Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Hilda steidzās šurp.

Drupās nav neviens atrodams, — viņa neskanīgi teica. — Hm, viņš tak nav putns, kas var aizlidot pa gaisu. Un kur tad palika tā nepazīstamā, kam es biju uz pēdām?

Piesteidzās Kaspars, bet Hilda jau bija ielēkusi seglos bez viņa palīdzības.

Aklais muļķi, — viņa teica apslāpētā balsī. — Ko tu plāties ar savu apķērību! Hedviga bija te, es redzēju viņu izskrienam no drupām. Un tu pats to apgalvoji.

Tā ir, jaunkundzi

Un tagad mūros neviens nav atrodams, — Hilda errojās. — Ne viņš pats, ne kāds no viņa ļaudīm. Ha, tie atraduši viens otru, dzīvo kopā, mīlējās, skūpstās, kamēr es… — viņas balss aizrāvās pārmērīgās dusmās.

Bet es atriebšos, Hedvigai jāmirst un viņam jāsmok cietumā, līdz viņš zvērēs man mūžīgu uzticību. Tad es atbrīvošu viņu, un viņš piederēs man uz visu mūžu.

Kaspars klusēja.

Viņš bija pieradis klausīties savas daiļās pavēlnieces trakošanā, \

jo nu jau vairākas nedējas tie okšķerēja Filipa fon Mengsteina un Hedvigas pēdas. Jā, patiesi, jaunais muižnieks bija pazudis, un tā vietā radies pārdrošais laupītāju vadonis, kura darbi bija tik pasa­kaini un dīvaini.

Briesmīgais Lips Tulians nevienam nabagam nedarīja pāri, viņš uzbruka vienīgi kungiem, apspiedējiem, izsūcējiem, ierāvējiem.

Kaspars, Hildas uzticības vīrs, bija tāds cauri kritis zellis. Kā vietas meklētājs viņš bija devies uz apgabalu, kur uzturējās ban­dītu vadonis, un drīz varēja ziņot savai pavēlniecei, ka Filips fon Mengsteins, pieņēmis Lipa Tuliana vārdu, ejot laupīdams un at­riebdamies. Sī vēsts Hildas karsto mīlestību tomēr neatsaldēja. Gluži otrādi: viņa apbrīnoja vadoņa drosmi un gaidīja brīdi, kad iegūs pašu.

Uzzinājusi no Kaspara, ka mežā redzēta kāda gaiša, skaista sieviete, Hilda bija griezusies policijā. Viņa nešaubījās, ka Hedviga, Prāgas gubernatora sieva, iebēgusi mežā un dzīvo kopā ar drošo bandītu vadoni.

Tā tas nedrīkstēja būt — Filipam jāpieder viņai, Hildai. Viņas plāns bija sagūstīt to un vēlāk atbrīvot no cietuma.

Aiz pateicības tad viņam būtu jāprec Hilda, tā viņa domāja.

Dedzīgām acīm skaistais zvēriņš skatījās uz mūriem.

Viņam jābūt tur, viņš ir paslēpies, — Hilda teica.

Sis nelietis sadevies rokās ar pašu velnu, viņš padarījis sevi neredzamu, — māņticīgie ļaudis teica. — Nupat viņš vēl stāvēja tornī!

Viņš ir aizbēdzis, — Hilda murmināja. — Bet es — man jā­dabū viņš un tad …

Kāds oficieris piejāja viņai blakus.

Cfenītā jaunkundze, vai atļaujat jūs pavadīt atpakaļ?

Es pateicos, — Hilda atbildēja. — Sulainis pavadīs mani, jo es vēl meklēšu pazudušo.

Vai tad jums tik liela interese par šo laupītāju vadoni? — oficieris jautāja, ar glūnošu skatu apbrīnodams skaistuli.

Hilda neatbildēja.

Mums ir pavēle no šejienes doties atpakaļ uz Drēzdeni, — oficieris teica.

Ko, vai kareivji ilgāk nedrīkst meklēt laupītāju? — Hilda uztraucās.

Zēl, tāda ir pavēle, un, ja šodien viņu neatradīsim, tūliņ at­griezīsimies galvaspilsētā.

Labi, — Hilda īgni atcirta. — Tad es ar savu sulaini mek­lēsim vieni.

Bīstama lieta — šinīs mežos.

Es nebaidos, — Hilda atcirta, piešus zirgam piespiezdama tā, ka tas iekrākdamies metās uz priekšu. Kaspars sekoja, un ofi­cieris noraudzījās viņiem pakaļ.

Ak — viņš dvesa. — Ķēniņam to vajadzētu redzēt! Kaut man izdotos šo skaisto jaunavu aizvest Drēzdenes galmā. Tiešām, kūr­firsts būtu sajūsmināts, un es, es varētu rēķināties ar ķēnišķīgu pateicību. Nu, vēl jau laika diezgan. Varbūt man tomēr izdodas skaisto Brokdorfeni aizvest uz rezidenci!

