Gvido Felzs: Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Mednieks devās pie Elzbetes.

Ak, zaļsvārcis arī grib kurvīti dabūt, — puiši zobojās. — Ko tas cilvēks te meklē, kas viņam vajadzīgs, neviens viņu nepazīst.

Svešais dzirdēja ņirgas, asinis iešļāca viņa vaigos, bet viņš sa­valdījās un devās pie Elzbetes, kas joprojām sapņaini skatījās uz meža pusi.

Jūs viena pati, Elzbetes jaunkundz? — mednieks iesāka, līdz­jūtīgi aplūkodams meitenes daiļo augumiņu.

Tā strauji uztrūkās kājās un ielūkojās viņa pazīstamajā sejā.

Jā, Elzbete pazina svešinieku, kaut arī nezināja vārdu. Bija sa­tikusi viņu mežā, kad meklēja tur no necilvēcīgā audžutēva patvē­rumu. Viņa jau vairākas reizes bija sarunājusies ar jauno vīrieti.

Par savām ciešanām gan tā nebija viņam stāstījusi, šai ziņā Elzbete bija pārāk lepna un smalkjūtīga, bet viņš jau zināja tās likteni, zināja, ka viņa ir nabaga bārenīte, ciema vecākā audžumeita.

Mednieks stāvēja viņai blakus.

Jūs nedejojat? — viņš jautāja.

Nē, — Elzbete sarka. — Es nevaru piedalīties šais priekos.

Kad ieradīsies jūsu nākošais laulātais draugs, Florians, tad gan varbūt ar viņu izdejosities.

Elzbetes daiļā seja kļuva bāla.

Florians? — viņa tikko dvesa. — Drīzāk miršu, nekā atdošos viņam.

Svešā vaigs -apmācās vēl vairāk nekā pirmāk.

Asi vārdi bija uz mēles, bet viņš apspieda lielo saviļņojumu.

Daiļā Elzbet, — tas ātri ieminējās. — Vai jūs nevēlaties ar mani dejot? Vai drīkstu jūs lūgt uz vienu deju?

Viņa kā izbijusies paskatījās apkārt.

Tad daiļā seja iekvēlojās kā purpura roze; tik mirklis šaubās, un viņa iekļāvās svešā rokās.

Puišiem visskaļāk gavilējot, svešais ar Elzbeti ieslīdēja dejotāju rindā.

Tie neviļus apstājās.

Bet Elzbete to nemanīja. Nemināmi saldsērīgas jūtas bangoja viņas dvēselē, krūtis cilāja elpa — smagi, bez apziņas tā lidoja sava partnera rokās. Elzbet, tā ir mīla! Mīla, kurai nav vārda!

Visi puiši un meitas skatījās svešajā — ha, tā tik var dejot augsti kungi!

Izbrīnīti skati pavadīja skaisto pāri, kas šķita kā radīti viens otram.

Te drūzmu šķēla kāds vīrs. Tas bija ciema vecākais.

Viņa seja bija briesmīgi saviebta, acis ļauni glūnēja uz svešo.

Hallo, kas tad nu? — viņš rēca. — Ko tas svešais mesjē te maisās? Vai tūliņ nelaidīs manu audžumeitu vaļā!

Mednieks apstājās.

Ciema vecākais, plati izplēties, stāvēja viņa priekšā.

Ko tu iedrošinies, — tas šņāca, pret Elzbeti vērsdamies. — Pašu puišiem liec velti lūgties sev apkārt, bet ar šo, kurš nez no kurienes ieblandījies, tu dejo? Par to tu dabūsi, Florians tevi izmā­cīs. Pēc četrpadsmit dienām tu būsi viņa sieva, tu to zini!

Elzbetes mīļā seja pārvērtās. Vēl nupat tā bija domājusi vai mūžam lidināties ar šo vīru, un nu tai uzreiz tik rupjā veidā tika atgādināta patiesība.

Viņa neviļus uzmeta acis svešajam.

Ar neizsakāmu nicinājumu tas skatījās uz vecāko, ap kuru kur­nēdami pulcējās ciema puiši.

Zaļsvārcis, kas šis tāds ir? — balsis sauca. — No muižas ļaudīm viņš nav, lielkunga ļaudīm ar viņu nav nekā kopēja. Tjd mēs noskaidrojām, laikam būs kāds uzklīdis vazaņķis!

Tumšs sārtums iedegās svešā vaigos, acis zibsnīja.

Puiši, pa pilnam miestiņa baudījuši, jutās droši un kurnēdami spiedās tuvāk.

Kas tie būtu par baznīcas svētkiem, ja prieki beigtos bez iz­kaušanās?

Elzbete trīcēja kā apšu lapa.

Manis dēļ neceliet ķildas! — viņa izbijusies lūdzās, jo labi pazina puišu nekrietnību.

Pagaidi tik, skuķe, — vecākais draudēja. — Gan mājās re­dzēsi!

Nabaga meitene sāka grīļoties, jo nebija jau pirmā reize, kad bezdievīgais audžutēvs viņu sodīja. Un vēl kā! Neko briesmīgāku nevarēja iedomāties.

Vecākais pievērsās puišiem.

