Gvido Felzs: Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

:— Nelieti! — grāfs Martinics uzkliedza pērkona balsī. — Jūsu bezkaunība pelna pārmācību. Jūs domājat, tas nav noziegums — ielauzties šai pilī? To brīvkungs fon Tuns jums sevišķi aizliedzis! Vai man pielaulāto sievu apkampt nav noziegums? Patiesi, jūs esat bargi sodāms!

Filips nicinoši aizgriezās. Mēģināja saraut roku saites, gribēja atbrīvoties, bet velti…

Tad viņš ieraudzīja ko sevišķu.

Pagalma vidū bija uzcelts stabs, ap kuru ādas pātagām rokās stāvēja grāfa ļaudis. Blakus dega maza ogļu uguntiņa.

Ko tas viss nozīmēja?

Pēkšņi grāfs Martinics piecēlās no sava sēdekļa.

Manai valdībai padotā apgabalā Filips fon Mengsteins ir pastrādājis kauna darbu, — viņš kliedza pērkona balsī. — Ielauzies mana sievastēva pilī un bezkaunīgā kārtā tuvojies manai sievai. So­dīšanai jānotiek tūliņ. Sieniet nelieti pie staba, lai viņu ar pātagām var pārmācīt!

No pils istabām atskanēja skaļš kliedziens. Filips pagriezās pret savu pretinieku un sauca:

Jūs gribat mani pērt? Ar pātagām! Mani, pēdējo Mengsteinu?

Uz priekšu, sieniet viņu pie staba! — gubernators, zobus griezdams, pavēlēja.

Neģēlīgie kalpi vilka Filipu pār pagalmu.

Viņš izmisis turējās pretī, iespēra kādam ar kāju tā, ka tas kū­leniski aizripoja, bet pretinieki, lielā pārsvarā būdami, Filipu drīz savaldīja.

Viņu aizvilka pie kauna staba.

Tad no pils atskanēja otrs kliedziens, un Hedviga nokrita pie gubernatora kājām.

Tai blakus Hilda, bet tā vis nelocīja savus ceļus, tik skatījās gan Filipā, gan gubernatorā, kas visu uzmanību bija pievērsis savai sie­viņai.

Tās mati kā izkausēts zelts plūda pār pleciem, rokas pacēlusi, viņa lūdzās:

Apžēlojieties, apžēlojieties par viņu, es biju tā, kas viņu ap­kampa, es arī saņemšu sodu, ak, žēlastību, žēlastību!

Grāfs, ļauni smiedamies, pakratīja galvu.

Nekādas žēlastības, viņam jādabū, ko pelnījis!

Krusttēv, tu nedrīksti viņu pērt! — Hilda sauca, jo drebēja bailēs par mīļo.

Ko tu gribi? — brīvkungs atteica. — Tu tak viņu allaž pēli, Hilda, dienu no dienas ņēmies man apkārt, lai viņu izmetot pa dur­vīm.

Hilda nodūra galvu.

Bet viņu nedrīkst pērt, to es nevēlos, — viņa teica.

Tā nav mana darīšana. Grāfs Martinics kā gubernators no­lēmis viņu sodīt. Vediet manu meitu un audzēkni projām! Sodīšanai katrā ziņā jānotiek!

Vai tad jums nemaz nav sirds krūtīs, — Hedviga izmisusi vaimanāja. — Ai, Filip, Filip! Ļaujiet man mirt ar viņu!

Filips pa to laiku jau bija piesiets -pie staba.

Kā bez jēgas viņš sāka locīties savās saitēs, dzirdot iecerētās balsi, bet velti; saites bija stiprākas nekā viņa spēki.

Projām abas! — pilskungs kliedza.

Tēt, Dieva dēļ, apžēlojies, apžēlojies!

Raudādama un šņukstēdama Hedviga turējās pretī sulaiņiem, kas gribēja aizvest viņu un Hildu. Arī Hilda pretojās, cik spēja. Bet velti, viņas abas tika aizvestas uz pili, kur Hedvigas vaimanas un šņuksti atskanēja no iekšējām pils istabām. Grāfs Martinics turpretī priecājās par sava upura mokām.

Hedvig, Hedvig, mīļā mana, — Filips sauca, kad Hedvigas balss kļuva arvien nespēcīgāka. — Neģēli gubernator, tu viņu no­kauj!

Grāfs trakās dusmās uzlēca kājās.

Sitiet viņu! — tas kliedza. — Sitiet viņu, dodiet viņam, līdz beigts!

Neģēlīgie kalpi vicināja pātagas; nežēlīgi cirtieni bira uz jaunā muižnieka muguras.

Iepriekš tie viņam bija norāvuši svārkus; baltais krekls jau krā­sojās sarkans, pēc katra sitiena šķīda asinis.

Bet grāfam Martinicam tas nebija nekas; viņa briesmoņa daba bija tālu pazīstama. Viņš ienīda Filipu, un tas bija pietiekošs ie­mesls, lai pastrādātu lielāko neģēlību.

