Gvido Felzs - Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Hilda stāvēja ārā, koridorā.

Galvu izstiepusi, abas rokas uz viļņojošās krūts uzspiedusi, viņa klausījās, kas notika baznīcā, un reizē arī pagalma troksnī.

Kāda rupja balss sauca:

Stāt! Kur jūs gribat iet?

Dodiet ceļu, nekavējiet mani! Atpakaļ, jeb … — Skanēja bar­ga atbilde. Tad lāsti. Drīz kaut kas smagi novēlās zemē.

Tas ir viņš! — iesaucās Hilda. — Viņš nāk, vēl laikā, lai redzētu visu, tur jau viņš ir!

Bija dzirdami steidzīgi soļi, un nākošā acumirklī jauns vīrietis putekļainā ceļinieka apģērbā spiedās ap ieejas stūri, viņa staltais augums drebēja uzbudinājumā, neparasti daiļajā sejā atspoguļojās izmisums, viņš gribēja ātri traukties garām.

Stāt! — uzsauca meitenes balss. — Filip fon Mengstein, tālāk ne, ko jūs darīsit svētku zālē?

Nācējs apstājās, stingi uzlūkodams daiļo Hildu.

Kur Hedviga? — tas neskanīgi jautāja. — Es saņēmu ziņu, kas …

… apstiprina patiesību, — Hilda, savā kaislībā tik tikko valdīdamās, atbildēja. — Griezieties atpakaļ, Hedviga lauzusi vār­du — viņa nupat salaulājās ar grāfu Martinicu!

Jaunais, skaistais vīrietis atbalstījās pret sienu; no viņa krūtīm izlauzās vaids.

Tas nav tiesa! — Filips iekliedzās. — Hedviga nevar lauzt uzticību … viņa mīl tikai mani… pati man zvērēja to!

Un savu zvērestu lauzusi, — Hilda līdzcietīgi piebilda. — Aizmirstiet necienīgo, vēl ir kāda, kas drīzāk mirs, nekā lauzīs vār­du … Ak, Filip …

Hilda gribēja satvert viņa roku.

Viņš traucās uz priekšu. Hilda mirkli stāvēja kā bez jēgas. Tad metās viņam pakaļ un sauca:

Filip, Filip! Jūs ieskriesit postā, grāfs Martinics ir briesmonis, pagidiet tak, Filip!

Par vēlu. Jaunais cilvēks jau iedrāzās baznīcā. Izskanēja pries­tera beidzamie vārdi, ērģeles sāka dūkt, un Prāgas gubernators, rokas iepletis, gribēja apkampt savu sieviņu.

Viesu pakaļējās rindās baznīcā uzreiz izcēlās kņada.

Kāda vīrieša balss sauca:

Laidiet mani! Hedvig, kur ir mana Hedviga?!

Jaunā sieva spalgi iekliedzās.

Filip! — Hedviga sauca. — Filip . .. viņš, ak Dievs, par vēlu!

Grāfs Martinics iztrūcies pagriezās apkārt, pār viņa lūpām iz­lauzās lāsts. Kāzu viesi atkāpās, atbrīvodami ceļu kā nepārspējamas varas dzīti, un Filips fon Mengsteins jau stāvēja jaunā pāra priekšā.

Viņš atbraucīja savas tumšās, piesvīdušās sprogas no augstās pieres, kā parādību ieraugot.

Hedvig, — viņš iesaucās. — Hedvig, to tu man nodarīji… man?!

Viesi stāvēja kā pārakmeņoti — jaunā, skaistā sieva bija piepla­kusi pie svešinieka krūtīm.

Filip, — Hedviga dvesa. — Filip, piedod man… tēvs drau­dēja mani nolādēt, ja es viņam neklausīšu!

Vārdi kā dvesma nāca pār viņas lūpām, taču Filips fon Meng­steins tos dzirdēja.

Viņš izslējās visā augumā un, Hedvigu cieši rokās turēdams, uzrunāja pilskungu:

Brīvkung fon Tun, vai tas ir bruņnieciski — nevainīgu mei­teni ar varu piespiest salaulāties ar nīstamu cilvēku? Vai tad jūs nezināt, ka Hedviga mīl mani, un mēs viens otram esam zvērējuši mūžīgu uzticību?!

Kāzu viesos izcēlās skaļa kurnēšana.

Ārā šo nelieti, kas traucē mūsu svēto ceremoniju, ārā viņu! — sauca balsis.

Nu arī grāfs Martinics saņēma drosmi, lai gan pirmāk bija bai­līgi atkāpies.

Puika, — viņš šņāca, Filipam pievērsies. — Nožēlojamais, kā jūs iedrošināties te ielauzties? Sī ir mana sieva. Hedvig, nāc!

Jaunā sieva neklausīja grāfa vārdiem. Hedviga redzēja tikai sava mīļotā seju, kurā atspoguļojās viņa dvēseles mokas; viss pārējais, pie viņa krūtīm dusot, bija aizmirsts.