Kareivji vēl stāvēja ap mūriem, un skaistā jātniece neviļus pie­vilka pavadu, apturēdama zirgu, kad rupja balss uzsauca kareivjiem:

Uzmaniet, puiši, neļaujiet laupītājam aizbēgt! Kas saķers Lipu Tulianu, dabūs pieci tūkstoši pilnvērtīgu dālderu. Tas ir mūsu valsts ministra, grāfa fon Fleminga, kabineta lēmums. Un.mūsu visžēlīgais karalis un kūrfirsts Augusts to apstiprinājis ar savu zīmogu.

Kareivji sačukstējās.

Pieci tūkstoši pilnvērtīgu dālderu — tā jau vesela bagātība!

Hilda iegāja mežā. Kaspars sekoja savai pavēlniecei, kas de­dzīgi skatījās apkārt.

Pēkšņi iebrakšķējās krūmi. Zibens ātrumā kāds izlēca un satvēra zirgu aiz pavadas.

Filip! — izlauzās pār Hildas lūpām. Jā, tur viņš stāvēja, iz­mocītais, vajātais, greznā mednieka uniformā, tumšs un tomēr ap­buroši skaists.

Kaspars gribēja savu zirgu griezt apkārt, bet ieraudzīja pistoles stobru pazibam gaisā.

Paliec uz vietas, nelieti, — Lips Tulians sauca. — Citādi mana lode tev ieurbsies pierē!

Kaspars izbijies, drebošām rokām valdīja zirgu.

Filip! — Hilda atkal iesaucās.

Jā, tas es esmu, —jaunais vīrietis atsaucās. — Es, kuru jūs vajājat kā plēsīgu zvēru, par kura galvu izsolīta pieci tūkstoši dāl­deru atlīdzība. Pats dzirdēju. Ha, ha, ha — pieci tūkstoši dālderu, asinsnauda par pēdējo Mengsteinu, un jūs, tik jūs pie visa vainīga!

Viņš uzlūkoja Hildu ar briesmīgu skatu. Tā kļuva bāla, gribēja atbildēt.

Ja, neliedzieties, — Lips Tulians turpinaja. — Vai jus do­mājat, es pie moku staba nedzirdēju, ka jūsu meli bija tie, kas iegrūda mani nelaimē!

Es? . .. Es!

Jā, jūs pierunājāt brīvkungu, savu krusttēvu, lai tas spiež Hedvigu doties laulībā ar ienīsto grāfu Martinicu. Jūs, jūs, čūska, to izdarījāt un iegrūdāt mani nelaimē.

Lipa Tuliana balss sāka drebēt.

Mana nabag Hedviga, — tas lēni sacīja. — Varbūt viņa jau sen mirusi!

Hildas acis dzirkstīja. Viņa saprata katru mīļākā vārdu.

Kā tas var būt, — viņa domāja. — Es tak Hedvigai džinos pakaļ. Ahā, viņa meklē to, bet par laimi nav vēl atradusi!

Bandītu vadoņa balss lika tai uztrūkties no domām.

Neliete, — tas teica. — Kas mani kavē jums tagad atmaksāt, es varu jūs nogalināt tūliņ, uz vietas!

Hildu uzlūkojot, viņa acis sāka bolīties; šis skats bija tik bries­mīgs, ka Kaspars bailēs , paslēpās aiz zirga kakla.

Tad Hilda apķērās.

Tā nav jūsu nopietnība, Filip, — viņa mīļi sacīja. — Jūs nezināt, kādēļ to darīju un kādēļ jums sekoju?

Lips Tulians nicīgi iesmējās.

Lai papriecātos par manu nelaimi — ha, ha, ha!

Filip, — Hilda aizvainota iesaucās. — Mīlas dēļ es to darīju, Filip . .. Lielas, nepanesamas mīlas dēļ.

Jaunais laupītāju vadonis stingi, kā sapņodams, uzlūkoja runā­tāju. Hilda atlaida pavadu, tad ātri izlēca no segliem un devās Lipam Tulianam pretī.

Filip, — viņa teica svētlaimē izkusušu balsi. — Filip, es mīlu tevi, esmu tava, ņem mani… dari ar mani, ko gribi!

Klusu, nekrietnā, jūs salauzāt manu un Hedvigas sirdi. Un es jūs tagad nogalinātu, ja…

Viņš izslēja savu dzelzs dūri — viens sitiens, un Hilda saļimtu bez dzīvības.

Nē, — viņš dobji teica. — Es cīnos tikai ar vīriem un nekad savas rokas neaptraipīšu ar sieviešu asinīm. Ejiet, nekrietnā, gan saņemsiet pelnīto sodu — drīz … Prom no manām acīm, lai man savs nodoms nav jānožēlo! — Lips Tulians izskatījās kā pats at­riebības gars.

Dieva dēļ, žēlīgā jaunkundz, viņš nogalinās mūs, — Kaspars vaimanāja.

Nē, jēra dvēsele, — laupītājs atcirta. — Tu jau neesi lodes vērts, lasies!

Filip, — Hilda lūdzās. — Beidzamo vārdu, uzklausi!

Nē, ejiet, neliete, — es ienīstu, es nicinu jūs! Dzīvojiet tai apziņā, ka esat divus cilvēkus uz mūžu iegrūdusi nelaimē, par ko varēsit atbildēt visaugstākā soģa priekšā!