Vēl vienmēr plīkšķēja pātagas.

Tad grāfs piecēlās no sava sēdekļa.

Atpūtieties! — viņš pavēlēja, un viņa seja velnišķi apmācās.

Pie viņa piesteidzās kāds no pipku varoņiem. Grāfs Martinics

kaut ko iečukstēja tam, rādīdams uz ogļu uguntiņu.

Ko jūs gribat darīt? — brīvkungs apvaicājās savam znotam. — Es domāju, nu jau pietiks, lai mūk — atpakaļ vairs nenāks!

Grāfs ņirdza kā sātans.

O, nē, — viņš teica. — Vispirms viņam jādabū maza piemi­ņa, un pēc tam Prāgas cietumā dažus gadus jāpārdomā sava bez­kaunība. Jā, bez piemiņas viņu nevar atlaist, ha, ha, ha, brūces drīz sadzīst, bet šo piemiņas zīmi tas valkās visu mūžu!

Uz priekšu, izpildiet pavēli! — viņš uzsauca saviem kalpiem.

Kāds no tiem, piegājis pie ugunskura, ar knaiblēm uzmanīgi

izņēma kādu priekšmetu — balti kvēlošu zīmogu, un ar to steidzās pie cietumnieka.

Visus šausmīgos sitienus Filips bija saņēmis pat neiekunkstē- damies. Kā pārakmeņojies viņš stāvēja pie staba, tik melnās acis liesmoja, kaut ko briesmīgu vēstīdamas.

Krekls bija noslīdējis no viņa labā pleca, tas rēgojās kails un asiņains.

Tad vīrs ar knaiblēm pienāca pie viņa.

Tas pacēla knaibles ar nokaitēto dzelzi un lēnām uzspieda uz kailā pleca. Balti kvēlā dzelzs čūkstēdama iespiedās nelaimīgā jau­nekļa miesā.

Grāfs Martinics, priecīgi smiedamies, uzlēca kājās.

Sī ir tā piemiņas zīme, ko tev apsolīju, puika, — tas uzsauca moceklim. — Ha, ha, ha, iededzināts šis kauna zīmogs tev vienmēr atgādinās, ka uzdrošinājies apkampt manu sievu.

Grāfs nepaguva izteikt, kad atskanēja kliedziens, tik zvērīgs un baigs, ka pat grāfa kalpi ar savām pipkām atkāpās.

Tas bija mežonīgs, līdz ārprātam satrakota cilvēka kliedziens.

Filips atjēdzās. Zināja, ko viņi tam izdarījuši; no nemaņas at­modies, viņš juta degošo kauna zīmi uz pleca.

Viņš atkal sāka locīties s'avās saitēs.

Stipri ieraktais stabs sāka ļodzīties kā spieķis, brīkšķēdamas un šņakstēdamas trūka saites.

No jauna atskanēja mežonīgs kliedziens, skatītāji izbijušies glā­bās pils apakšējās telpās.

Filips bija atsvabinājies.

Aizsviedis važas, jauneklis izrāva stabu no zemes.

Resno koku kā spieķi gaisā vicinot, viņš neizskatījās vairs pēc cilvēka; tas drīzāk šķita satrakots milzis, kalnu gars, kam pasaulē viss ir laupīts, kam nav nekā — ne mīlas, ne goda.

Atriebību! — Filips kliedza tā, ka atbalss iekrācās tuvējās klintīs. — Atriebību!

Sviuks, švauks smagais stabs šķēla gaisu, un pipku varoņi krita zemē kā zibens ķerti.

Satrakotais skrēja viņiem pāri.

Tagad tevi, Prāgas asinssuns! — Filips iekliedzās. — Sar­gies tu, neģēli! Tu, zvērs, ne cilvēks!

Stabs atkal šķēla gaisu, skardams dažus, kas vaimanādami ļima un palika guļot.

Grāfam sametās bail.

Viņš ļāva kājām vaļu, un likās ko var uz pils vārtu pusi; brīv­kungs sekoja uz pēdām.

Bāba, — Filips kliedza. — Es tevi sašķaidīšu!

Par vēlu — grāfs jau bija sasniedzis pils vārtus, bruņots pulks stājās vajātājam pretī.

Nelieti, — brīvkungs kliedza. — Nositiet viņu, nositiet!

Ņirdzīgi smiekli skanēja kā atbilde.

Filips redzēja, ka nevarēs pretoties ienaidnieka pārspēkam. Pat­laban atriebt nebija iespējams. Par vēlu.

Mirkli apdomājies, viņš skrēja uz vaļējo vārtu pusi.

Sargs gribēja viņu apturēt, bet, dabūjis briesmīgu belzienu, sa­ļima.

Filips izskrēja ārā, brīvībā.

Elbas upe tek cieši gar pili. Tur stāvēja daudz ļaužu, salasījušies aiz ziņkārības. Tur ceļš bija slēgts. Nebija laika domāt.