Tagad arī brīvkungs atjēdzās. Viņš kā tīģeris metās uz Filipu un izrāva Hedvigu no tā rokām.

Ņemiet viņu ciet! — grāfs Martinics uzsauca saviem ļaudīm, kas Filipam bija dzinušies pakaļ un tagad spiedās baznīcā. — Šis nelietis traucējis svēto ceremoniju un bezkaunīgā kārtā apkampis manu jauno sieviņu. Par to viņam nāksies bargi ciest!

Filip, glābies! — Hedviga sauca. — Tu esi pazudis, ja ne­bēgsi!

Viesi atkāpās, jo grāfa ļaudis metās uz Filipu, kas kā sapnī stāvēja baznīcas vidū.

Uzmanieties! — brīvkungs uzsauca ļaudīm. — Tam puisim ir nags!

Filips neatgaiņājās; briesmīgās sāpes par zaudēto mīlu darīja viņu nejūtīgu.

Grāfa ļaudis kā satrakoti zvēri metās viņam virsū, sasēja ar valgiem un stiepa uz koridoru. Grāfs Martinics steidzās pakaļ.

— Metiet viņu cietumā un apsargājiet! — viņš uzkliedza kalpiem. — Sim puikam jādabū mācība, vēl šodien pat tam dāvināšu labu piemiņas zīmi, lai atceras mani uz visiem laikiem!

3. nodaļa UZ SODA VIETU ĻAUNDARI…

Filipu fon Mengsteinu mēs atkal satiekam vecās pils cietumā. Tur viņš nebija viens — ap viņu sēdēja daži grāfa ļaudis; tie ap­smēja un ķengāja viņu.

Visi zināja, ka Filips ir nabaga muižnieks, kam nav ne radu, ne aizstāvju, tādēļ bezkauņas iedrošinājās viņu ķengāt un mocīt.

Papriecājieties, — kāds no bandītiem iesāka. — Otrreiz mūsu žēlīgā gubernatora sievu jūs vairs neapkampsit. Mēs pazīstam savu žēlīgo kungu, tas sodīs jūs tā, ka līdz mūža galam ar bailēm pie­minēsit šo dienu.

Filips neatbildēja.

Tam viss vēl šķita kā sapnis — viņa Hedviga cita sieva? Ne ie­domāt, ne ticēt!

Un tomēr pats savām acīm tak viņš redzēja, kā priesteris sa­laulāja grāfu ar Hedvigu, dzirdēja arī Hedvigas «jā» vārdu; asinis stājās ritēt viņa dzīslās.

Drēzdenē viņš bija saņēmis liktenīgo ziņu, ko atnesa Hildas vil­tīgais uzticības vīrs Kaspars; vislielākajā steigā viņš bija devies ceļā uz brīvkunga pili un sasniedzis to par vēlu.

Pēkšņi tika atrautas durvis.

Vediet ieslodzīto pils pagalmā! — kāda rupja balss teica. — Mūsu žēlīgais kungs grib pasludināt spriedumu!

Bezkaunīgie tēviņi smiedamies un ķengādamies uzrāva saistīto Filipu augšā un vilka lejā pa trepēm.

Filips sāka atjaust, kādā nelaimē iekritis.

Brīvkunga vecā pils atradās tajā Bohēmijas daļā, kur augstā­kais un varenākais tiesnesis bija Prāgas gubernators grāfs Marti­nics, un viņš varēja rīkoties ar ieslodzīto pēc savas patikas.

Filipa lepnajā, bālajā sejā tomēr nebija ne ēnas no bailēm.

Augsti paceltu galvu viņš soļoja savu ienaidnieku barā, kas vēl joprojām viņu apveltīja zaimiem, lamām un ķengu vārdiem.

Tagad pa portālu ieplūda saules stari, balsis skanēja kā rūkoņa; sargi izveda Filipu plašajā pils pagalmā.

Pils priekšā bija nosēdušies grāfs Martinics un brīvkungs fon Tuns; abi zvēriskām acīm uzlūkoja saistīto Filipu.

Surp, nelieti! — grāfs draudošā balsī pavēlēja. Pa to laiku pulcējās kāzu viesi, spiezdamies arvien tuvāk.

Filips sarāvās, viņa tumšās acis zibsnīja.

Augstāk un augstāk slējās viņa pleci, viņam tiešām bija milzu spēks, jo valgi, ar kuriem bija saistītas tā rokas, jau taisījās trūkt.

Viņš nostājās dažu soļu attālumā no grāfa.

Kas jums deva tiesības mani saistīt? — Filips spītīgi jau­tāja. — Ko esmu nodarījis, ka gribat mani tiesāt?

Grāfs ņirdzīgi iesmējās.

Pateicoties spiegam, viņš zināja, ka Filips no svešatnes atgrie­zies tikpat nabags, zināja arī, ka jaunajam muižniekam nav ne radu, ne draugu, ne labvēļu, kādēļ grāfa briesmu darbiem nekas nevar stāties ceļā.