru? — viņš domāja. — Vai atstāt viņu tāda briesmoņa rokās? Nē, varbūt viņu mocīs vēl nežēlīgāk. Sis nelietis, domājams, atvainos savu audžubērnu par draudzēšanos ar laupītāju vadoni. Es esmu zvērējis palīdzēt nelaimīgiem, lai tad arī notiek — ņemšu Elzbeti līdzi; šī daiļā būtne nedrīkst palikt briesmoņu varā!

Lips Tulians paņēma Elzbeti rokās, tā šķita tik viegla kā spal­viņa; viņš lieliem soļiem steidzās uz meža pakalni.

Nelaimīgā Elzbete, kas tā viņai būs par atmošanos, jo nu viņa

zinās, kas ir viņas aizstāvis, ko tā mīl ar šķīstas sirds mīlu!

* * *

Bija pagājušas stundas. Pa lielo mežu soļoja jaunais laupītāju vadonis, Elzbete dusēja viņa rokās bez samaņas.

Sur tur, uz biezokni traukdamies, uzlēca kāds meža zvērs, bet jaunais cilvēks nevēroja meža iemītniekus, viņš traucās uz priekšu, uz kalna galu.

Viņam bija milža spēks; jau stundām ilgi viņš nesa paģībušo.

Viņš elpoja smagi. Sirds drudžaini sita, un lielas sviedru lāses plūda pār tumši pietvīkušo seju.

Te viņa skats ieraudzīja akmeņu kaudzi; pussagruvis, ar sūnu un krūmiem apaudzis mūris iestiepās šaurā meža takā.

Beidzot, — Lips Tulians murmināja. — Beidzot, ir jau laiks, jo sāka aptrūkt spēka, tomēr atstāt meiteni nelaimē nevarēju.

Tur zem eglēm pacēlās kāds pussagruvis tornis. Sirmā senatnē tur bijusi pils — kādreiz dižciltīgo bruņinieku miteklis, šodien lau­pītāju vadoņa un viņa biedru paslēptuve, saukta par Greifenšteinu.

Lips Tulians apstājās. Veikli iesaucās kā vanags, bet atbilde nenāca, kaut arī sauciens tālu atbalsojās mežā.

Vēl nav te, — viņš murmināja. — Ā, viņš būs saodis — šī puse vairs nav droša, varbūt man drīz nāksies pazust.

Tagad Lips Tulians ar savu skaisto nastu iegāja gruvešos.

Drēgns, piesmacis gaiss sitās pretī, kad viņš iegriezās šaurajās- trepēs, kas veda dziļumā.

Te viņš apstājās.

Kādēļ meiteni nest lejā, — bandītu vadonis murmināja. — Vispirms viņa jāatmodina, pēc tam varēšu apdomāt, ko darīt… — un viegli atguldīja meiteni zemē.

Pa durvīm ieplūda vāja gaismiņa, taču pietiekoša, lai redzētu daiļā auguma formas, turpretim dziļāk, telpas dibenā, valdīja melna tumsa.

Lips Tulians nometās ceļos blakus paģībušajai.

Viņš pārlaida roku pār Elzbetes bālo vaigu, pacēla viņas daiļo galvu un atguldīja uz mīkstām sūnām, kuru te bija papilnam.

Pēkšņi viņš pielēca kājās.

Klau, vai tas nebija drānu troksnis? — viņš čukstēja. — Ai, kādas muļķīgas bažas, kas tad vēl te var būt kā pūces un sikspārņi, laikam tie paši būs berzējušies gar sienu!

Viņš atkal uzlūkoja paģībušo.

Ja viņa Hedviga te gulētu, ja viņš savu vienīgo, bezgala mīļo ta varētu turēt rokās — viņa sirds sažņaudzās, to iedomājot.

Ak jā, tas nevar būt. Nav iespējams! Hedviga ir grāfa Martinica sieva.

O, šis neģēlis, kuram viņš zvērējis nāvi un bojā eju! Kā gan viņš savu atriebību piepildīs!