Uz priekšu! — viņš pavēlēja. — Dzeniet prom šo uzklīdušo vazaņķi!

Puiši jau gribēja mesties svešajam virsū, kad tas pēkšņi izslējās un, paņēmis Elzbeti zem rokas, drošiem soļiem devās pretī, un tu­vākie neviļus atkāpās.

Kādi gļēvuļi esat, — vecākais rēca. — Ha, ha, ha, — simts pret vienu! Uz priekšu, izoderējiet vifiam muguru, lai vēl pēc ne­dēļām atmin jūsu dūres!

Puiši no jauna spiedās svešajam virsū, gribēdami to iemizot. Bet mednieks ar Elzbeti stāvēja, muguru pret mūzikas estrādi pa­griezuši.

Atpakaļ! — pērkona balsī viņš uzkliedza puišiem. — Ha, ja es nezinātu, ka esat sastrēbušies alu, tad jūs velnu redzētu par savu murkšķēšanu!

Sie vārdi bija kā eļļa ugunī.

Virsū viņam, — puiši kliedza. — Grābiet, samaliet miltos!

Pagaidiet! — Elzbete sauca, gribēdama doties pretī satrako­tajam pūlim.

Bet mednieks viņu atturēja.

Nosist viņu! — kliedza satrakotie. — Gāziet gar zemi!

Elzbete apķērās medniekam.

Jūs esat pazudis, — viņa dvesa. — Bet es, es miršu ar jums!

Viņš pieliekdamies uzlūkoja drebošo meiteni, bet satrakotais

pūlis krākdams nāca virsū kā pērkona negaiss.

Vecākais kūdīja uzbrucējus — tik mirklis, un simts saplosītu vienu.

Zemnieku puiši bija piedzērušies, līdz beidzamam saniknoti. Skaidrs, ka svešajam nebūs glābiņa.

Te uzreiz satrakotais pūlis apstājās, priekšējie izbijušies metās sāņus un lūkoja paslēpties aiz biedriem.

Svešais stāvēja augstu izslējies, un viņa labajā rokā pazibēja pistoles stobrs, kura gals bija pagriezts pret uzbrucējiem.

Elzbete paskatījās augšā.

Dieva dēļ, — jaunava lūdza. — Nešaujiet, nepastrādājiet slepkavību, tas |ak ir liels grēks.

Svešais nicinoši savilka lūpas.

Neraizējieties, Elzbetes jaunkundze!

Tad viņš pievērsās bēgošajiem:

Nāciet tak šurp, ja jums ir drosme! Simts pret vienu — ha, ha, ha! Gļēvuļi!

Puiši stāvēja, nesaprazdami, ar ko sākt, kā būt, tik vecākais trakoja.

Pistole nav lādēta, — viņš sauca. — Un, ja arī ir, viņš ne­vienam nevar trāpīt, tā tik ir lielība. Gāziet viņam, lai neceļas vairs!

Ko? — mednieks iekliedzās. — Es jums rādīšu, kā šauju! Redziet to zemnieku ar pīpi zobos. Uzmanieties, jūs, lielībnieki, jēra dvēseles!

Tik pazibēja . . . tad rībiens . . . Elzbete iekliedzās, un pīpe, sveši­nieka lodes ķerta, izšķīda, ka šķēpeles vien aizskrēja pa gaisu. Puiši bēga — šur un tur skanēju izbaiļu saucieni.

Pagaidi tik, skuķi, — vecākais kliedza. — Tu plijies šim va­zaņķim virsū, es ieslodzīšu tevi, badā turēšu, ūdens lāsīti nedošu, tik sitīšu, līdz paliksi guļot!

Elzbete drebēja kā gaiņāta stirna un, paklausot acumirkļa iedo­mām, vēl ciešāk piekļāvās medniekam.

Ak, ņemiet mani līdzi, — viņa lūdzās. — Neatstājiet mani tā necilvēka rokās, kas mani jau tik daudz mocījis un grib man uz­spiest riebīgu vīru. Vediet mani zaļajā mežā, es, ak, mans Dievs, es nevaru no jums šķirties, es gribu palikt jūsu kalpone… Uba­gošu priekš jums, ja vajadzīgs, bet bez jums vairs nespēju dzīvot. ..

Elzbetes balss pārtrūka šņukstos.

Puiši atkal sāka trokšņot.

Virsū viņam! — vecākais kliedza. — Nevajag ļaut atkal pie- lādet, žigli zemē viņu, viņš ir bīstams cilvēks, varbūt pats…

Mežonīgi smiekli pārtrauca vecāko.

Svešais stāvēja, viņa staltais augums šķita slejamies arvien augstāk, labā roka sažņaugta dūrē.

Surp tak, — viņš sauca. — Ja jums ir drosme uzsākt ar mani cīņu. Bet sargieties, ka nedodu dusmām vaļu! Līdz šim es jūs tau­pīju, bet, ja ir nopietni, tad jums jāmācās mani pazīt. Kas uzdro­šināsies mani aizskart, jēra dvēseles, ziniet — jusu_ priekšā stāv vīrs, no kura visā Saksijā un Bohēmijā dreb un trīc. Surp visi, kas esat šeit, es esmu Lips Tulians.