Kas ar Hedvigu noticis — vai viņa dzīvo Prāgā ar grāfu, vai jau sen mirusi un aprakta? Viņam nebija ne jausmas par to, ka Hedviga aizbēgusi savas nelaimes dienā. Lips Tulians to nezināja, jo tur nedrīkstēja rādīties, tur viņam dzītos pakaļ simtiem ķērāju.

Jaunais bandītu vadonis atkal noliecās pār nemaņā gulošo, ar varu gribēdams aizdzīt mokošās domas.

Mostieties, Elzbet! Elzbet! — viņš sauca.

Tad atkal sāka glāstīt viņas stīvo seju.

Vēlreiz iečabējās.

Lips Tulians uzlēca kājās.

Tā nav pūce, — viņš pusbalsī teica. — Tas ir… Ha!

Pēkšņi atspīdēja gaisma, telpas dibenā pacēlās kāds stāvs —

sieviete!

Zeltaini mati apņēma plecus kā mirdzošs mētelis; sieviete pacēla roku, it kā taisītos uzbrukt.

Lips Tulians stāvēja kā pārakmeņojies. Ai, tā taču nav dzīva, tas ir gars! Savādi — tik bāla, un izskatās kā Hedviga.

Viņš elpoja smagi un sāka kāpties atpakaļ.

Kāda cita, — pēkšņi atskanēja kā gara balss. — Cita. Viņš. .. viņš nemīl . . . mani vairs . . . viņš … viņš … aizmirsis mani!

Gaišums apdzisa. Tajā vietā, kur nupat bija redzams Hedvigas tēls, valdīja kapa klusums.

Skanēja soļi, tie nāca no ārpuses, kāds vīrietis traucās pāri ak­meņiem, viņa tumšais stāvs patlaban bija redzams vārtu ejā.

Virsniek, — rupja balss sauca. — Virsniek, vai jūs tur esat?

Vāja balss iekliedzās. Tas bija Lips Tulians. Izbaiļu sauciens

šķita atbalsojamies mūros.

Hedviga, — bandītu vadonis stostījās. — Mīļākās gars!

Pie velna, nē, tas esmu es! — vīrietis kliedza, Lipam Tulia- nam tuvodamies. — Taisieties ātri, viss mežs ir kareivju pilns, viņi nāk šurp, nāve un elle — te ir nodevība!

Hedvig! — Lips Tulians dvesa kā bez prāta.

Pie velna, virsniek, dzirdiet tak, kareivji nāk, pats redzēju, un kāds sievišķis tos ved! Velns rāvis visas sievietes, kur tās ir, tur nav gaisa!

Bandītu vadonis likās atjēdzamies.

Tas bija sapnis, — viņš dvesa. — Zārberg, kur tie kareivji palika?

Pēdējos vārdus Lips Tulians izrunāja ar parasto enerģiju un mieru.

Nāciet tornī, paskatieties!

Jaunais vadonis steigšus metās pa trepēm augšā, viņa biedrs sekoja, un drīz tie abi stāvēja torņa virsotnē. Mežā bija kņada, zirgu pakavi dimdēja, un starp eglēm parādījās uniformas.

Lūk, dragūni, grenadieri… velns rāvis, mēs esam lamatās, un tur . . . redziet, pašā priekšā sievišķis uz zirga!

Lips Tulians skatījās lejā.

Tālumā redzēja jātnieci, kareivji nāca viņai paka], arvien tuvāk un ātrāk. Patlaban saules stars apgaismoja viņas seju, laupītāju vadoņa vanaga acis pazina jājēju.

Bēgsim, bēgsim, — otrs mudināja. — Mēs esam pazuduši!

Ha, — Lips Tulians iesaucās, acīm kvēlojot. — Tā ir Hilda — brīvkunga fon Tuna audzēkne, šī neģēlīgā nodevēja un manas laimes postītāja!

Pēkšņi viņš iepleta acis — apakšā no vecās pils drupām izskrēja kāds balts stāvs — sieviete — viņas zeltainie mati plīvoja vējā.